Aktieru Jāņa Kroņa un Lienas Šmukstes izspēlētās etīdes izskan kā pašsaprotamas, bet vienlaikus jau gaistošas tradīcijas atspulgi kopējā Latgales stāstā. Koklētāja – Liene Skrebinska. Foto – Valmak photo

Saruna (p)ar mālu

Par Mārtiņa Eihes izrādi «Muols» Rēzeknes teātrī «Joriks»

Ar māla piku rokā Rēzeknes teātrī Joriks tapis režisora Mārtiņa Eihes stāsts par Latgolys pūdnīceibu, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Izrāde Muols kā basas pēdas nospiedums uz Latgales mālainās, zvirgzdainās zemes liek gan meklēt un apzināties tradīcijas izcelsmi, gan apjaust, vai un kāds ceļš tai ejams tālāk. 

Piecdesmit nokrāsas 

Ja par latviešiem mēdz teikt, ka tiem ir savas piecdesmit un vairāk pelēkā nokrāsas, par latgaliešiem var teikt, ka tiem būs piecdesmit māla nokrāsu. Valodnieks Konstantīns Karulis māla etimoloģiju skaidro ar krāsas, arī dubļu, netīrumu apzīmējumu. Izrādes Muols plakātā redzama iesārta māla pika, kura atgādina cilvēka sirdi, ko veido divas kailas rokas jeb radošais gars. Arī Vecā Derība stāsta, ka Dievs rokā ņēmis māla piku, lai taptu cilvēks, kuram dots vārds Ādams. Senebreju valodā adam, adamah nozīmē «sarkanā zeme». Jeb māls.  

Mūsu pašu tautas teikās cilvēka izcelšanos arī nereti saista ar mālu, ko Dievs mīcījis biešu dobē. Pēcāk, priecādamies par māla plastiskumu, izmīcījis cilvēku ar vienu aci, ausi, roku, kāju, vēlot labu redzēt, dzirdēt, darīt. Diendusas laikā jau velns bijis klāt, izmīcot otru pusi un vēlot sliktu darīt. Dievs pēc diendusas iepūtis cilvēkā dzīvību un palaidis pasaulē. Velns, iemiesojot sevī cilvēka vājības un trūkumus, kā sīkplastikas piemērs bijis spilgts Latgales keramiķa Antona Šmulāna izpausmes veids, radot no māla tūkstošiem ragaiņu, kuri izklīduši tuvu un tālu. (Izrādē, starp citu, var uzzināt, kā atšķirt Šmulāna veidoto āzi no velna.) 

Lūkojoties pēc māla skatuves mākslā, pirmā tomēr prātā iespraucas režisora Rolanda Kalniņa satīriskā spēlfilma Ceplis (1972). Tur Eduarda Pāvula neatvairāmais afērists Edgars Ceplis iecer ražot ķieģeļus no Latvijas māla, kurš tomēr izrādās tam nepiemērots. Arī izrāde Muols, tuvinoties izglītojoši izklaidējošas izrādes lekcijas formātam, daudz runā par tehniskām niansēm, atklājot, ka podniecība nav vis māksla, bet lielā mērā tehnoloģiska zinātne, kur nezināšana var izmaksāt savus 500 rubļus, ja ceplī ienāks prātā pie reizes ielikt arī zosi. 

Pērnvasar Rēzeknes ielās izskanēja Latgales ebreju kopienas stāsti izrādē Mans kaimiņš ebrejs. To ar  skatuves naglu par pilsētas kopienas saliedēšanu, profesionālās un amatieru mākslas savienojumu un vēsturiskās apziņas modināšanu bez agresijas un didaktikas novērtēja Spēlmaņu nakts žūrija. Eihem Muols ir turpinājums stāstradei par Latgali, izvēloties dokumentālā teātra ceļu, radot Latgolys pūdnīceibas kolāžu no stuostu gabalenim ar līdzdalības teātra elementiem. Un Eihe sola Latgali stāstīt vēl. 

Plaisas un rūdījums

Uz skatuves, ko iekārtojusi Paraskēva Deikina, ir māla vezums, koka kastu paliktņi, skārda bļodas un spaiņi, lina ručnīki, ūdens, pīti grozi, ādas portfelis un koferi. Nekā nedabiska, ja neskaita melno, plastmasīgi biedējošo plēvi, kas pasargā mālu no izžūšanas, bet skatuvi no pēdām. Vāraunieks, medaunieks, sloinīks, ķērne, ļaks, pīna pūds, pārosis, pārinieks, sālnīca, kazelnieks, vāzaunieks, Austras koka daudzžuburu svečturis. Tie sakāpuši uz skatuves. Daži ar apdauzītām maliņām, ieplaisājušām līnijām, kā, čukstot bez vārdiem priekšā, cik tautas mākslas tradīcija ir trausla. Vienlaikus tas atklāj arī podnieku spēju pieņemt to, ka daļa darbu pārtop lauskās jau ceplī, dedzināšanas laikā. Rūda raksturu un roku izmanību, nepieļaujot i ne gaisa burbuleiti. 

Žurnāli