Spēlēšanās sezona

Režisoram Elmāram Seņkovam 2016./2017. gada teātra sezona pagājusi klasikas zīmē: sākot ar LKA aktierkursa diplomdarba izrādi – Viljama Šekspīra Sapni vasaras naktī, turpinot ar Antona Čehova Kaiju Nacionālajā teātrī un Bertolta Brehta Krietno cilvēku no Sečuānas Rīgas Krievu teātrī, bet noslēdzot ar Rūdolfa Blaumaņa Trīnes grēkiem uz Nacionālā teātra lielās skatuves. Formāli šie autori pārstāv dažādus dramaturģijas un teātra virzienus (Čehovs un Blaumanis – psiholoģisko teātri, Brehts – episko, bet Šekspīrs – Elizabetes laika teātri, no kuriem pēdējie divi jau a priori piedāvā nosacītāku teātra valodu), taču praktiski visus šos darbus vieno teātra tēma – refleksijas par dzīvi kā teātri un teātri kā dzīvi. Elmārs Seņkovs šo motīvu mērķtiecīgi padarījis par savu, visus četrus iestudējumus balstot atklātā teatralizācijas principā un iesaistot spēlē arī izrāžu radošās komandas – aktierus, māksliniekus, mūziķus. 

Drosme fantazēt

Nevarētu teikt, ka Elmāra Seņkova radītā neparastā Kaijas interpretācija (hronoloģiski pirmais no režisora šīssezonas repertuārteātru iestudējumiem), Čehova varoņus pārvēršot spilgtos šodienas sabiedrības tipāžos un ļaujot vaļu dramaturģijas iedvesmotām asociācijām, būtu nākusi kā pārsteigums. Zināmi aizmetņi Kaijā izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem saskatāmi jau režisora iepriekšējos skatuves darbos – kaut vai Raudupietes iestudējumā (Valmieras teātris, 2013) ieviestajā antīkās komēdijas agonā – sacensībā starp jaunu puišu, Valmieras vidusskolnieku, un VDT vecākās paaudzes aktrišu «puskoriem» paralēli izrādes pamatdarbībai, ekspresīvajā aktierspēles stilā Nacionālā teātra zelta fonda izrādē Ezeriņš (2014) vai Antigones asprātīgā muzikālā ansambļa starpspēlēs (NT, 2015). Tomēr šī sezona rāda, ka Elmāra Seņkova mākslinieciskais rokraksts, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir nedaudz mainījies. Palikusi režisoram raksturīgā interese par klasiķu darbiem, rūpīgais (varētu teikt, pedagoģiski ievirzītais) darbs ar aktieriem un konceptuāla vizuālā un muzikālā noformējuma nozīme izrādes kopējā vēstījumā. Klāt nākusi drosme fantazēt un iziet no pareizības rāmjiem, bet līdz ar to – arī zināms risks pazaudēt jēgas kodolu. Nacionālā teātra šīssezonas pēdējais jauniestudējums – Seņkova/Blaumaņa Trīne – vairāk šķiet gadījums, kad forma (tiesa, ārkārtīgi bagātīga forma) prevalē pār saturu. 

Jauniestudējums tapis, pateicoties savstarpēji radošai režisora un mākslinieka sadarbībai

Smiļģa mantojums

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, un arī Nacionālā teātra Trīne jeb «piģermiģers divās daļās», kā izrādes žanru pieteicis pats režisors, nebūt nav pirmā reize, kad kāds Latvijas teātrī Blaumaņa daiļradei pieiet ne no reālisma, bet spēles teātra pozīcijām. Vistiešākā sasauce ar 2017. gada Trīnes grēku versiju ir režisora Eduarda Smiļģa un mākslinieka Jāņa Munča pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā veidotajiem eksperimentālajiem Rūdolfa Blaumaņa darbu iestudējumiem. Abi mākslinieki nosacīti īsā laikā tapušajā Blaumaņa triloģijā (Skroderdienās Silmačos 1923. gadā, Trīnes grēkos un Ļaunajā garā 1925. gadā) mēģināja praksē iedzīvināt ideju par «latvisku teātra stilu» komēdijas žanrā, proti, delartizēt latviešu dramaturģiju, nacionālus elementus (tautas dejas un rotaļas, folklorā balstītu vizualitāti) savijot ar universālu karnevāla atmosfēru un delartiskās komēdijas fiziskajos izteiksmes līdzekļos balstītu skatuves valodu. Lieki teikt, ka Smiļģa un Munča fantāzijas lidojums izraisīja visai krasu sabiedrības un kritikas viļņošanos, un šķiet, ka arī 21. gadsimta publika uz NT radošās komandas radīto «akmens laikmeta» Trīni reaģē līdzīgi – vai nu ar sajūsmu, vai neslēptu skepsi.

Tāpat kā Smiļģa un Munča gadījumā, arī Nacionālā teātra jauniestudējums tapis, lielā mērā pateicoties savstarpēji radošai režisora un mākslinieka sadarbībai. Reiņa Suhanova veidotā izrādes telpa un kostīmi atklāj dažādus izrādes iedvesmas avotus.