Indra Roga: «Tik ļoti gribas kaut ko lielu, ka mana varone, mana mazā Kedija kļūst par prostitūtu.» Andris Makovskis – Kventins. Foto – Andris Eglītis

Nesačakarēt dāvanu

Ar Indru Rogu sarunājas Mārtiņš Meiers

Jau vairākus gadus aktieris Mārtiņš Meiers ir īpaši svarīgs Indras Rogas darba biedrs. Kopā viņi meklējuši jaunu leksiku un jēgu Šekspīra Hamletam, Mārtiņš bijis klāt un asistējis daudziem svarīgiem režisores mēģinājumiem pārbīdīt aktieru iespēju robežas ne
vien izrādēs, bet arī darbā ar studentiem.

Aktrise

Mārtiņš Meiers. Viena lieta, kas mani interesē: Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa – tu teici, ka šai izrādei nav pat ieraksta. Un tā arī ir tava pirmā profesionālā loma.
Indra Roga. Jā, trešajā kursā. 

Var saprast, ka tas bija kaut kas ļoti īpašs. Kas bija tas īpašais?
Viena no komponentēm, kas tur bija īpaša, – stāsts nenotika lineāri. Nebija lineāra vēstījuma, tā bija asociatīva montāža. Protams, bija sižets, bija pirmā un otrā daļa, bet tas bija tāpat kā Folknera romānā… Ģirts Krūmiņš, kas Bendžiju spēlēja, dauzīja galvu pret sienu un teica: es neko nesaprotu, es neko nesaprotu! Tā mēs visi. Jo tas sākās kā patstāvīgais darbs, Krilovs vienkārši nometa mums romāniņu un teica – nu paskatieties šito. Mums Daugavpilī patstāvīgie darbi bija katru mēnesi: viens vakars, kur vajadzēja izpausties.

Un tieši tāpēc, ka mēs neko tur īpaši nesapratām, mēs pilnībā aizgājām pa intuīcijas ceļu. Tur nebija ne mazākās analīzes. Ierasto analīzi tam vispār nevarēja piemērot. Tad mēs tā dauzījāmies. Uztaisījām četratā – ar Uvu Segliņu, Maksi [Andri Makovski] un Ģirtu Krūmiņu – diezgan lielus gabalus no Folknera patstāvīgajos darbos. Uva bija aukle, Maksis – Kventins. Starp citu, izrādē pat kostīmi palika tie paši, ko mēs tajā patstāvīgajā darbā paņēmām. Pēc tam ar Krilovu kopā apaudzēja ar visu pārējo un gāja tālāk, dziļāk, kamēr samontējās tā izrāde. 

Un otra lieta noteikti bija aktierspēles veids. Eksistences veids, kurš nekādā veidā nebija līdzīgs tam, kā spēlēja citos teātros. Un mēs Daugavpilī, noskaņoti pret visu naftalīnu, kā jau normāli revolucionāri jaunieši, ar kuriem tikai sāksies teātra māksla un viss pārējais… Ticējām mēs tai lietai. Man tā liekas. Lai gan mēs jau katrs redzam to bildīti citādāk.

Tur jau nebija nekā cita, ko darīt. Vai nu strādāt, vai dzert. Kinoteātrī mēnesi rādīja vienu un to pašu filmu. Nu bet mēs arī šancējām, man liekas, diezgan daudz. Trešajā kursā mums tā izrāde iznāca.

Un visi uzreiz jau saprata, ka tas ir kaut kas nebijis?
Nu jā, mums jau bija arī lobists – Silvija Radzobe. Un ar to sākās, tālāk turpinājās. Tā bija tāda ļoti jutekliska izrāde. Dinamiska. Un arī droši vien tas kopstāsts, kuru es pat nemaz tik labi nepastāstīšu, tad Krilovam jāprasa, – par degradācijas procesu, par lejupslīdi dzīvē… Vismaz no manas lomas viedokļa. Par ideālu sabrukumu. Mēs bijām pilnīgi pret straumi, jo Daugavpilī to izrādi neviens nesaprata. Cilvēki nesaprata tādas zīmes, piemēram, kāpēc Kventins staigā ar diviem gludekļiem kaklā. Ka viņš iet slīcināties, to tur laikam līdz galam neviens neuztvēra. Tur nebija nekas ar pirkstu acī paskaidrots, tā izrāde bija uztverama droši vien pa citiem kanāliem. Laikam. Es īsti nezinu. (Iesmejas.) Es tiešām nezinu. Tagad, paskatoties to drisku, ko mēs ierakstījām televīzijā, redzu, ka tur sabruka izrādes būtība, jo… uztaisīja dekorācijas.

Mums izrādē bija viena nemainīga telpa, tajā arī visu nospēlēja, tajā viss bija. Daugavpils zālīte augšā, kura šobrīd ir mēģinājumu telpa. Kad televīzijas paviljonā uzbūvēja to… un sāka mainīt darbības vietas… Pēteris pārtrauca ierakstu, viņš teica – tas nav tas, ko mēs uztaisījām, tas nav Folkners, tā nav tā izrāde.

Folkners – jā, kaut kas tur ir. Bet viņu analizēt … Viņš bija uz tīro intuīciju…

Tu teici, ka jūs paši tur plosījāties. Tā drosme.
Par drosmi runājot, mēs nonācām līdz tai stadijai, ar Folkneru konkrēti, ka mums ir pilnīgi vienalga. Lai kaut vai mūs izmet! Jo mēs zinājām, ka nespēlējam tā, kā pareizi. Pareizi pēc priekšrakstiem. Es teikšu, pēc vecā Staņislavska. Nevis pēc jaunā Staņislavska. Jo viņi ir divi, kā zināms. Un, tā kā tur iekšā bija ļoti daudz patstāvīgās enerģijas, aktieru iniciatīvas, kura netika noslāpēta, bet tieši otrādi – pat kurināta, tās bija mūsu lomas. Es pati tulkoju tekstu no krievu valodas pirmo reizi mūžā. 

Man bija pietiekami augstas ambīcijas. Un laikam jau arī pietiekami daudz darbaspēju

Tas eksistences veids, jā, tas bija ļoti dabisks. Mums bija vienalga, vai mēs esam pret skatītāju ar pakaļu vai ar priekšu, vai mūs kāds vispār nolasa vai nenolasa. Mēs vienkārši dzīvojām to dzīvi. Un acīmredzot dzīvojām tik intensīvi, ka tas trāpīja. Mums nebija tā, ka jāstāv ar seju pret skatītāju un kaut kas skaists jāvēsta (iesmej).

Žurnāli