Teātra teritorija bērniem

Profesionālas izrādes bērniem un jauniešiem ir īpaša teritorija. Tajā Rīgas starptautiskais profesionālo teātru festivāls Eju meklēt!, kas notika pirmo reizi no 2017. gada 9. līdz 12. martam, meklēja žanra robežas, kopumā piedāvājot piecpadsmit iestudējumus. Programmā bija pārstāvētas ēnu un objektu izrādes, tradicionālās un elektroniskās mūzikas dramatiskās formas, dzejas un zīmējumu teātris, nano opera un Šekspīra tekstu klaunāde. Daudzveidības meklējumu nolūks – paplašināt to teātra lauku, ko profesionāļi bieži apiet, par argumentiem minot it kā neprasmi spēlēt bērniem vai dramaturģijas trūkumu. Lai gan ir viedoklis, ka «vispār laba» izrāde ir adresēta un pieejama arī mazajiem skatītājiem, kuri «visu saprot tāpat» un nav jāatdala no dramatiskās mākslas kopīgiem mākslinieciskiem likumiem, taču, manuprāt, robežas pastāv.

Manas domas sakrīt ar nesen lasīto jaunas lietuviešu režisores Olgas Lapinas interviju, kas tapusi sakarā ar Viļņas Mazā teātra izrādi Dārgo atrakciju parka tēvoci! (Brangusis atrakcionų parko dėde!). Cita starpā tā ieguvusi Lietuvas teātra sezonas gada balvu – Zelta Krustu. Režisore apkopo iestudēšanas pieredzi Maskavas Majakovska teātrī un ārvalstīs, nosaucot vairākus būtiskus bērnu teātra savdabības aspektus. Lapina izceļ vērā ņemamās uztveres īpatnības dažādos bērnu augšanas posmos, otrkārt, akcentē tik būtisko ētisko sarunu nepieciešamību, treškārt, uzsver universālo, visbiežāk pasakās un mītos sastopamo tēmu svarīgumu. No šiem trīs skatījuma leņķiem šķiet rosinoši paskatīties uz pēdējos gados dažādos festivālos redzētiem iestudējumiem bērniem un jauniešiem.

Grabuli vai zīmuli

Par vecumposma uztveri nesen sarunājos ar režisoru un aktieri Jāni Znotiņu, kurš pozitīvi novērtēja festivāla laikā Zirgu Pastā dzirdēto aktrises, psiholoģes, kognitīvi biheiviorālās psihoterapeites Diānas Zandes lekciju Par ko mums domāt, domājot par teātri bērniem, kas bija veltīta smadzeņu attīstībai un ar to saistītām psiholoģijas īpatnībām. Jānis kodolīgi secināja – strādāt «bērnu teātrī» nozīmē taisīt izrādes bērniem, nevis «kultivēt mākslu». Viņš būtībā apstiprināja paveikto. Galerijas Istaba iestudējumi Kaka un pavasaris, Istabas fabulas, Karnevāls un kartupeļu pankūkas ir atradušas kopēju valodu ar skatītāju, Znotiņa režija un aktierspēle partnerībā ar Anci Muižnieci pārliecina gan ar formu «būt te un šobrīd», gan ar saturu – «ar provocējošu muļķību sasniegt dziļu jēgu par pasaules kārtību». Arī festivāla Eju meklēt! ārvalstu viesi Znotiņa prasmi sarunāties mākslas valodā ar bērniem atzina par vienu no programmas favorītiem.

Izcils piemērs ir arī režisora Kārļa Krūmiņa veiktais vecuma eksperiments, meklējot skatītāju īsto gadu skaitu (afišās šobrīd tas ir 8–12) iestudējumam Šausmu autobuss Nacionālajā teātrī, kurā netiek ielaisti pieaugušie. Izrāde, līdzīgi kā Īsumā par Visumu. 1. daļa JRT (režisors Gatis Šmits), Mākoņi DDT (režisore Paula Pļavniece), 80 dienās apkārt zemeslodei VDT (režisors Viesturs Roziņš) rāda aktuālo tendenci «racionalizēt» māksliniecisko tēlainību, ieviešot lekciju, komentāru elementus. Minētās izrādes, kas domātas jaunāko klašu skolēniem, atbilst mūsdienu bērnu ikdienai, kur nepieciešams emocionāli reaģēt un kritiski vērtēt redzēto vienlaikus.