Skats no bedres
Absurdi jautājumi par izrādēm «Lidojošais Travolta» un «Klusa nakts, dzēra nakts»
Ir tāds bravūrīgs pantiņš «Lēksim bedrē, lēksim bedrē,/Redzēs, kas mūs ārā vilks», jo skaidrs taču, ka neviens nevilks, bet palidot vismaz to gabaliņu gribas. Divas izrādes, ko Regnārs Vaivars ar nelielu laika starpību iestudējis, proti, Artūra Dīča (kam gan atstāts tikai iedvesmotāja, nevis autora gods) Lidojošo Travoltu Nacionālajā un Ivana Viripajeva par Klusa nakts, dzēra nakts pārdēvētos Dzērājus Valmieras teātrī, man liekas, apvieno tieši šāda drusku uzspēlēta bravūra. Jo, no vienas puses, ir pretenzijas parādīt mūsu laiku visā tā gļēvajā tukšgaitā un drazās, no otras – atgādināt, ka ir uz ko tiekties – respektīvi, citas dimensijas un jūtas.
Regnārs Vaivars ir profesionāls režisors, kurš zina, kā un kāpēc «spiest uz pogām», lai panāktu no aktieriem viņam vajadzīgo rezultātu, un palaikam iznākums ir visai nežēlīgs kā pret māksliniekiem, tā arī pret skatītāju, toties satricinošs. Atcerēsimies kaut vai naturālistisko slimas psihes ķidāšanu, kas rezultējās aktieriski lieliskajā Indras Briķes Vecmāmiņā Dailes teātra izrādē Apglabājiet mani zem grīdas – tā liecināja par ārkārtīgu sapratni starp režisoru un aktrisi.
Režisors ar sadistisku prieku ir plosījis iespējamās savstarpējo attiecību saites
Arī abās šīs sezonas izrādēs aktieri spēlē – vismaz atstāj tādu iespaidu – ar pilnīgu uzticēšanos režisora piedāvātajiem spēles noteikumiem. Tie nav nekādi vieglie gan fiziskā nozīmē – vārtīties pa birstošu sienu vai īstiem dubļiem, vai mirkt ūdenī skatuves caurvējos, gan psiholoģiskā – meklēt un atrast sevī tos pašus mēslus, iegremdēties tajos, lai tad raudzītos pēc zvaigznēm un Dieva. Aktieri dara savu darbu apbrīnojamā pašaizliedzībā, un tieši tāpēc, kad izrādes ir beigušās, neliek mieru jautājums, vai bija tā vērts. Kā vārdā viņi to visu darīja? Vai patiesības, kuras tika paustas caur šādām metaforām, tiešām ir tik vērtīgas? Un ja nu ne?
Kāpurķēdei gala nav
Skatoties Lidojošais Travolta atstāj gandrīz vai hipnotisku – līdz apstulbumam – sajūtu: it kā garām slīdētu nepārtraukts konveijers vai varbūt filmente, kurai nav ne sākuma, ne gala, ne likumsakarību, ne cēloņu, ne seku, redzamas tikai drazas un ļerpatas, drazas un ļerpatas.
No Artūra Dīča lugas, kurā bija gan neglaimojoša un degradēta, tomēr saprotama vide un attiecības, vismaz pēdējās ir pazudušas, atstājot vietā vai nu neatminamas mīklas, vai tādu kā āliņģi, kur iekrīt un pazūd notiekošā jēga.