Skandināvu duets

Henrika Ibsena un Augusta Strindberga periodiskā atgriešanās uz skatuvēm liecina tikai par to, ka viņu lugās skartie attiecību modeļi, principiālās situācijas tuvu cilvēku starpā ir tādas, kurām nav noilguma, tās var aktualizēties jebkurā laikā. Šosezon gan Māra Ķimele JRT, gan viņas kādreizējā režijas audzēkne Inese Pudža VDT pievērsušās skarbajiem ziemeļniekiem – cilvēka dabas urķētājiem. 

Vizuāli gan Strindberga Pelikānu (VDT), gan Ibsena Noru (JRT) raksturo skandināvu mūsdienu dizainam piemītošais funkcionālais minimālisms un melnbaltā krāsu gamma. Norai – balta telpa ar melnām mēbelēm, Pelikānam – otrādi. Vienojošais ir koncepts, ka telpai ir jāpilda neitrāla funkcija, jo nekas nedrīkst novērst uzmanību no galvenā – aktieriem. Bet katram akcentam tai pašā laikā ir jābūt ar precīzu nozīmi.

M. Ķimeles iepriekšējais Leļļu nama iestudējums JRT notika 2003. gadā uz Lielās skatuves. 2017. gada iestudējums ir pilnībā pārcelts uz mūsdienu vidi, un režisore atteikusies no vērtējošā nosaukuma Leļļu nams, akcentu pārnesot uz Noru un samazinot aktieru-skatītāju distanci – tā ir tuvplāna izrāde Mazajā zālē. 

1879. gadā Ibsens rakstīja par to, ka sieviete nevar būt pati, jo viņa dzīvo vīriešu sabiedrībā, ar vīriešu radītiem likumiem, un katrs vērtējums izskan no vīriešu skatupunkta. Luga uzrakstīta neilgi pēc tam, kad Ibsena paziņa bija piedzīvojusi līdzīgu situāciju savā dzīvē. Arī Ibsens bija atteicis palīdzību, taču šis notikums urdīja, un viņš uzrakstīja lugu, liekot sabiedrībai paskatīties uz notikušo no cita leņķa. 

Māra Ķimele kā tēlniece ir atskaldījusi lugai liekvārdību – tekstu, kas aizstāj darbību, un noskaldījusi arī Noras mātes lomu – izrādē nav Noras un Tūrvala trīs bērnu. Palicis katra tēla kodols un koncentrēta gribas līnija. Personības pieaugšanas tēma. Divu cilvēku līdzāspastāvēšana. 

Māra Ķimele kā tēlniece ir atskaldījusi lugai liekvārdību – tekstu, kas aizstāj darbību

Andra Freiberga veidotā izrādes telpa ir lakoniska. Divi melni ādas dīvāni uz ritentiņiem un pāris skapīši ar mazām atvilktnītēm. Viss ir atklāts un pārskatāms, te nemaz nav vietas noslēpumiem. Ja nu vienīgi nelieliem kārumnieces grēkiem, kā mandeļu cepumiņi, kurus Nora paslēpj no Tūrvala. Taču it kā neviļus uz atvilktni aizceļo arī doktora Ranka nelielais Ziemassvētku sveiciens, kuru tas pasniedz Norai. Nelietderīgs mazs rotājums, vienīgais siltās gaismas objekts šajā telpā. Nora intuitīvi nojauš, ka Ranka dāvana ir daudz lielāka nekā šis fiziskais priekšmets, taču negrib šīs lietas skaļi nosaukt vārdos, nevēlas analizēt, jo nevar zināt, ar ko tas varētu beigties, un, pa daļai neapzināti, noslēpj šo Ranka dāvanu gan no Tūrvala acīm, gan pati savējām.