Atklājot Staņislavski no jauna (Turpinājums)

Starp daudzajām inovācijām, ko Staņislavskis un [Maskavas] Dailes teātris atstāja pasaulei, ir viņa radikālā ansambļa teātra ideja. Staņislavskim tas nebija vienkārši tas gadījums, kad sapulcē vienkopus cilvēku grupu kā trupu un «korporatīvu» komandu. Tā nebija arī īpaši viena vai otra darba iestudēšanai sapulcināta trupa – tas, ko mūsdienās saucam par projektu teātri. Vēl jo mazāk tas bija domāts, lai attīstītu zvaigžņu sistēmu, ko 19. gadsimta beigās praktizēja Krievijas Imperatora teātru hierarhiskajās struktūrās un aktieri–menedžeri un komerciālie izklaides teātri Eiropā un Amerikas Savienotajās valstīs. Ansambļa teātris nozīmēja to, ka apvienojas līdzīgi domājoši cilvēki ar «kopēju mērķi», kuri vēlas būt kopā un sevi pilnībā veltīt pastāvīgai kopīgai teātra radīšanai saskaņā ar šo mērķi; viņiem ir tās pašas cerības un vērtības, par ko Staņislavskis bieži runāja kā par «ideju pamatiem».

Daudzajām rakstnieka, aktiera, režisora, scenogrāfa, mūziķa un citu līdzstrādnieku radošajām aktivitātēm bija harmoniski  jāsaplūst mākslas darbā, kura dažādie «radošie elementi» – vārds, mūzika, gaisma un citi – apvienotos vienotā, strukturētā «veselumā» (Staņislavskim - целость). Šāds kolektīvs talantu kopums prasīja ievērot līdzsvaru starp individuālajām interesēm un tām, kas bija jāievēro veicamajā  darbā. Ir būtiski uztvert to, ka Staņislavskis mākslas darbu izprata kā īpašu realitāti, kurā katram tajā iesaistītajam bija «jāpakļaujas». Viņa iecerētais harmoniskais «veselums» asi kontrastēja ar 19. gadsimtā dominējošajiem sacensību paradumiem kompetenču un prasmju līmenī un sāncensību aktieru vidū.

Šī struktūra, ko viņš bija iecerējis ansambļa darbībām, iedrošināja Staņislavski pārskatīt scenogrāfa lomu, kuram pagātnes pieredzē bija ierasts tikai izveidot skatuvisko «gleznu» neatkarīgi no aktieru un režisora vēlmēm un vajadzībām.

Kad viņš Viktorā Simovā atrada līdzīgi domājošu scenogrāfu – partneri, nevis vienkārši mākslinieku, kas uz laiku noalgots darbam – un Simovs veidoja scenogrāfiju ciešā konsultatīvā saistībā ar Staņislavski un MDT gandrīz visu savu dzīvi – Staņislavskis piešķīra scenogrāfa lomai īpašu vērtību visā tās nozīmībā un pilnībā, iespējams, pirmoreiz teātra vēsturē. Šī loma bija tāda, ka telpa tika drīzāk veidota, nevis ilustrēta, turklāt radot ne tikai dekoratīvu pamatu dotajām situācijām, bet vizuālu ieskatu tajās un pat interpretāciju vai pat iestudējuma galveno aspektu sintēzi. Šī loma atbrīvoja scenogrāfu tiktāl, ka viņš vairs nebija pakļautais, bet vienlīdzīgs partneris uzveduma veidošanā, un tas arī bija spēks, kas veidoja 20. gadsimta teātri, paplašinoties līdz pat mūsdienām 21. gadsimtā. Te, scenogrāfa vietai esot teātra centrā un strādājot kopā ar citiem, var redzēt Staņislavska ilgstošo aizstāvību ansambļa praksei. Mākslas darbs tika radīts kolektīvi, un tas nebija ne «lieta», ne «produkts», bet kolektīvas radīšanas pūliņu iemiesojums.

Neraugoties uz viņa un Ņemiroviča- Dančenko astoņpadsmit stundu ilgajām sarunām 1897. gadā,  Staņislavskis nebija uzskicējis pilnīgi detalizētu ansambļa teātra plānu; viņš nebija šāda veida teorētiķis. Visas dzīves garumā viņam nācās fiksēt savas domas, pārbaudīt un pārskatīt tās dažādos veidos un dažādos periodos gan viņa skatuves pieredzē, mēģinājumus ieskaitot, gan mācīšanas procesā. Viņa vērojumi saistībā ar ansambļa teātri ir izkaisīti  visdažādākajos avotos, sākot ar viņa privātajām piezīmju grāmatām, dienasgrāmatām, vēstulēm, citātiem un audzēkņu un draugu komentāriem, publiskām runām īpašos gadījumos un, protams, ar tādām grāmatām kā Mana dzīve mākslā un Aktiera darbs ar sevi. 1. daļa (1938) un Aktiera darbs ar sevi. 2. daļa (1948), kā arī Aktiera darbs ar lomu (1957), ko Staņislavskis plānoja kā turpinājumu iepriekšējai grāmatai, bet nepabeidza. Galvenie aspekti no šiem avotiem te tiek skatīti atsevišķu ideju apkopojumos, nevis hronoloģiskā secībā. Mana šo ideju interpretācija turpmāk balstīsies uz analoģiju ar mūziku, piemērojoties