Es gribu mūzikas tiltus būvēt
Ar komponistu Platonu Buravicki sarunājas Ingrīda Vilkārse
Mūzika teātrim, kamermūzika, simfoniskā un kora mūzika, kino mūzika. Elektroniskā mūzika, avangards, ambisonika, minimālisms, ekspresija, melodija un lirisms. Komponistu Platonu Buravicki raksturo milzīga žanru un stilu daudzveidība kā nemitīgs emociju tilts no ekspresijas uz romantismu. Un šī mūzika intensīvi un izaicinoši, agresīvi un turpat arī trausli, intelektuāli un ambiciozi ir ieņēmusi savu īpašo vietu Latvijas mūzikas un nu jau arī teātra laukā. Lai gan pats komponists kautrīgi teic, ka teātrī darbu ir pavisam nedaudz, tomēr to birums nebūt nav tik niecīgs: mūzika radīta Ulda Tīrona izrādēm Eglīte pie Ivanoviem Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un Apmānītā JRT, diviem režisora Mārtiņa Gūtmaņa darbiem – Saule riet austrumos, kas iestudēts Dirty Deal Teatro, un Persona Nacionālajā teātrī. Turpat kopā ar režisoru Tomu Treini tapusi izrāde Latvieši. Uz Dailes skatuves joprojām sava vieta ierādīta arī izrādei Dailes teātra kanons/Bartkevičs. Segliņa. Buravickis. Pagājušajā vasarā brīvdabas izrādes pieredzējis oriģinālmūzikls Balss no beletāžas, savukārt dziesmu cikls ar Daniila Harmsa dzeju, kuru komponists sākotnēji radījis dziedātājam Armandam Siliņam, kopā ar režisora Klāvu Melli pārtapis atraktīvā izrādē bērniem Savādi cilvēki stāv ļoti savādi. Bet pagājušā gada decembrī uz romantiski liriskas nots izskanējusi operetes filma Trīs zvaigznes. Zigfrīds.
Reiz komponists, rakstnieks un lielais smējējs Marģeris Zariņš teicis: «Daudzu stilu izmantošana – tas arī ir mans stils», un laikam to vispilnīgākā veidā var attiecināt arī uz komponistu Platonu Buravicki. Par to visu arī mūsu saruna.
Platons Buravickis. Man teātris sākās ar režisoru Uldi Tīronu. Bet pirms tam mani draugi Toms Auniņš un Jēkabs Nīmanis jau diezgan sen sadarbojās ar vairākiem režisoriem, vairākiem teātriem, rakstīja mūziku daudzām izrādēm, un es arī sapratu, ka gribu… (smejas). Man gribējās, bet nebija ne iespēju, ne paziņu, un mani neviens nepazina. Un tad satikos ar Uldi Tīronu. Pirmais darbs bija Eglīte pie Ivanoviem 2017. gadā. Darbs bija ļoti interesants, tikai beigās izrādi nepieņēma. Es nezinu, kādi tur bija apstākļi, klīda dažādas baumas. Tajā laikā mainījās arī teātra valde. Vecā vadība aicināja taisīt izrādi, jaunā nezināja, kā to pārdot, jo tas bija absurda teātris.
Tad 2018. gads. Mēs ar sievu esam Stradiņu slimnīcā, gaidām mūsu meitu Auroru. Viņa tik tikko bija piedzimusi, kad man zvana režisors Toms Treinis. Ar tekstu, ka viņš taisīs Nacionālajā teātrī izrādi Latvieši un grib manu mūziku. Tajā brīdī es biju ļoti emocionāls un jūtīgs, pat īsti nesapratu, kurš man zvana, teicu – jā, jo man tikko, pirms divdesmit minūtēm, bērns piedzimis… Un tad arī radās mūzika Latviešiem. Bet pa vidu Jaunajā Rīgas teātrī bija izrāde Apmānītā, kurai tapa mūzika sadarbībā ar Uldi Tīronu, bet tur bija tikai mazs fragments. Tad pagāja vēl pāris gadi, un sākās sadarbība ar jauno režisoru Mārtiņu Gūtmani. Kopā ar viņu bija divi darbi – Gūtmaņa diplomdarbs Nacionālajā teātrī Persona un Saule riet austrumos Dirty Deal Teatro. Tajā es arī pats darbojos kā aktieris. Sākās ar to, ka Mārtiņš mani pieaicināja uzrakstīt mūziku Austras Skujiņas dzejai, un beidzās ar to, ka es apmeklēju katru mēģinājumu un darbojos kopā ar aktrisi Elīzu Dombrovsku uz skatuves, un būtībā mēs esam tur divi līdzvērtīgi komponisti…
Ingrīda Vilkārse. Un kā ir uz skatuves aktiera lomā?
Forši uz skatuves…
Kā mūziķim – jā, bet kā aktierim?
Tajā izrādē es esmu kā uzveduma elements… Arī grūti, jā. It sevišķi tad, ja paralēli man pašam jāstrādā dažādi citi darbi – jākomponē. Bet uz izrādi tev jāiet kā uz darbu. Jābūt uz katru mēģinājumu, jo tur nemitīgi kaut kas mainījās un mainās arī šobrīd, jo Gūtmanis strādā uz to, lai mums tas iestrādātais materiāls nebūtu automātiski jāspēlē. Tas visu laiku uztur arī tonusu. Izrādes joprojām notiek, režisors pirms katras izrādes taisa atmēģināšanu un šādi uztur izrādes nervu. Mākslai tas ir ļoti labi. Un labi, ka es pats spēlēju izrādē, bet manam radošajam darbam, protams, ir grūtāk. Ja tajā pašā vakarā es pēc izrādes rakstu, piemēram, stīgu kvartetu… grūti…
Man jau kopš vidusskolas tieši improvizācijas konkursos veicās ļoti labi
Protams, to var saprast. Tas droši vien rada arī stresu. Buravickis kā dalībnieks ir arī Dailes teātra kanonā ar Bartkeviču un Segliņu.
Ar Dailes teātri bija vienkārši. Piezvanīja Juris Vaivods un teica, ka viņiem ir lielisks projekts un arī pēc formas interesants. Šī izrāde man bija ļoti viegla, jo es tur improvizēju un jūtos kā zivs ūdenī. Es varbūt neesmu tik labs pianists, bet mana stihija ir būt improvizatoram. Man jau kopš vidusskolas tieši improvizācijas konkursos veicās ļoti labi. Šajā izrādē gan improvizācija nav absolūti brīva, tā ir tomēr sagatavota. Bet visa partitūra stundu ilgai izrādei nav pierakstīta ar notīm, tur iezīmēti svarīgākie pieturas punkti. Es izrādē spēlēju klavieres un modulāro sintezatoru. Modulārais sintezators nav ar klaviatūru – tā ir kārbiņa, kurā ir daudz caurumu, un tajā sprauž vadiņus. Tā kā kādreiz telefonu stacijā… (smejas). Modulārais sintezators nodarbojas ar viļņu oscilāciju (šūpošanās, svārstīšanās – I.V.).