Ņem un izaudzini!

Teātris, kas domāts tikai vienai (kaut arī lielai un ārkārtīgi dažādai) skatītāju kategorijai – bērniem un pusaudžiem, ir aktualitāte visos laikos un vietās. Ja gribam strādāt arī nākotnē, tad jārūpējas, lai tajā nākotnē būtu cilvēki, kurus interesē skatuves māksla ar tās tiešo iedarbību un nepastarpināto kontaktu. Tāpēc pie šīs tēmas droši vien nāksies atgriezties ik pa laikam.

Latvijā tieši jaunajā gadu tūkstotī pamazām, bet noteikti top jauna veida teātris bērniem un pusaudžiem. Tas principiāli atšķiras no manas padomju bērnības teātra Lāčplēša ielas 37. namā, kur tagad Jaunatnes teātra vietā atkal darbojas baptistu draudze, – ar līksmu pionieru piedzīvojumiem un spriganām travesti aktrisēm, kas spēlēja puikas. (Taču tur bija arī neaizmirstamais Veras Singajevskas Karlsons kā pats bērna fantāzijas iemiesojums...) Tas jaunais bērnu teātris, kas «šalkās trīs», pilnīgi skaidri nevēlas būt līdzīgs arī tiem skatuves mākslas veikumiem, ko lielajās zālēs visai negribīgi (jo ieguldījumu tikpat daudz, bet biļetes krietni lētākas un mārketinga pasākumi darbietilpīgāki) iestudē lielie valsts teātri un kur aizvien visiem kopā jākliedz, uz kuru pusi aizskrēja vilks. Toties tas ir gatavs ieņemt teātru mazās zāles, iziet arī ārpus pierastajām telpām, jo orientējas uz iedarbību «aci pret aci», uz tiešu kontaktu ar katru bērnu atsevišķi. Tas lielā mērā ir teātris-pētnieks, un tam ir ļoti daudz kas izpētāms. 

Taču pats būtiskākais ir tas, ka šo jauno teātri rada režisoru paaudze, kura pārstāv Atmodas laika bērnus vai drusku vecākus, taču tādus, kam pilnīgi nemaz nav bijusi saskare ar iepriekšējām sistēmām, pieradumiem un noteikumiem. Šiem jaunajiem režisoriem dzimst bērni, un tas ir ļoti labi ne tikai no demogrāfijas viedokļa, bet arī tāpēc, ka, saskārušies ar jautājumu, kā bērnam vai viņiem kopā ar bērnu patīkami un vērtīgi pavadīt laiku, jaunie režisori ķērušies pie lietas ar milzīgu personisku ieinteresētību.

Viens no tiem, kas visvairāk saistāms ar šādu teātri, ir režisors Kārlis Krūmiņš. Viņa izrādes Šausmu autobuss un Nāc laukā! ir mans šāgada patīkamākais atklājums. Kārlis ļoti mērķtiecīgi strādā, lai radītu izrādi, kas palīdz. Palīdz aptvert, ka bailes ir mūsu dzīves sastāvdaļa un ar tām jāspēj sadzīvot un izmantot savā labā, bet galvenais – izprast. Viņa Šausmu autobuss ir kā pote – vīrusu novājina paši skatītāji, jo ar aktieru palīdzību ir sapratuši tā darbības mehānismu. Savukārt Nāc laukā! ir ne tikai aicinājums nākt spēlēties pagalmā, bet izkāpt arī no virtuālās vides: draugam pieskarties, nevis tikai piebikstīt feisbukā, nofotografēt ar polaroīda kameru un iedot bildi rokā, nevis izlikt instagramā. Turklāt Kārlis nelasa morāli tiem, kas «sēž čatā», bet parāda, cik aizraujošas lietas var darīt kopā, ja «gadžetus» izmanto kā darba rīkus, jo tiem nemaz arī nevajag būt vienīgajiem logiem uz pasauli. 

Tāpēc Teātra Vēstnesis aicināja Kārli Krūmiņu vadīt diskusiju par to, kas ir teātris bērniem un pusaudžiem, kā saprast mērķauditoriju un strādāt ar to. Kārlis pats arī izvēlējās sev sarunu biedrus. Protams, šī diskusija pirmām kārtām ir domāta, lai jautājumus definētu un uzdotu. Protams, gatavu atbilžu nevienam nav.

Diskusijas dalībnieki vārdu tiešā nozīmē ir nākotnes teātra veidotāji: pietiekami jauni, lai viņiem rastos trakas idejas un pieredzes trūkums ļautu nenobīties pirms to realizēšanas; pietiekami zinoši, lai varētu teātra radīšanai ķerties klāt metodiski, ievērojot kontekstus un izprotot laiku, ar kuru jārēķinās. Šie jaunie cilvēki paši visvairāk ir ieinteresēti, lai viņu izrādēm arī turpmāk netrūktu kvalificētu, saprotošu skatītāju. Nu tad paši lai tādus audzina!