Latviešu pelēkais

Vienudien prātoju – jo labāka izrāde, jo īsākai būtu jābūt recenzijai: pie pilnības neko nevajag piebilst, lai cilvēki iet un skatās. Šāds gadījums ir Jāņa Znotiņa Staburaga bērni Valmieras drāmas teātrī, kam viņš ir gan režisors, gan vienas no divām lomām, proti, Janča tēlotājs. Otra Valmieras šīssezonas latviešu klasikas interpretācija ir Reiņa Suhanova iestudētais Rūdolfa Blaumaņa Pazudušais dēls, kas ir patiesi labs darbs, bet, tā kā tas ieguļas citu Blaumaņa interpretāciju pieredzē, ieskaitot paša Valmieras teātra vēsturi, tad izrāde provocē analizēt. 

Abas izrādes vieno ne tikai latviešu klasiska darba izvēle un laikmetīgas teātra valodas meklējumi, ne tikai tas, ka režisori ir draugi un novadnieki un pieder vienai paaudzei, bet savādā kārtā tās vieno krāsu gamma, gadskārtu cikls kā dzīves norišu atskaites punkts un režisoru vēlme iedarbināt skatītāju iztēli pirmām kārtām un tikai tad prātu un jūtas.

Izrāžu laikā ne, bet rakstot jādomā par to, ka mēs nezinām, kas tālāk notika ar Janci un Marču, ja abstrahējamies no Valda jeb Valda Zālīša biogrāfiskiem motīviem grāmatā Staburaga bērni. Arī Krustiņš un Pūlīšu Pauls ir tuvi kaimiņi, viens taisnāks un rāmāks, otrs nemiera dzīts. Kāpēc lai viņi – Blaumaņa Indrānos pieminētie baltgalvīši – nebūtu tie paši, kas staigā pa upes krasta pacerēm un, vecākiem nezinot, visu dienu pavada makšķerējot. Un tad viņi izaug, vecākiem nezinot, paraksta parādzīmes un...

Paceres bērni

Jāņa Znotiņa izrādes lielākā vērtība pieaugušo acīs, manuprāt, ir trīs populāru pieņēmumu par mūsdienu bērniem apgāšana. Pirmkārt, ka bērni nespēj koncentrēt uzmanību uz vienlaidu stāstu. Otrkārt, ka datorspēļu laikmeta bērniem nav iztēles. Treškārt, ka bērniem visu vajag krāsainu un spilgtu. Pusotru stundu garais stāsts, kaut arī prasmīgi sakoncentrēts (dramaturģijas konsultante Madara Rutkēviča), tomēr literāri koptā, ne mūsdienīgotā valodā vēstī par Janča iepazīšanos ar Marču, draudzības dzimšanu, tuvākās apkārtnes izpēti, dabas norišu apguvi, slimības pārdzīvojumiem un šķiršanos, kad Janča vecāki dodas uz jaunām mājām. Visi dabas objekti, apkārtējā vide un abu draugu darbības tiek izstāstītas, un katram tās savā iztēlē jāierauga/jāsadzird pašam, jo arī tad, kad stāstījums pārvēršas darbībā, tā notiek tukšā, pelēkā telpā, kurā vienīgo kontrastu un figūras veido gaisma un aktieru ķermeņi, ēnas uz sienām un objekti, par kuriem pārtop aktieru krekli, bikses, zeķes un kedas. 

Jāņa Znotiņa Jancis, kaut arī teritorijas «saimnieks», tātad drosmīgāks, zinošāks un aktīvāks, visu darbību iniciators un starpgadījumu risinātājs, pēc rakstura ir robustāks – viņam vārdi veļas cits pakaļ citam, skatiens vērsts mazliet caur pieri, arī mamma vairs nav autoritāte, jo viņš pats gatavs par tādu kļūt savam draugam Marčam, un ne velti arī izpostīto ligzdiņu viņš, nenoskaidrojis apstākļus, tūdaļ gatavs «pierakstīt» Marčam. Savukārt Aigara Apiņa Marčs ir bērnišķīgāks, tiešāks, un visa Janča pasaule viņam ir tāds pat brīnums kā mazajiem skatītājiem, kaut pats ir prātīgs, respektē mammu un prot uzdot lēveni jautājumu, kas liecina par izziņas procesu viņa galvā. Skaidrs, ka aktieri bērnu izrādēs ir un paliek aktieri, kaut tāpēc, ka jāspēj elastīgi reaģēt uz negaidītām situācijām, tomēr izrādē ir kāds brīdis, kad racionālais kapitulē arī pašu aktieru priekšā – abi lēkā pa ūdeņiem, un fiziskā darbība, kas prasa zināmu piepūli, atbruņo no tās pieaugušā rutīnas kārtiņas, kas uzaug pat visjūtīgākajai dvēselei, – un mūsu acu priekšā ir ne tikai Jancis un Marčs, bet arī Jānītis un Aigariņš. Tādi, kādi viņi reiz bija, pirms kļuva par režisoru un aktieri Znotiņu un aktieri Apini.