Veļu vakars – tā taču bija arī izrāde par Polijas tagadni un tās situāciju. Foto – Bartek Barczyk

Ideāls līdzsvars

Poļu teātra izrādes kā laikmeta zīmes

Pērnā gada decembrī Krakovā notika kārtējais festivāls Dievišķā komēdija / Boska Komedia, kas aizsācies 2008. gadā. Tas ir starptautisks saiets, tomēr pats nozīmīgākais pasākums tajā ir poļu teātru konkursa programma. Visa gada garumā eksperti izvēlas labākās izrādes, kuras tad festivāla laikā vērtē starptautiska teātra kritiķu žūrija, lai apbalvotu labākās izrādes divās programmās: Inferno, kurā sacenšas pieredzējuši mākslinieki, un Paradiso, kas domāta jaunajiem censoņiem. Galavārds spriedumam par programmas un arī žūrijas komisijas izveidi pieder festivāla vadītājam, režisoram Bartošam Šidlovskim. Festivāla desmit dienās viesi patiešām var gūt priekšstatu par to, kas nozīmīgs noticis poļu teātrī iepriekšējās sezonas laikā.

Pieredzējušo mākslinieku programmā Inferno tika parādīti deviņi iestudējumi no Krakovas, Varšavas, Vroclavas un Poznaņas teātriem. Jauno talantu konkursā piedalījās desmit uzvedumi, un būtu interesanti nākamgad novērtēt, cik precīzi savos vērtējumos bijuši eksperti un žūrija, kā viņu izceltie jaunās paaudzes režisori šogad strādājuši dažādās Polijas pilsētās.

Ļoti spēcīga bija arī ārpuskonkursa programma, kurā bija iespējams redzēt iestudējumus, ko veikuši tādi Polijas un Eiropas meistari kā Kristians Lupa, Luks Persevals, Kšištofs Varļikovskis, Maija Kļečevska.

Kad rakstu šo apskatu, Polijas teātra sabiedrība atvadās no izcilās režisores un kuratores Kristīnas Meisneres, kas, būdama starptautisko festivālu  Kontakt (Toruņa) un Dialog (Vroclava) dibinātāja, daudzus gadus līdzējusi iezīmēt ne tikai Polijas, bet visas Austrumeiropas skatuves mākslas attīstības vektoru un nepārtraukti tiekusies poļu teātri integrēt kopējā Eiropas kultūrtelpā.

Veļu vakara pārbaudījumi

Krakovas festivālā tika parādīts laikam gan paša slavenākā poļu teātra teksta – Adama Mickēviča poēmas Veļu vakars (Dziady)– iestudējums Maijas Kļečevskas režijā. Biļetes uz šo iestudējumu pazūd acumirklī, un, lai arī izrāde ir gara un sarežģīta un tiek spēlēta bez starpbrīža, publikas uzmanība neatslābst ne mirkli. Uzveduma finālā, kad publika, piecēlusies kājās, nebeidzami ilgi aplaudē un aktieri aizvien no jauna nāk paklanīties, kļūst skaidrs, ka tas ir ne tikai māksliniecisks, bet arī sociāls notikums, patriotisma vilnis, kas apvieno skatītājus un izrādes veidotājus.  

Žurnāli