Grāmatas 2020
Teātra Vēstnesis - 2020 IV
Silvija Geikina. Pēdējie romantiķi. Par Dailes teātra 3. aktieru studiju.
Apgāds Mansards, 2019
Silvijas Geikinas grāmata iznāca 2019. gada pašās beigās, kad iepriekšējais žurnāls Teātra Vēstnesis jau bija pie lasītājiem. Ir vērts to izlasīt, jo grāmata ir par pēdējo jauno mākslinieku kursu, kam svētību devis Eduards Smiļģis. Tiesa, viņš toreiz vairs nestrādāja kā pasniedzējs, toties regulāri vēroja studentu darbus, komentēja, sniedza padomus un allaž piedalījās eksāmenos. Viss joprojām notika viņa kontrolē, ne velti šo kursu dēvē par leģendāru – pēdējais un neatkārtojamais.
Sākumā tika uzņemti vairāk nekā 60 cilvēki, bet beidza studiju 41 absolvents, un par katru ir rakstīts teju ar dokumentālu punktualitāti, kad patiesi var uzzināt, kā mācījies, kāds ir iznākums. Šajā studijā bija daudz interesantu pasniedzēju, un Silvija Geikina ļauj iepazīt, kas pie kura ir mācījies un kāds no tā guvums. Patiesi interesanti uzzināt, kā strādājuši, teiksim, Felicita Ertnere, Alma Ābele, Venta Vecumniece, Līvija Akurātere, Lilija Dzene, Pēteris Pētersons un citi.
Stāstīts arī par paša Smiļģa kontaktiem ar studentiem, uzsverot, ka no viņa pārsvarā visi baidījušies. Autore min arī konkrētus piemērus, ļaujot iepazīt dažādas situācijas. Teiksim, kā varēja justies Astrīda Kairiša, kurai režisors, visiem dzirdot, paziņojis, ka viņa nekad nebūšot aktrise. Patīkami zināt, ka arī ģēniji mēdz kļūdīties.
Grāmatā ietvertas arī intervijas ar visiem bijušajiem kursabiedriem, un, lai gan visiem uzdoti vieni un tie paši jautājumi, katram ir izveidojies savs stāsts. Taču tik un tā veidojas īpašs kursa koptēls, kurā iekļauts arī to cilvēku īss dzīves apraksts, kuri jau ir aizsaulē. Tomēr iznākumā ir kaut kas mulsinošs. Pirms pāris dienām ieskatījos grāmatā no jauna un apjēdzu: saite ar romantiķiem palēnām apraujas. Ļoti pietrūkst teātra kritiķes Silvijas Geikinas pamatīga apraksta kaut vai par dažām lomām, kas grezno Dailes un visas Latvijas teātri. Jo tajā uz mūžu ierakstīti daudzi vārdi, kas patiesi izstarojuši romantisma gaismu.
CONTEMPORARY LATVIAN THEATRE 2010-2020. A DECADE BOOKAZINE.
Apgāds Zinātne, 2020
Laumas Mellēnas-Bartkevičas iniciētais, vadītais un rediģētais bukazīns – pētnieciskas monogrāfijas un žurnālistikas (book+magazine) sintēze – ir unikāls un ļoti nepieciešams darbs, kāda jau ilgu laiku ir pietrūcis, lai Latvijas teātris varētu cienījami reprezentēt sevi gan Baltijas, gan Eiropas profesionālajā vidē. Bukazīna mērķis – analizēt un prezentēt ārzemju lasītājiem Latvijas teātra procesu 21. gadsimta otrajā desmitgadē.
Redaktores ievadam seko nodaļas, kas aptver teātra procesa dažādus aspektus, skatījumu no Baltijas perspektīvas, mākslinieku radošo laboratoriju, režisoru skatpunktu un pamatziņas par Latvijas teātriem un festivāliem. Lai arī apjomā neliels, bukazīns aptver gandrīz visu, kas noticis 21. gadsimta otrajā desmitgadē: politiskā teātra peripetijas, nacionālās un valstiskās identitātes meklējumus, digitālās dimensijas rašanos, performanču mākslas nozīmi, teātra izglītības iespējas un izaicinājumus, un, protams, pamatīgi tiek analizēti procesi režijā, dramaturģijā, kustības un telpas meklējumos. Diemžēl tajā vietā, kur vajadzētu būt rakstam par Latvijas teātra kritikas izglītošanu un metodoloģiju, ir piemiņas eseja Silvijai Radzobei…
Bukazīna autori ir Zane Radzobe, Valda Čakare, Ieva Rodiņa, Līga Ulberte, Vēsma Lēvalde, Inta Balode, Laine Kristberga, Zane Kreicberga, Krista Burāne, Mēlis Oidsalu, Edgars Klivis, Jānis Balodis. Uz jautājumiem atbild režisori Elmārs Seņkovs, Regnārs Vaivars, Inga Tropa-Fišere, Vladislavs Nastavševs, Valters Sīlis, Klāvs Mellis un Alvis Hermanis.
Bukazīns ir ar aizrautību lasāms, un nedrīkst nepieminēt tā stilīgo noformējumu! Mēs jau sen to bijām pelnījuši.
Līvija Dūmiņa. Artūra Skrastiņa Spogulija
Zvaigzne ABC, 2020
Rakstot šai grāmatai ievadvārdus, novērtēju Līvijas Dūmiņas paveikto darbu, jo grāmata ir gan skrupuloza lomu analīze, aplūkojot teju visas Dailes teātra aktiera Artūra Skrastiņa lomas teātrī un kino, gan spilgts mākslinieka personības portrets. Autore baudījusi augstu mākslinieka uzticēšanās pakāpi, tāpēc grāmatā netrūkst subjektīvu atklāsmju, kas gudram lasītājam ļauj pašam gūt interesantus secinājumus. Grāmatas struktūra ļauj aktierim spoguļoties savā pagātnē, savā pieredzē un atspoguļoties sev nozīmīgos cilvēkos – spoguļa efekts piedāvā vienlaikus objektīvu attēlu un subjektīvu redzesleņķi. No profesionālā viedokļa ārkārtīgi precīzi izdevies sabalansēt to, ko Artūrs Skrastiņš teātrī atveido, ar to, kā viņš strādā pie lomas tās tapšanas periodā, to, kā viņš dzīvo uz skatuves, un to, ko viņš domā pēc tam, kad loma nospēlēta.
Paņemot grāmatu rokās, jāatzīst, ka tā ir apskaužami skaista, turklāt tajā līdzās daudzajām fotogrāfijām no izrādēm un dzīves ir kas negaidīts – Ilzes Vītoliņas zīmējumi, kas tapuši speciāli šai grāmatai, un tas piešķir monogrāfijai teātrim atbilstošo spēles garšu.
Dailei – 100, apgāds
Neputns, 2020
Neticami skaists, fotogrāfijām un skicēm bagāts, faktiem piepildīts, rūpīgi analizēts no šodienas zināšanu skatupunkta – tāds ir Dailes teātra simtgadei veltītais izdevums, ko sastādījusi Evita Mamaja, ilggadējā teātra literārās daļas vadītāja, tādējādi noslēdzot savas darba gaitas Dailē, nomainoties teātra vadībai. Viņas nopelns ir ne tikai materiālu atlase, bet arī tādu autoru piesaiste, kas prot savu lietu ar Smiļģa vārdiem – skaidrība, vienkāršība un kaislība, tāpēc visi teksti lasās kā laba literatūra, bet tos piepilda Dailes gars. Par režiju un tās materializēšanos idejas un telpas tiešā mijiedarbībā rakstījusi Edīte Tišheizere, par aktieriem, ikvienam uzmanību veltījot, Līvija Dūmiņa, mūziku, kas skanējusi Dailes izrādēs, vārdos saklausāmu padarījis Orests Silabriedis, jautājumam par teātri kā mājvietu - gan veco, jauno jauno ēku – pievērsies arhitekts Jānis Lejnieks. Ar VKKF atbalstu šī apjomīgā grāmata iegādājama par tik draudzīgu cenu, ka grēks tai neatrasties ikviena Dailes teātra skatītāja mājās.
Ieva Struka
Edīte Tišheizere, Ieva Rodiņa, Dita Jonīte, Lauma Mellēna-Bartkeviča. Neatkarības laika teātris. Latvijas teātra parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā.
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2020
Edītes Tišheizeres vadītā un rediģētā kolektīvā monogrāfija Neatkarības laika teātris ir būtisku un nepieciešamu rakstu krājums, kas ļauj izprast ne tikai Latvijas mūsdienu teātra procesus, bet arī turpina pētniecisko grāmatu Latvijas teātris. 70. gadi (1993), Latvijas teātris. 80. gadi (1995), Latvijas teātris. 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija (2007) iesākto vēstures liecību fiksēšanu šodienai un nākotnei. Autores aizpildījušas teātrim veltīto pētījumu būtisku iztrūkumu – radīti nepieciešami analītiski teksti par joprojām aktuālām un teātra ainu ietekmējošām parādībām kopš valsts neatkarības atgūšanas. Laika posms kopš 90. gadu sākuma ir būtisks ne tikai valstiski, bet arī mākslinieciski.
Grāmatas divas daļas jautājumus neraisa: pirmā veltīta teātra «māju» konceptuālam pārskatam, atsevišķi pievēršot uzmanību katram Latvijas teātrim, otrā – personībām, skolām un virzieniem, pievēršoties tādām nenoliedzamām teātra vērtībām kā Andra Freiberga scenogrāfijas skola, Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas skola, Viestura Kairiša, Alvja Hermaņa un Vladislava Nastavševa personības ietekme uz teātra ainu Latvijā. Aplūkotas postmodernisma iezīmes un postdramatiskā teātra izpausmes. Šī grāmata kontekstualizē un meklē saknes šābrīža teātra ainas specifikai. Raibie 90. gadi valstiskā un politiskā līmenī spoguļojas arī teātros, tāpēc mūsu teātra dažādība vispār nav nekāds brīnums. Monogrāfija ir nepieciešams un vērtīgs pienesums Latvijas teātra telpā, tā palīdz ieraudzīt un analizēt būtisko šodienas teātrī un, iespējams, arī nedaudz paredzēt nākotni.
Juta Ance Romberga