Brīnos, ka esmu pieaudzis

Domājot, kā raksturot Liepājas teātra aktieri Edgaru Ozoliņu, pirmā asociācija ir viņa humora izjūta. Tāda kā mazzināma eksotiska garšviela, kuru kopā ar sāli un dillēm var arī nepamanīt un vēlāk vaicāt – vai tad bija? Sagaidījis pirmizrādi savai pirmajai galvenajai kinolomai Reiņa Kalviņa krimināldrāmā Maiņa, viņš ar visnopietnāko sejas izteiksmi apgalvoja, ka dzīvē viss esot pa vecam, ja neskaita savu seju visās sabiedriskā transporta pieturās un piecdesmit intervijas nedēļā. «Viņiem acīmredzot vairs nav par ko rakstīt, ja jau mani izvēlējās,» dzirkstelītes šķiļas Edgara acīs un smaidā pirms šīs sarunas. Nē, nu patiesi! Par kādiem gan nopelniem Edgaru Ozoliņu intervēt, ja neskaita Gada otrā plānā aktiera nomināciju par Jago lomu izrādē Šekspīrs, spoži nospēlētu monoizrādi – Dankana Makmilana 1 000 000 labu lietu un pretrunīgā Jūlija Lāča atveidojumu daudzsēriju filmā Emīlija. Latvijas preses karaliene. Viņš ir viens no Klaipēdas kursiņa, kas no šīs sezonas vairs neskaitās jaunā paaudze, jo teātrī ienākuši pavisam citi jaunie – Liepājas kurss. 

Kā tu attēlotu līkni no punkta A, kas ir Klaipēdas kursa ienākšana teātrī 2010. gadā, uz punktu B – šodienu?
Ar kolēģiem tieši runājām par to, ka ienāk jaunā paaudze un mēs varam skatīties uz viņiem un ieraudzīt, vai mēs toreiz darījām tāpat. Tāda laba mēraukla, jo redzam, ka mēs ļoti daudz ko darījām līdzīgi. Tā saproti, kā esi mainījies, audzis, ieguvis pieredzi. Citādi jau ikdienā par tādām lietām nedomā. Interesanti pavērot viņu entuziasmu, kura arī mums bija ļoti daudz, tas mūs visu laiku ir vilcis uz priekšu. Ļoti jauki, ka tāds ir, jo ar gadiem tas noplok, gribi negribi. Tāpēc šis ir labs brīdis saprast, kur esi nonācis no sākumpunkta.

Un kur tu esi nonācis?
Jau iepriekš esmu teicis, ka otrais plāns ir mans absolūti mīļākais plāns. To esmu noformulējis pa šiem gadiem. Otrais plāns noņem zināmu atbildību, bet joprojām ir laba iespēja sevi parādīt. Nedzīvoju ilūzijās, ka man vajag galvenās lomas. Lai gan mums tā mācīja, ka jāgrib galvenās lomas, uz to ir jāiet. Nav jau tā, ka es negribētu, tas dod zināmu pagodinājumu, ja redzi sevi saraksta augšgalā. Tomēr otrais plāns man silda sirdi visvairāk, tas mani atbrīvo. Tāpēc arī izdodas sevi labi parādīt. 

Vai entuziasma līmenis ir gājis uz leju?
Viss jau mainās. Rodas ģimene, bērni, tad fokuss nomainās. Tā arī manā gadījumā. Man piemīt teicamnieka sindroms, kas teātrī ārkārtīgi traucē. Fokusa maiņa palīdzējusi saprast, ka teātris ir vienkāršāk jāspēlē. Nesen divus vakarus pēc kārtas bija Šekspīrs, Elmārs Seņkovs arī bija atbraucis. Viņš mums atgādināja mēģinājumos teikto, ka šī ir spēle pat gadījumā, ja spēlē kaut ko traģisku. Teica, ka vajag būt kā bērniem. Kad bērns izspēlē tēlus, tad nedomā, ka ir tas tēls, tomēr tam tic. Labs apzīmējums tam, kā es šobrīd jūtos. Ģimene, prioritāšu pārlikšana uz ko citu dod man lielāku brīvību, jo dzīvē nav tikai teātris. Atceros, kad ar Agnesi [Jēkabsoni – Edgara sievu] dzīvojām kopā pirmos gadus, vismaz līdz uzradās kaķis, runājām tikai par teātri. Nebija nekā cita, mēs visu laiku bijām teātrī, noslodze bija liela. Atgriežoties pie jaunajiem – ir tāds klišejisks uzskats, ka tagad nāk mūsu zārka naglas, bet man ir sajūta, ka paldies dievam! Slodze šajos gados ir bijusi pietiekami liela, lai tagad gribētos mazliet paiet nost. Lai būtu ieelpa. Divpadsmit sezonas ir ilgs laiks, un ir prieks, ka kāds to slogu noņem nost. Kad mēs ienācām teātrī, ja nemaldos, štatā vispār bija trīspadsmit aktieri. Arī viņi droši vien mūs uztvēra vairāk kā atsvabinājumu, nevis kā savus gremdētājus. 

Tātad nav sajūta, ka jaunais kurss elpo pakausī un kāpj uz papēžiem?
Vēl neesam īsti kopā strādājuši. Diplomdarbu izrādes neesmu redzējis, kaut gan ar to nebūtu jālepojas. Pirms pandēmijas Purva bridējā ugunī sastrādājāmies, bet viņi vēl bija studenti, kas atveidoja tautu. Pēc tā grūti spriest par aktiermeistarību.  Konkurence mani nekad nav pārlieku uztraukusi. Laikam neesmu tipisks teātra aktieris, kuram konkurence liek izdarīt vairāk. Man vienmēr cīņa bijusi pašam ar sevi. Tāpēc arī mans moto Liepājas teātra atjaunotajā mājaslapā skan šādi: «Esi tikai tu pret sevi… Katru dienu… Tā vienmēr ir bijis…» Tas, kas ir citiem, nekad nav mani baigi interesējis vai aizskāris.

Lai arī entuziasms noplok, paliek teātra ētika, kas ielikta pamatu pamatos

Saprotams, kovidlaikā tas ir sarežģītāk, bet vai vismaz kāda socializēšanās, satikšanās aizkulisēs ar jaunajiem kolēģiem ir notikusi?
Man vajadzēja tīri fizisku palīdzību, tad palūdzu Valtu Skuju, kurš ir mans krustbērns teātrī. Viņiem bija jāizvēlas, un Valts mani lūdza, vai es varētu kļūt par viņa krusttēvu. Man patīk viņa savā ziņā naivais redzējums par teātri. Ar Madaru Kalnu kopā esam izrādē Biogrāfija. Spēle, tāpēc esmu vairāk iepazinis. Viņi ir forši cilvēki, taču lielās lomās neesmu redzējis. Esmu pietiekami ilgi strādājis teātrī, lai saprastu, kādi ir apstākļi un ka runa nav par galarezultātu. Ja neesmu bijis klāt procesā, bet skatos izrādi, un jaunais kolēģis tajā vakarā nenospēlē labi, no tā vien man neradīsies priekšstats, ka viņš ir slikts aktieris. Nedomāju, ka man pirmās lomas bija izcilas vai ļoti labas. Pēc katras lomas ir sajūta, ka pēc gada vai diviem droši vien varētu nospēlēt labāk. Paies pāris gadi, un es droši vien domāšu, ka Jago varēju nospēlēt labāk, arī Apolonu Vilkos un avīs. Vienmēr var labāk. Tādi ir teātra apstākļi – kāda luga, kura loma, kāds ir režisora redzējums un vai mūsu domas saskan. 

Skatītājs teātrī redz galarezultātu, bet man tas nekad nav bijis interesanti. Protams, režisoram vajag galarezultātu, bet man tas vienmēr ir par procesu. Izrāde var neizdoties, bet, ja process ir saturīgs un dod man kaut ko kā aktierim vai vēl labāk – kā cilvēkam, tad ir daudz vērtīgāk. Tāpēc es gaidu, kad būsim vairāk kopā ar jaunajiem, kad spēlēsim ainas un redzēšu viņu uzskatus, kā būtu jāstrādā kopā teātrī. Nepārzinu arī viņu mācību procesu. Zinu, kas uztur mūsu entuziasmu – pasniedzēju stingrā roka, kas iedevusi teātra ētiku. Lai arī entuziasms noplok, paliek ētika, kas ielikta pamatu pamatos. Tad mājai laiku pa laikam vajag tikai fasādi atjaunot.

Dzirdot, ka procesu joprojām vērtē augstāk par rezultātu, man liekas, ka tu to naivumu nebūt neesi nobružājis nost?
To arī nevajag. Tā ir spēle, par ko Elmārs teica, ka bērnišķīgais redzējums ir jāsaglabā visu laiku. Atļaušos teikt, ka normāla cilvēka acīm tas, ko mēs te darām, nav normāli. Tāpēc neizbēgami vajag būt bišķīt naivam, lai strādātu šajā profesijā.