Spēlēt Vīnē uz ielas un justies laimīgai

Gerds Lapoška. Es, godīgi sakot, esmu briesmīgi satraucies.

Ausma Kantāne. Es arī, man nepatīk, ka tie aparāti ir ieslēgti.

Gerds. Es atkal vienubrīd domāju – mani vienaudži, mēs tik ļoti esam pieraduši pie telefoniem, kuros ir kameras, mēs visu laiku fotografējamies. Un domāju, ka mums varbūt tā visa kameru padarīšana nāk vieglāk, bet tad pafilmējos un sapratu, ka nekādā gadījumā tā tas nav. 

Ausma. Mūža garumā es tomēr neesmu apradusi ar to. 

Gerds. Neesat apradusi? Bet jūs taču esat daudz filmējusies!

Ausma. Nē, neesmu. Ļoti minimāli. Jo sapratu, ka tad es varu pazaudēt vīru. Vai nu filmas, vai ģimenes dzīve. Filmēšanās bija tikai pa vasarām, kad atvaļinājums. Tas nozīmē – tu pabeidz sezonu un vasarā filmējies.

Gerds. Tad sanāk, ka neviens brīdis gadā nav brīvs.

Ausma. Nav. Nav sestdienas, svētdienas. Tas nozīmē, ka tu visu laiku esi darbā, un sievietei tas ir nopietni. 

Gerds. Jūs izvēlējāties teātri.

Ausma. Nē, es izvēlējos vīru, ģimeni. Māksla ir ļoti egoistiska. Tā prasa kalpošanu, prasa būt uzticīgai. Un tu nedrīksti nodot, un, ja nodod, tad par to būs jāmaksā.

Gerds. Bet nevarēja būt otrādi?

Ausma. Tā bija mana izvēle. Neviens mani nepiespieda. Bet es sapratu: tas Ziedoņa lielums ir lielāks par mani un kaut kādā veidā arī vairāk vajadzīgs cilvēkiem un sabiedrībai. Bija tāda dilemma, un es izlēmu.

Gerds. Bet jūs jau no teātra aizgājāt salīdzinoši nesen.

Ausma. Pirms 20 gadiem. 2002. gadā. Un tagad atkal uzkāpu uz skatuves.

Gerds. Jā, es redzēju, es biju uz jūsu izrādi Dailes kanons. Tā bija absolūti brīnišķīga! Kā tas ir – pēc 20 gadiem atkal kāpt uz skatuves?

Ausma. Nenovēlu... Es biju ļoti satraukusies. Teikšu kā latviešu tautas dziesmā – «nokrīt migla, nokrīt rasa, es atradu kumeliņu». Es to kumeliņu atradu otrajā izrādē. Bet pirmajā ne kumeliņš bija, nekā. Ak, bija tikai balta migla. Tas ir tā, ka liec kāju un nav pamata tev apakšā.

Gerds. Bet vai tad nav tā visu laiku uz skatuves?

Ausma. Nē. Ir pirmizrādes bailes, tām ir jābūt, bet šīs jau bija, es teiktu... drusku slimīgas bailes. Jo šajā gadījumā bija strādāts, un gribējās parādīt to, kas ir saprasts par kādu lielu laika posmu.

Gerds. Es domāju, ka izdevās. Jūs bijāt kopā ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, un lai tas neizklausās ciniski, bija jūtama milzīga atšķirība sapratnē – ko jūs runājat un ko jūs darāt. 

Ausma. Ilžukam – es viņu atļaujos tā saukt, jo esmu viņu kā mazu bērnu turējusi rokās – vēl nav tie gadi. Viņai pats materiāls ir par smagu. Viņa gan tur runā «Manos gados, manos gados», bet kādos viņas – meitenes – gados?

Aptuveni 26, 27 gadus atpakaļ mums ar Raimondu Paulu bija izrāde ar Vizmas Belševicas dzeju Visi koki Dieva doti. Mēs ar Maestro divi vien bijām, es toreiz nedziedāju nemaz. Toties man bija 31 dzejolis, un tagad bija seši.

Gerds. Jūs jau pirmīt teicāt par to slimīgumu, bet vai aktiera profesija vispār saknē nav pretdabiska smadzenēm un ķermenim?

Ausma. Jā, piekrītu. Vesels nemaz nevar teātrī spēlēt. Es tā domāju,

Gerds. Man arī sāk rasties tādas aizdomas.

Ausma. Bet ja tev ir stabila nervu sistēma, tad jau tev tie viļņojumi nemaz neiznāk. Tu stāvi tad kā kara zirgs… Jā, ir jābūt elastīgam, jūtīgam cilvēciņam. Tikai... kā to parādīt? Tu slēp visu savu sliktumu. To paslēp un to, un tev nemaz netiek klāt, tu esi sevi aizbarikādējis. O, man ir viena ideja! Aktieris ar savu ķermeni strādā kā tāds skulptors – nevis liek klāt, bet ņem nost, kamēr to figūriņu dabū. Man kaut kā tā liekas. Aktieris jau lomu veido ar savu ķermeni. Tagad ir tā loma, un viņš skatās: šitas man jāpieliek no sava rakstura, bet šo ir jāpabīda nost. Tā viņš ņem nost kaut ko un atstāj to, kas derīgs lomai, kā skulptūru veido.

Gerds. Vai jūs esat kaut ko lomas dēļ sevī provocējusi? Nu, skaidrs, ka aktierim nav jānogalina bērns, lai nospēlētu to. Bet vai šādā salīdzinājumā esat kaut ko darījusi, lai tas palīdzētu lomai?