Trušcilvēka hamletizācija

Nika Keiva romānā Bannija Manro nāve, ko šai pavasarī dramatizējis un Dailes teātra Lielajā zālē iestudējis Dž. Dž. Džilindžers, liela nozīme ir vidi raksturojošiem vizuāliem un smaržu/smaku tēliem. Ceļojošais kosmētikas pārdevējs Bannijs Manro, ko autors romāna pirmajā daļā raksturo kā jākli, jo visas tā domas un darbības ir saistītas vienīgi ar kopošanos, ceļo pa Anglijas mazpilsētām, ver trūcīgu dzīvoklīšu durvis, meklējot klientes krēmiem un savam «daiktam», ietur pusdienas noplukušās burgernīcās, nakšņo nekoptos hoteļos, piesūcies kā mārks. Arī viņa paša dzīvoklis ir nabadzīgi iekārtots un nolaists. Tapetes, paklāji, aizkari, grīdas – viss ir netīrs un smirdīgs, māju sienas apskribelētas, bet trepju pakāpieni izdrupuši. Sievietes, ko viņš praktiski «paņem» vai teorētiski iekāro, ar maziem izņēmumiem ir resnas un/vai neglītas, nolietotas, negaumīgi vai nabadzīgi ģērbušās.

 Dailes teātrī redzam simtprocentīgi atšķirīgu vides anturāžu un pavisam cita tipa sievietes. Skatuves centrā scenogrāfs Kristians Brekte novietojis caurstaigājamu stikla būri, kas atgādina labirintu, – izrādes tēli darbojas abpus stikla sienai, raisot asociācijas ar praktiski neredzamu, bet reāli eksistējošu sienu, kas šķir un atsvešina cilvēkus, kā arī atrodas starp viņu reālo un iedomāto pasauli. Aiz stikla, piemēram, vairākkārt parādās Ievas Segliņas tēlotās Bannija pašnāvību izdarījušās sievas Lībijas rēgs vai Lilitas Ozoliņas sērojošā un Banniju nolādošā Lībijas māte. Avanscēnā pa kreisi gulta un televizors iezīmē Bannija dzīvokli. No tā viņš ar savām precēm pēc sievas pašnāvības dodas nepārtrauktā ceļojumā, kopā ar astoņgadīgo dēlu (kura lomā Anete Krasovska) pārcēlies uz dzīvi automašīnā, kura iekārtota skatuves labajā pusē. 

Darbības vide, pirmkārt, ir abstrakta un sterili bezpersoniska, otrkārt, tā atgādina kādu lielpilsētas sabiedrisko telpu – viesnīcu, klubu, restorānu. Bet visdrīzāk, pateicoties efektīgi mainīgajām gaismām un mūziķu grupas Ryga nepārtrauktajai klātbūtnei un muzicēšanai, tā šķiet skatuve skatuvē, teātris teātrī – šova vai rokkoncerta vide. Un izrādes kompozīcija man šķiet visai tieši salīdzināma ar šovu-koncertu. Izrādes palēninātais temporitms (īpaši pirmajā daļā), kā arī atsevišķi melanholiski motīvi enerģētiski uzlādētajā Mārča Judža mūzikā ar motīvu, kas atkārtojas («Ja nav mīlestības, tad jāmirst») liek domāt par izrādi kā koncertu, kas veltīts skumjām. 

Jautājums tomēr paliek atklāts – kāpēc režisors autora naturālistiski nepievilcīgo vidi nomainījis ar nevainojamo mirdzoši spīdošo skatuves abstrakciju? Viņš taču lieliski prot teātrī radīt arī naturālisma šausmas, ja atceramies kaut vai Liepājas teātrī iestudētās izrādes Hanana un Ragana. Dailes teātrī gan Džilindžers neko tādu nekad nav atļāvies. Vai viņš domā, ka Dailes teātra skatītājs no viņa gaida vienīgi izskaistinātu vidi un cilvēkus?