«Ir cilvēki, kas ar mums kā diviem atsevišķiem horeogrāfiem turpina sadarboties, un cilvēki, kuri to nedara, jo nākas tiešām sadarboties. Var ciest ego,» saka Rūdolfs Gediņš. Kopā ar Elīnu Gediņu. Foto – Reinis Hofmanis, no žurnāla «Ir» arhīva
«Ir cilvēki, kas ar mums kā diviem atsevišķiem horeogrāfiem turpina sadarboties, un cilvēki, kuri to nedara, jo nākas tiešām sadarboties. Var ciest ego,» saka Rūdolfs Gediņš. Kopā ar Elīnu Gediņu. Foto – Reinis Hofmanis, no žurnāla «Ir» arhīva

Kustība kā notikums

Ar Elīnu un Rūdolfu Gediņiem sarunājas Edīte Tišheizere

Gandrīz trīs gadi pagāja no ieceres līdz brīdim, kad Dailes teātrī skatuves gaismu ieraudzīja Elīnas un Rūdolfa Gediņu kopdarbs ar Kristu un Reini Dzudzilo Ļoti labas minūtes. Jau iepriekš, redzot šo izrādi pieticīgā videoversijā, kļuva skaidrs, ka tā ir jauna mākslas teritorija, kurā Elīna un Rūdolfs ir aizrautīgi devušies, aicinādami mūs sekot un nebaidīties. Nebaidīties nesaprast, pārprast, nepareizi iztulkot redzēto. Ne saprast, bet būt klāt, ļauties un iejusties viņi aicina. Bet vienlaikus paši nopietni strādā, lai intelektuāli izvērtētu savus profesionālos darbarīkus (neteiksim – ieročus!), paņēmienus un tēmas. Lai, no vienas puses, definētu robežas savai lomai skatuves darba idejā un piepildījumā, no otras puses – apzināti tās pārbīdītu, izpludinātu vai pat dzēstu. Viņi ir nepārtrauktā kustībā – ķermeņa, prāta un emociju kustībā. Viņi ir fascinējoši.

Kā jūs vispār sevi definējat? Kas jūs esat?

Elīna. Kustību mākslinieki.

Rūdolfs. Dejas un teātra mākslinieki.

Kāpēc jums ir interesanti strādāt kopā?

Rūdolfs. Tāpēc, ka mēs piekrītam viens otram lielās līnijās par to, kā vajadzētu. Tas, protams, neizslēdz konfliktus. Mēs neesam ļoti daudz strādājuši kopā, vismaz ne vienā statusā. Ļoti labas minūtes ir mūsu pirmais patiesais kopdarbs.

Elīna. Esam bijuši kopā kā izpildītāji, esam bijuši izpildītāji viens otra darbos, esam bijuši pārī citu mākslinieku izrādēs, bet Minūtes noteikti ir tāds kopdarbs gan veidošanas, gan izpildīšanas ziņā.

Mūsu saruna iznāks laikā starp Ļoti labu minūšu pirmizrādi un nākamo reizi. Pa starpu jūs droši vien vēl mēģināsiet. Es diemžēl esmu bijusi lieciniece tam, ka izrādi var nogalināt pārāk liela mēģināšana. Tā kļūst par tukšu čaulu. Vai jūsu izrādi nevar pārmēģināt? 

Elīna. Man ir bijusi atšķirīga pieredze. Piemēram, JRT izrādi Klāvas tantes skūpsts mēs, manuprāt, izglābām ar to pauzi, kas bija pa vidu starp iekšējo pirmizrādi un oficiālo – ar skatītājiem, Sapnī vasaras naktī, ko sanāca veidot vairākos posmos, katru reizi šķita, ka ir vieta uzlabojumiem, bet ar Ļoti labām minūtēm mēs esam diezgan pārliecināti, ka tam ir jāizskatās tieši tā, kā ir. Jautājums droši vien ir par kustību kvalitāti.

Rūdolfs. Gatavojoties atkārtoti atliktajai pirmizrādei, strādājam nevis, lai iegūtu kaut kādu jaunu kvalitāti, bet lai atgūtu esošo. Ir dažādas metodes, kas jāpraktizē, lai ķermenim piemistu kaut kādas konkrētas kustību kvalitātes, kas Minūšu gadījumā nav atraujams arī no izrādes formas. Mēs zinām, kas ir jādara, lai mēs iecerēto spētu izpildīt tā, kā esam iedomājušies. Tas prasa vingrinājumu kopumu. Arī tagad, gaidot nākamo izrādi, tas laicīgi atkal jāsāk darīt, lai minūtes aprīlī nebūtu sliktākas par minūtēm februārī, lai tā nebūtu tāda iekonservēta atblāzma. 

Aktieris atceras lomu, lasot lugu. Kā var atcerēties vai pierakstīt kustību? Nav tādas vienotas, teiksim, nošu sistēmas? 

Rūdolfs. Teorētiski jau Lābans ir, bet nezinu, vai kāds to šajā pasaulē vispār lieto.

Elīna. Mēs jau katrs esam izveidojuši savu pierakstu sistēmu, kuru droši vien tikai paši varam saprast un izmantot. Domāju, ka neviens, paņemot manus pierakstus, nevarētu tos iestudēt. Tur ir iekšējā loģika, kura man kaut ko nozīmē, bet kādam citam var šķist neuztverama.

Rūdolfs. Bet nav arī izteiktas vajadzības, man liekas, ņemot vērā, ka ir video.

Aktieris ir dramaturga līdzautors savai lomai. Cik lielā mērā viņš var būt līdzautors kustībai, vai ir iespējama improvizācija, kad viņš iedomājas kaut ko citu? 

Elīna. Tas atkarīgs no uzstādījuma. Var būt ļoti brīva forma, bet ar ļoti stingru struktūru. 

Piemēram?

Elīna. Piemēram, Arturam Krūzkopam Sapnī vasaras naktī ir tāda aina, kur viņš dejo, ieejot mežā. Tā ir diezgan stingri strukturēta, bet tā var būt katru reizi citāda. Tur viņam ir diezgan daudz vaļas darīt tā, kā viņš jūtas vai ko viņš šodien vairāk grib darīt.

Rūdolfs. Atkarīgs no tā, ar kādu pieeju tas veidots. Vai esi pats visu izdomājis, to mācījis, rādījis un lūdzis atkārtot, vai arī veido kopā, dodot uzdevumu un ļaujot cilvēkam to piepildīt. Otrajā variantā, protams, aktierim ir kaut kāda autorība par rezultātu.

Vai mums ir kāds aktieris, kurš var arī to?

Rūdolfs. Tas pats Arturs, bet ne tikai. Dailē tādi ir ne viens vien. Man liekas, tā ir aktiera ieinteresētības lieta. 

Elīna. Un atvērtības.

Rūdolfs. Jā.

Elīna. Agnese Budovska, viņai arī noteikti ir spēja…

Rūdolfs. … apzināties ķermeni.

Elīna. Veidojot jaunu iestudējumu, es daudz strādāju ne tikai ar pašu izrādes materiālu, bet arī aktieru fizisko sagatavošanu un kustību kvalitāti. Un tad skatos, kā mums ar to iet, kā viņi ar konkrētiem uzdevumiem tiek galā, taču ir bijis arī tā, ka nostrādā divus mēnešus ar kustību kvalitāti un saproti, ka nebūs.

Žurnāli