Mums vajag vairāk labu bērnu izrāžu!

Kā liecina pieredze, diskusijas reizēm beidzas, ne pie kādas skaidrības, problēmas apzināšanas vai risinājumiem nenonākot. Dažreiz tas saistīts ar pārlieku plašu vai abstraktu temata izvēli, citreiz tas ir izvēlēts gana šaurs, bet diskusijas dalībnieki terminus definē atšķirīgi un apspriežamais temats katram izrādās savs. Šai diskusijai esmu izvēlējies formu, kas vismaz mēģinās izvairīties no pieminētajām kļūdām, piedāvājot pavisam konkrētu un vienkāršu diskusijas rezolūciju: «Mums vajag vairāk labu bērnu izrāžu!» Šai rezolūcijai var piekrist, var arī nepiekrist, pamatojot vai nepamatojot savu viedokli, tomēr pirms tam aicināšu diskusijas dalībniekus definēt rezolūcijā izmantotos terminus, cerot, ka iegūtais konteksts atbildi padarīs par saprotamu, pamatotu un līdz ar to arī vērtīgu viedokli.

Uz diskusiju aicināju cilvēkus, kas veido, producē un vērtē bērnu izrādes: Ģirtu Šoli, Latvijas Leļļu teātra māksliniecisko vadītāju, kuram ir visai bagāta pieredze bērnu izrāžu veidošanā, Annu Sīli, Dirty Deal Teatro direktori, bērnu izrāžu programmas Šmulītis idejas autori, Jāni Znotiņu, pagājušās sezonas Spēlmaņu nakts laureātu kategorijā Gada izrāde bērniem vai jauniešiem, Henrietu Verhoustinsku, teātra kritiķi, šāgada Spēlmaņu nakts žūrijas komisijas locekli. Diskusijā piedalīšos arī es, Kārlis Krūmiņš. Regulāri veidoju un piedalos bērnu izrādēs, un arī ikdienā strādāju ar bērniem. 

Kas ir bērns?

Henrieta. Tehniski bērns ir cilvēks no dzimšanas brīža līdz astoņpadsmit gadu vecumam.

Kārlis. Vai no kritiķu skatu punkta var apgalvot to pašu?

Henrieta. Bērnu auditorija ir tieši tikpat segmentēta kā pieaugušo, turklāt tas atkarīgs ne tikai no vecuma, bet arī no ļoti daudz kā cita, piemēram, no vecāku dzīvesveida. Tāpēc, manuprāt apzīmējums «bērnu teātris» ir nekorekts un neatspoguļo īstenību.

Jānis. Manā apziņā bērni, varbūt izklausīsies ar patosu, bet tā ir mūsu nākotne, tāpēc man par viņiem jārūpējas. Viņi būs Latvija pēc divdesmit gadiem. Es tā arī ar viņiem strādāju, jo gribu viņiem radīt pozitīvu pieredzi par teātra mākslu, gribu, lai viņi te atgriežas. Bērni ir mūsu nākotnes skatītājs.

Henrieta. Ja tu saki nākotnes skatītājs, es varu tikai piekrist, bet ja tu saki, ka bērni ir mūsu nākotne, man tas liekas mazliet biedējoši. Man liekas, ka mana nākotne nav mans bērns, bet es pati pēc divdesmit gadiem.

Kārlis. Anna, Ģirt, jums bērns nav tikai nākotne, bet arī šodiena – bērns, kurš iet vai neiet uz jūsu teātra izrādēm.

Ģirts. Ja skatāmies uz bērnu kā esošo vai arī potenciālo teātra apmeklētāju, skatītāju, tad jāņem vērā, ka bērns jau pēc būtības līdz kādam pusaudžu vecumam pats neizvēlas izrādi, ko skatīties. Tas atkarīgs no vecākiem vai tiem cilvēkiem, kas veic šo izvēli. Un viedokļi, ar ko nākas saskarties par to, kas bērnam ir vajadzīgs, kas ir labs, kas slikts, ko drīkst vai nedrīkst rādīt, – ir radikāli atšķirīgi. Par bērnu kā par teātra skatītāju mēs nevaram spriest, nerunājot arī par vecākiem vai vecvecākiem. Bet to, kas ir bērns, definēt var ļoti vienkārši – tas ir cilvēks, kuram atšķirībā no pieaugušā ir mazāka pieredze šajā pasaules modelī, un no filmām, teātra izrādēm, pasākumiem viņš to pieredzi krāj. Tāpēc mums, veidojot izrādes, ir diezgan atbildīga misija, jo mūsu varā ir sniegt pilnvērtīgu barību, saturu, kas rosina un attīsta, nevis moralizē un sniedz kaut kādus gatavus domāšanas modeļus.

Anna. Es arī piekrītu skaidrojumam, ka bērns ir persona līdz astoņpadsmit gadu vecumam ar dažiem likumā paredzētajiem izņēmumiem. Bet, runājot par atbildību, – māksliniekam jābūt atbildīgam pret jebkuru savu mākslas darbu, savukārt vecākiem ir jābūt atbildīgiem par to, uz kādu mākslas darbu bērnu ved. Es nedomāju, ka māksliniekiem, iestudējot bērnu izrādes, vajadzētu īpaši iekodēt citādas morāles normas vai vērtības, nekā veidojot pieaugušo izrādes. Cita lieta, vai pēc izrādes ar bērnu tiek veikts skaidrošanas darbs un vai vecāki spēj un var to veikt. Biļetes, kā mēs zinām, ir dārgas, un es zinu vecākus, kas aiziet uz teātri, palaiž savus bērnus uz izrādi, bet paši neskatās. 

Jānis. Es gribu oponēt. Pieaugušais, aizejot uz izrādi, var pilnīgi kontrolēt to, ko viņš uzņem. Bērns to nevar. Tāpēc jautājums ir cits – vai konkrētais darbs, ko es daru, ir bērna labākajās interesēs.

Henrieta. Vai tu tici, ka bērns izrādē simtprocentīgi visu pieņem kā galīgo patiesību?

Jānis. Bērni ir daudz labāki skatītāji nekā pieaugušie.

Kārlis. Te būtu jārunā par konkrētu vecuma posmu. Jo ir vecums, līdz kuram izlikšanās fenomens bērniem ir grūti pieņemams vai nav saprotams vispār – tātad viss ir īsts. Arī es izvēlētos definīciju, ka bērns ir cilvēks līdz astoņpadsmit gadu vecumam, ar dažiem likumā paredzētiem izņēmumiem. Piebilstot, ka šis definējums joprojām liedz runāt par specifisku auditoriju un tam mērķētu izrādi. Lai to darītu, šis dalījums būtu jāsaskalda smalkāk.

Kas ir laba izrāde?

Anna. Man ir vairākas pozīcijas, no kurām es varētu to vērtēt. Kā skatītāja par labu uzskatu izrādi, kas spēj uz mani iedarboties, kas spēj kaut kādā mērā mainīt manus uzskatus par to, kas norisinās pasaulē. Un tādas izrādes ir bijušas ļoti nedaudzas. Kā teātra direktorei laba izrāde ir tāda brīnišķīga viduvējība, kurai bez augsta sasnieguma mākslā ir arī skatītāji, kas uz to grib nākt. Jo kam tad teātris ir domāts – ne jau tikai māksliniekiem.

Ģirts. Es sevi nenodalu no amata, pagaidām. Man ir svarīgs mākslas darbs, kurš sniedz plašu emocionālu baudījumu spektru. Ja ne gluži maina skatītāja domāšanu, tad vismaz neatstāj vienaldzīgu vai rosina pārdomas, vai rada līdzpārdzīvojumu. Ja informācija, ko autors ir iekodējis, sasniedz skatītāju, es domāju, ka izrāde ir laba.

Henrieta. Droši vien var teikt, ka katram kritiķim ir personības dalīšanās. Man kā parastam skatītājam, un es esmu arī tā, protams, kritērijs ir izrāde, kas uzrunā, kas mani satricina, labākajā gadījumā izraisa katarsi vai vismaz interesi un vēlmi noturēties nomodā visu izrādes laiku.

(Visi smejas.)

Bet kā kritiķei, protams, ir citādi. Man jāprot novērtēt arī tas, kas mani personiski neuzrunā, līdz ar to mana kā kritiķes definīcija labai teātra izrādei ir: pirmkārt, vai ir saprotams, ko režisors ir vēlējies panākt (jo dažreiz gadās, ka to saprast nav iespējams), otrkārt, vai tas ir izdevies.

Jānis. Man laba izrāde ir tā, kurā izveidojas laba saruna starp aktieri un skatītāju. Jebkurā vecumā, arī pieaugušajiem. Ja saruna veidojas, tad visi dzīvo kā vienā elpā, un to var just.

Kārlis. Es neesmu redzējis nevienu labu izrādi, kurā nebūtu jūtama degsme un vajadzība tieši šo izrādi veidot. Protams, ar to uguntiņu vien nepietiek, ir jāveicas ar izteiksmes līdzekļu izvēli un dažādiem apstākļiem. Tāpēc es teiktu, ka laba izrāde ir tā, kuru «nevarēja netaisīt», un profesionalitātes, intuīcijas vai veiksmes dēļ skatītājs ar šo sajūtu spēj identificēties.

Kas ir laba bērnu izrāde?

Jānis. Laba izrāde ir laba saruna. Bet, lai tā notiktu, es vispirms bērnu uztveru kā līdzvērtīgu sarunu biedru. Tev bērns jāceļ sev līdz, jo tev viņš ir jābagātina, līdz ar to tev jāspēj nolaisties pie viņa, lai saprastu viņa uztveri.

Kārlis. Tad tavuprāt laba izrāde no labas bērnu izrādes neatšķiras, bet slikta bērnu izrāde ir tā, kurā bērnu neuztver kā līdzvērtīgu sarunu partneri?