Rāma meditācija par saknēm

«rudenī
vecos aizmigušos dārzos
Miķeļtorņa pusē
var redzēt kā izmirst lībieši»

(kā izmirst lībieši, Žebers)

Kā pabalējusi pastkarte no Ziemeļkurzemes lībiešu krasta zvejniekciema, kurā samanāmi cilvēku stāvi piejūras miklajā miglā, – tāda paliek prātā Reiņa Botera izrāde kvadrifrons/nemiz-pl" rel="noopener">Nēmiz päl! jeb, no lībiešu valodas tulkojot, Uz redzēšanos!. Lēna, meditatīva un reta pašrefleksijas pieredze, kas nevilšus aizved arī pie paša sakņu arheoloģijas. 

Balsis no tagadnes

Ienākot teātra apvienības KVADRIFRONS Zeļļu ielas melnajā zālē, skatītāju telpas aizmugurē sagaida sienas avīze ar dokumentāliem faktiem, vietu fiksējumiem pabalējušās fotogrāfijās, dzimtas koka sakņu sistēmu. Tā atspoguļo Boteru dzimtas stāstu un lībiešu krasta vēsturiskos notikumus. To, kā Miķeļtornī jeb Pizes ciemā lībiešu zvejnieku un sētu vietā palikusi vien bāka un kapi. 

Telpas priekšplānā ir melns ekrāns, uz kura balti burti ievada skatītāju stāstā, vēstot, ka 2020. gadā, divus gadus pēc vectēva nāves, divi brāļi devās uz dzimto ciemu. Režisors, arī izrādes dramaturgs Reinis Boters stāsta, ka «vienīgā Boteru ģimenē iekoptā ar lībiešiem saistītā tradīcija bija lībiešu karoga uzvilkšana blakus Latvijas karogam valsts svētkos». Izrāde pārtop par Botera ekspedīciju, tiecoties izprast savu sakņu samezglojumus. 

Izrādē NĒMIZ PÄL! izmantota verbatim teātra pieeja gan tehnikā, gan formā, balstoties astoņās dokumentālās intervijās ar lībiešu Boteru dzimtas pārstāvjiem. Dzimtas koka saknes ieteicas 18. gadsimta sākumā. Tur ierakstīts Trīnes Botteres un Andreja Bottera vārds, bet tā atzarojumos redzamas intervēto personību momentfotogrāfijas – Gaida Irmgarde, Līga, Kaspars, Inta, Inita Pelse, Marta Beate, Aleksis un Karlīna. 

Dzimtas koka atzarojumi runā savā balsī, bez aktieru starpniecības, iezīmējot paaudžu atšķirības to skatupunktos par savu izcelsmi un turpināšanos. Balsis monologu formā skan pustumsā, gaismām raustoties. Līdzās maldās vēja balss šalkoņa, reizumis atskanot skumjām čella nopūtām (komponists – Kārlis Tone). Starpstāvoklis ne īsti šeit, ne īsti otrpus upei. 

Taču satraucoši, ka neviens vairs īsti nezina, kas tad ir lībietis. Vai tikai «mazbērni un atmiņas» – kā to raksturo kāda no balsīm? 

Atmiņu sairšana 

Meklējot lībiešus teātrī, jāatkāpjas līdz 1973. gadam, kad Valmieras Drāmas teātrī Oļģerts Kroders iestudējis Ārija Geikina lugu Leģenda par Kaupo. Tā iezīmē nacionāli vēsturisko stāstu tradīcijas dzimšanu latviešu teātrī. Dramaturgs lugā meklē lībiešu virsaiša nodevības cēloņus, sakņojot tos neticībā savas cilts dieviem, tādējādi piedāvājot versiju par pretrunīgi vērtēto Kaupo. Uz Andra Freiberga iekārtotās skatuves ir ūdens priekškara ieskauts moku rats, ko lugas varoņi griež lībiešu bojāejas laikā. Tas top par upurvietu.

Jūra, kas apēd krastu un iekožas atmiņu kultūrslānī, nograuž kārtu pa kārtai lībisko strēmelīti

Lībiešu pašrefleksijas kontekstā kino pasaulē jau 1993. gadā tapusi režisora Ivo Kalpenieka dokumentālā filma Leģenda ar ciltskoku, kur viņš pēta savu dzimtu, kas arī cēlusies no lībiešiem, bet ieplūdusi latviešos. Kalpenieks arī pats ir klāt savā stāstā, ar divriteni un fotoalbumu apceļodams Latviju.