Ļoti konkrēti

Pāršķirstījusi vecākus Teātra Vēstnešus, sapratu, ka redaktores sleja jāraksta ļoti konkrēta: pēc pāris gadiem vairs nebūs ne jausmas par norādēm vai mājieniem, kas žurnāla iznākšanas brīdī bija pašsaprotami.

Ir 2017. gada maija beigas, kad top šis numurs.

2017.gada 23. maijā Maskavā Kirila Serebreņņikova vadītajā Gogoļa centrā, kā arī paša režisora dzīvoklī notika kratīšana, visiem Gogoļa centra darbiniekiem tika atņemti telefoni, datori un citi datu nesēji. Jo Kirils Serebreņņikovs kā liecinieks (!) figurē producentu apvienības Septītā studija lietā par budžeta naudas izšķērdēšanu. Kā raksta Marina Davidova, Vīnes Festwochen programmas direktore, arī mūsu žurnāla autore, tas būtu tā, it kā par finanšu pārkāpumiem Pēterburgas Marijas teātrī tiktu aizturēts Maskavas Lielā teātra direktors, bet pie reizes visiem kordebaleta māksliniekiem atņemti telefoni, turklāt vēl ielaužoties ar kratīšanu liecinieku privātajā telpā. Šis notikums sacēla protesta vētru ne tikai Maskavā un Krievijā, bet arī starptautiskajā teātra telpā. Simtiem cilvēku pulcējās pie Gogoļa centra, un atnākuši bija arī tie, kuri sen jau vīlušies jelkādās sociālajās aktivitātēs. Protesta vēstuli parakstījis Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis. Savukārt Teātra Vēstnesis publicē Kirila Serebreņņikova runu, pērn saņemot Cicerona balvu Latvijas Zinātņu akadēmijā, kurā viņš teica arī šos vārdus: «Teātrim graujoša nav pati cenzūra, bet tās īstenotājs – valsts. Kopā ar pastāvīgi saņemamo dotāciju tīrajā teātra vielā ieplūst arī tā līķa inde, kas izdalās no valsts, – korupcija, meli, liekulība, snobisms, augstprātība, naidīgums.»

Mēs, cerams, dzīvojam citādā valstī. Taču alojamies, domādami, ka esam nozīmīgi un neaizskarami. Gandrīz visu 2017. gada maiju režisore Krista Burāne ar domubiedriem rīkoja dažādus pasākumus, lai protestētu pret koku izciršanu Rīgā, Pērnavas ielā, jo tie traucējot ambiciozajam Skanstes ielas tramvaja projektam. Protestētāju kļūst aizvien vairāk, koku – mazāk.

2017. gada 27. maijā Varšavā pie teātra Powszechny notiek galēji labējo mītiņš ar nekārtībām, antisemītiskiem saukļiem, signālraķetēm un foajē izlietu skābi, jo teātris izrādē Lāsts ir paudis savu attieksmi pret manipulēšanu ar reliģiskiem un politiskiem simboliem.

No 2017. gada 2. jūlija pasaules teātra kartē pazudīs viens nozīmīgs punkts – Berlīnes Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz. Neskatoties uz Vācijas ievērojamāko teātra darbinieku protestiem, rūpīgi kopts, vērtīgs repertuārteātris kļūs par starptautisku viesizrāžu platformu.

Šis žurnāla numurs lielā mērā veltīts teātra nākotnei. Par to, kādam jābūt teātrim, kas domāts maziem un ļoti jauniem cilvēkiem, spriež jaunākās paaudzes režisori un teātru vadītāji. Par to, kādam jābūt nākotnes aktieriem, runā Latvijas lielāko teātru vadītāji, režisori, pedagogi. Pamati jāliek ļoti stingri – profesionālie, cilvēciskie, pilsoniskie. Tieši tāpēc, ka zinām, cik sarežģīta, pretrunīga, nedroša ir pasaule, kurā dzīvojam un kuru atstāsim saviem bērniem.