Tod ej i ceļ

Virsrakstā likto teikumu ierakstīju telefonā, cenzdamās nespīdināt ekrāna gaismu izrādes Nūgrymušõ pile laikā. Tik spēcīgs likās šis Franča Trasuna aicinājums, un tik konsekventi tam seko Daugavpils teātris. 

Teātris nav varde un diez vai spēj no vietas palēkties augstāk par savu galvu. Tādēļ mans šāgada pārsteigums par Daugavpils teātra līdzsvaroto un kvalitatīvo darbu drīzāk ir pierādījums arogancei un neuzmanībai, jo gadiem esmu sekojusi tam pa gabalu, lasot kolēģu (retās!) atsauksmes un skatoties vien to, ko pieved klāt. Tiesa gan, arī no tālienes bija manāms, ka teātrim ir noteikta repertuāra politika un izrādes trijās valodās, bet tā mākslinieciskajam vadītājam Oļegam Šapošņikovam – vīzija par to, kā strādāt vienīgajam skatuves mākslas kolektīvam pilsētā. Domājams, ka daudzas problēmas ir līdzīgas visiem trim ārpus Rīgas strādājošajiem profesionālajiem teātriem (cerams, ka tiem uz palikšanu pievienosies ceturtais – Rēzeknē), proti, zināma pašpietiekamība un iekšējie orientieri; atbraucoši un aizbraucoši režisori, kas strādā ar aktieriem, kas ir tādi, kā ir, neprātodami par to, kādi viņi būs vai varētu būt; nepieciešamība piesaistīt un paturēt jaunus spējīgus aktierus, ko vilina galvaspilsētas iespējas; vajadzība ieinteresēt visus potenciālos skatītājus, nevis rēķināties tikai ar noteiktu slāni, un tā tālāk. Tikai Daugavpils teātrim jāstrādā ar vēl sarežģītāku un neviendabīgāku publiku un jāveido repertuārs divām trupām. Tāpēc jo lielāks gandarījums, ka Oļegs Šapošņikovs un teātris viņa vadībā dzīvo šajā situācijā ar pašcieņu, aizvien paaugstinot latiņu prasībām vispirms jau pret sevi. Jo sešas izrādes, ko bija aicināta skatīties Spēlmaņu nakts žūrija, bija vērtīgas un rosināja domāt par daugavpiliešiem kā kopēja Latvijas teātra procesa daļu.

Laiks kā diagnoze

Šosezon radušies vairāki iestudējumi, kas cenšas analizēt, ko un kā esam darījuši kopš neatkarības atgūšanas un kā tas mūs ir ietekmējis. Valtera Sīļa un Jāņa Baloža Veiksmes stāsts Nacionālajā un Mārtiņa Eihes Taņas dzimšanas diena Ģertrūdes ielas teātrī ir pirmie piemēri, kas nāk prātā. Paulas Pļavnieces iestudētā Justīnes Kļavas luga Jubileja ’98 iekļaujas šajā strāvojumā, taču nepretendē uz dokumentu vai personisku stāstu izpēti un no tā izrietošu vispārinājumu, bet mierīgi lūkojas uz tuvo vēsturi caur vienas ģimenes prizmu. Lugas sižetā manāmas ietekmes no Tomasa Vinterberga filmas Svinības, tomēr tā ļoti noteikti runā par Latviju, turklāt patiešām tajā tālajā 1998. gadā – tikai nepilnus divdesmit gadus atkāpjoties pagātnē, bet būtībā citā dzīvē.

Vienā pašā jubilejas vakarā, tā gatavošanā un izjukšanā kā ūdens pilē spoguļojas laiks: kad pēkšņi var tikt uz ārzemēm, bet tās ir «īstās» un «ne tik īstās»; kad dzīvot tā, kā dzīvo «tur», gribas visiem, bet ir «labie» un «sliktie» paņēmieni, lai to panāktu; kad veikali un kioski pēkšņi ir pilni, bet tos piepildījuši lēti mēsli; kad atkal kļūstam trīsvalodīgi, bet runāšanai neatliek vaļas vai drosmes. Ļoti daudz ir šo laikmeta iezīmju gan lugā, gan iestudējumā. Turklāt režisore Paula Pļavniece saasinājusi situāciju, ievietojot tajā krievu ģimeni, kas gadu desmitiem dzīvojusi Latvijā. Mani, kas to visu zina un atceras, pārsteidza, ar kādu iejušanos un precizitāti dramaturģe un režisore (tāpat arī Oļegs Šapošņikovs, kas lugu tulkojis krievu valodā) ir strādājušas pie šķietamiem sīkumiem: valodu mistrojuma, sadzīves leksikas, frizūrām, tērpiem, ēdieniem un dzērieniem – pie tiem sīkajiem, bet nozīmīgajiem īstuma diedziņiem, kas ļauj noticēt un... izdarīt būtiskus secinājumus. Par to, cik smagi vēsturisko pārmaiņu rats braucis pāri, šķaidot ne vien nevērtīgo, bet arī to, kas būtu paturams. Par to, cik milzīgs patiesībā ir solis, ko esam spēruši. Kā tas, kas liekas pareizs politiskās deklarācijās, kļūst apšaubāms, ja piemēro vienam atsevišķi ņemtam cilvēkam. Un arī otrādi – kādas ģimenes šķietami privātā lieta, «skelets skapī» un rūpīga izlikšanās, ka nav ne skapja, ne kaulu graboņas, pēkšņi uzskatāmi parāda, kāds dziļumā ejošs un ar asinssaindēšanos draudošs augonis ir, piemēram, joprojām nenotikusī lustrācija.

Taču būtiskākais režisores nopelns ir lielas aktieru grupas saliedēšana vienotā, jūtīgā un savstarpēji uzmanīgā ansamblī, kurā ikvienam ir sava balss un liktenis. Šajā izrādē nekas nav vienkārši, un jebkura cilvēka dvēsele – reizēm arī viņam pašam – ir noslēpums aiz septiņiem zieģeļiem. Man par to bija jādomā vēl ilgi, atceroties, kā jubilejas gaviļnieks, ģimenes galva Edvīns, ko spēlē Jurijs Losevs, sastingst dīvainā vienaldzībā, kad paša bērni apsūdz, ka viņš gadiem seksuāli izmantojis un iedzinis pašnāvībā meitu. Lai pēc tam monologā atklātu, cik bezdibenīga, līdz melnām perversijas dzīlēm, spēj būt mīlestība, pārvērzdamās pati par savu pretmetu.