Līra padzīts, Leonīda Lenca grāfs Kents (no labās) atgriežas pārģērbies un kļūst apkārtējiem itin kā nepazīstams, svešs, taču vienlaikus viņš ir savējais. Osvalds – Maksims Busels. Foto – Didzis Grodzs

Quo vadis, cilvēk?

«Karalis Līrs» Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

Izrāde sākas ar jēgpilnu un vizuāli izteiksmīgu ainu. Uz augsta, ieapaļa aizslietņa acīm paveras milzīga glezna, kurā redzama skaista ainava – bezgalīgas zemju platības, kas arī ir karaļa Līra valstība un ko valdnieks nolēmis izdāvāt meitām. Tādēļ arī gleznu sadala vertikālas līnijas un uz katra gabala vīd savs cipars (scenogrāfs Reinis Dzudzilo). Gleznas priekšā, itin kā apskatot šīs gleznainās āres, lēniem soļiem apļo un savā starpā mēļo grāfs Kents un grāfs Glosters. Peizāža saista skatienu, liekas, ka saskati pasaulslavenu gleznotāju citātus, teiksim, Tomasa Geinsboro vai Kloda Lorēna dabasskatus. Tomēr vēl vilinošāk ir aplūkot glītu, atkailinātu jauna vīrieša augumu, mēģinot minēt: kas ir šis jauneklis, kurš stāv pagriezies pret mums ar muguru? Drīzumā līdzīgu jautājumu uzdod arī Kents: «Vai tas ir jūsu dēls, milord?» Glosters atbild apstiprinoši, un mēs beidzot saprotam, ka mūsu priekšā ir Edmonds.

Tūdaļ rodas arī asociācija ar citu Viestura Kairiša izrādi, proti, Pēru Gintu Nacionālajā teātrī. Tur darbības beigās redzam kailu vīrieša ķermeni – Pēru Gintu, kas ir noslēdzis savu dzīves ceļu. Šeit ir dzīves starts. Tik spēcīgs simbolisks akcents uzreiz rosina arī atbildi uz jautājumu, kāpēc programmiņā aiz nosaukuma Karalis Līrs ir norāde «Bēgšana no paradīzes divās daļās». Edmonda ceļš ir izraidītās cilvēces ceļš. Un katram gājējam ir sava šķīstītava, ar kuras ceļazīmēm mūs iepazīstina Karalis Līrs.

Rafalsona Līrs, risinot savas problēmas, noiet smagu pašizziņas ceļu

Par to, ka visa izrāde ir pakārtota augstām garīgām kategorijām, vēsta arī nākamo skatuves ainu noformējums. Kā galvenais tēlainības akcents ir izvēlēta te liela, te daudz mazāka izmēra arka – balts veidojums, kam būtībā ir tikai viena jēga: ieeja/izeja. To apstiprina absolūti mūsdienīga piktogramma, kurā redzama cilvēka figūra ar bultiņu virs tās: raug, te ir izeja. Jā, Reiņa Dzudzilo izrāžu telpa gandrīz vienmēr ir plastisks emociju un idejiskā nerva mezglojums – forma, ko savukārt vēl jo spēcīgi paspilgtina Kristas Dzudzilo kostīmi. Šoreiz tie skatuves pasauli sašķeļ divās daļās: melnā un baltā krāsā. Kompromisi ar paradīzi nav iespējami. Sāpīgi redzēt, ka tieši šāda «izejas/ieejas» plāksnīte atrodas gluži līdzās – uz durvīm, pa kurām tikko esam ienākuši skatītāju zālē. Režisors nostiprina šo sasauci arī ar aktierspēli: ļoti bieži varoņi vēršas tieši pret skatītājiem. Kā arī ar izrādes mizanscēnām. Piemēram, katafalks, uz kura guldīta mirusī Kordēlija, gandrīz vai ietriecas zāles pirmajā rindā.

Žurnāli