Teātra un postpatiesības riesta deja

Šobrīd domāt par postpatiesību kā jēdzienu un parādību ir kā spēlēt krievu ruleti – nekad nevar zināt, vai netrāpīsi pats sev ar vienīgo lādiņu aptverē. Covid-19 klātesamība 2020. gada pirmajā pusē, ar to saistītās mediju spekulācijas un sabiedrības reakcijas visā pasaulē un pat radikāli atšķirīgās kultūrtelpās, skaidri un nepārprotami uzrāda postpatiesību nevis kā teorētisku konceptu, bet parādību un diskursu, ar kuru saskaramies ikdienā visdažādākajos mērogos un izpausmēs.  Teātra un postpatiesības diskursa attiecības mūsdienu mākslas zinātnē ir relatīvi jauns pētījumu lauks, kuram pievērsties rosināja 2019. gadā tapušais Alvja Hermaņa iestudējums Vēstures izpētes komisija Jaunajā Rīgas teātrī.  Lai arī postpatiesības jēdziens vairāk pētīts sociālo procesu kontekstā, teātrim kļūstot par sociālo procesu komentāru, tas automātiski attiecas uz teātri, faktiski uz jebkuru verbatim, dokumentālu vai pseidodokumentālu iestudējumu. Turklāt jēdziens «postpatiesība», piesaukts skatuves mākslu kontekstā, nav obligāti uztverams ar  negatīvu konotāciju, drīzāk ierindojams starp status quo konstatējošiem terminiem. Vēstures izpētes komisija skatuves mākslā izgaismoja «čekas maisu atvēršanu» jeb VDK ziņotāju kartotēkas nodošanu publiskā pieejamībā. Ar kopradīšanas metodes palīdzību konstruēto epizožu virknējums  ne vien apliecina teātra un sabiedrisko procesu neizbēgamu mijiedarbību, bet formas un satura aspektā mudina analizēt teātra un postpatiesības diskursa attiecības. Alvja Hermaņa režijas stratēģija caur humora un groteskas prizmu atspoguļo nesataustāmās un nepārbaudāmās robežas starp patiesību un meliem, turklāt izmanto pseidovēsturisku fikciju kā efektīvu metodi vārdā nenosauktās postpatiesības klātbūtnes konstatēšanai mūsdienu Latvijas sociālajā realitātē, nesaudzīgi uzrādot tādu jēdzienu kā «patiesība» vai «godīgums» relatīvo raksturu, īpaši, kad tie tiek attiecināti uz neviennozīmīgi vērtējamiem pagātnes notikumiem un indivīdu morālās izvēles kontekstiem. 

Kas ir postpatiesība?

Termins «postpatiesība» ir filozofisks koncepts, kuru saista ar mūsdienu sociālpolitiskajiem procesiem, galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs un jo īpaši pēc Donalda Trampa uzvaras prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Tas saistīts ar kopīgu, vispārzināmu un saprotamu priekšstatu par to, kas ir patiesība vai kas ir uzskatāms par patiesībai atbilstošu, izzušanu, objektivitātes iespējamības apšaubīšanu un faktu aizstāšanu ar interpretācijām, viedokļiem vai uzskatiem, kam komplektā nāk arī neierobežotās iespējas šos viedokļus paust sociālajos medijos un plašsaziņas līdzekļos. 2016. gadā Oxford Dictionaries pasludināja  post-truth par gada vārdu (Latvijā gada vārds togad bija «jaunuzņēmums» – aut. piez.). Taču pirmoreiz vārds «postpatiesība» parādījies publiskā apritē jau 1992. gadā un faktiski nāk no teātra un kino aprindām, proti, to lietojis serbu izcelsmes amerikāņu dramaturgs un scenārists Stīvs Tesičs rakstā Melu valdība/A Government of Lies, kas publicēts avīzē The Nation un kritizē amerikāņus, kuri akceptē Džordža Buša seniora administrācijas pastāvīgo publisko mānīšanos, tādējādi akceptējot postpatiesību un apliecinot, ka patiesība ir kļuvusi nebūtiska, jo tai vairs nav nekādu objektīvu standartu.