Ne nodevējs, ne radikālis

Nosaukt Matīsa Gricmaņa tekstu Būt nacionālistam par jaunības traģēdiju ir pārspīlēti, jo nekāda lielā cīņa ar neizbēgamo likteni tajā izcīnīta netiek, toties katrs tajā var ieraudzīt simpātisku, dziļi personiskā pieredzē balstītu stāstu par jauna cilvēka nobriešanu, kuram, par spīti liberālo globālistu atklātajam spiedienam, joprojām svarīga šķiet nacionālās piederības un identitātes ideja. Satraukties, ka tādēļ kāds tevi var dēvēt par nodevēju, autoram nav nekāda pamata, jo viņa atainotā rīcība ir balstīta uz ētiski godīgiem principiem. Ja mantojumā esam saņēmuši kādu ideju, kas atbalsojas mūsu gara velvēs un dvēseles struktūrā, tad haotiskie patiesības meklējumi jaunībā ir īstais brīdis attiecīgo ideju pārbaudīt, liekot tai balansēt uz naža asmens, un tikai pēc tam iecementēt savas esamības pamatos kā fundamentālu vērtību. Ar Valtera Sīļa režisorisku atbalstu Matīss Gricmanis tieši to arī dara, uz DDT skatuvītes pāris stundu garajā monologā pārcilājot savas dzīves nozīmīgākos atgadījumus, pavisam nesenus politiskos notikumus un dažu partijas darboņu rīcību nacionālās idejas aizsegā. Pirms to vai citu ideju cilvēks izvēlas padarīt par noteicošu faktoru savā dzīvē, svarīgi, Rušdi vārdiem runājot, saprast: «Kāda ideja tu būsi? Vai tā, kas ielaižas kompromisos, darījumos un pielāgojas? Vai tā stūrgalvīgā, kas drīzāk lūzīs, ne lieksies, kuru deviņdesmit deviņos gadījumos sasitīs druskās, bet kura simtajā pārvērtīs pasauli?» Tas ir pats labākais jautājums, kuru šodien var uzdot teātris. Ja uzmanīgi ielūkosimies visās askētiskajās, reizēm smieklīgajās, reizēm trāpīgajās, reizēm juceklīgajās un reizēm atmaskojošajās skatuves norisēs, kuras galvenajam varonim vizuāli pievilcīgā formā palīdz ieskicēt trīs aktieri, un ieklausīsimies autora it kā spontānajā stāstījumā, mēs to noteikti sadzirdēsim.