Apstājieties!

Teikt «esmu satriekts» nozīmē nepateikt neko. Man, Otrā pasaules kara bērnam, visļaunākajos murgos nevarēja rādīties krievu raķetes, kas notēmētas uz ukraiņu pilsētām un ciemiem, raķetes, kas sadzen kijiviešus bumbu patvertnēs, raķetes, kas liek viņiem bēgt no savas valsts. Bērnībā mēs spēlējām Maskavas, Staļingradas, Ļeņingradas, Kijivas aizsardzību. Ir pilnīgi neiedomājami, ka šodien Kijiva aizsargājas vai padodas krievu karavīriem un virsniekiem. Smadzenes pielīp pie galvaskausa un atsakās ieraudzīt, sadzirdēt, uzzīmēt sev tamlīdzīgas ainas.

Pēdējo divu gadu vispasaules sērgai būtu bijis mums visiem, dzīvojošiem visu robežu visās pusēs, jāatgādina, cik trausla un ievainojama ir cilvēka dzīvība, kā vienā minūtē var sabrukt pasaule, kad mēs zaudējam mīļus cilvēkus. Nav atgādinājusi. Šajās dienās sabrūk to cilvēku pasaule, kuriem mirst tuvinieki, sabrūk arī to cilvēku pasaule, kuri nogalina kāda cita tuvākos.

Līdzjūtība, žēlsirdība, līdzpārdzīvojums nepakļaujas valstu un politiķu gribai. Nav iespējams cilvēkiem diktēt, kad un par ko viņiem baidīties, kad un ko viņiem žēlot. Vēl neviena valsts pagaidām nav iemācījusies valdīt pār cilvēku jūtām. Mākslas un kultūras misija vienmēr bijusi un ir, īpaši pēc visām 20. gadsimta šausmām, iemācīt cilvēku sajust svešu sāpi kā savu, saprast, ka neviena ideja, pat vislielākā un visskaistākā, nav cilvēka dzīvības vērta. Nu jau var teikt, ka ar šo misiju māksla un kultūra atkal nav tikusi galā.

Man ir septiņdesmit septiņi gadi, man nav grūti iztēloties, kas tālāk notiks: šķelšanās pareizajos un nepareizajos, iekšējo ienaidnieku meklēšana, ārējo ienaidnieku meklēšana, mēģinājumi pārveidot pagātni, samierināties ar tagadni, pārrakstīt nākotni. Tas viss jau ir bijis 20. gadsimtā.

Šajās dienās mēs esam nodzīvojuši līdz nākotnei. Tieši šajās dienās ir sācies 21. gadsimts. Mēs visi kopā esam atļāvuši šim gadsimtam pienākt. Pienākt tādam, kāds nu tas ir pienācis. Atnākušais 21. gadsimts ir izrādījies briesmīgāks par 20. gadsimtu. Ko mums darīt? Lūgties, grēknožēlot, cerēt, lūgt, prasīt, protestēt, paļauties? Visticamāk, visu to, ko mēs neesam darījuši līdz šim: mīlēt otru, piedot otram, kā mēs piedodam paši sev, neticēt Ļaunajam un nepieņemt Ļauno par Labo.

Man ir septiņdesmit septiņi gadi, savas dzīves laikā esmu zaudējis daudzus cilvēkus, ko esmu mīlējis. Šodien, kad virs mūsu galvām miera baložu vietā lido naida un nāves raķetes, es varu teikt tikai vienu: apstājieties! Cilvēces organismu nevar ārstēt ar ķirurģiskām operācijām. Pēc jebkuras operatīvās iejaukšanās iztek tā asinis, kuru operē, un saindē ar neizārstējamu sepsi to, kurš operē. Apturiet ķirurģisko iejaukšanos! Uzlieciet brūcēm žņaugus! Paveiksim neiespējamo: izveidosim 21. gadsimtu tādu, kādu mēs to sapņojām izveidot, nevis tādu, kādu to esam izveidojuši. Es daru to vienīgo, ko es varu: es lūdzu, apstājieties! Apstājieties!

ES LŪDZU!
ĻEVS DODINS