Fokusa maiņa

Daugavpils teātra apskatam vajadzēja iznākt agrāk. Dažādu apstākļu sagadīšanās pēc divu pēdējo, izplūdušo sezonu darba analīze aizkavējās. Un tagad man nākas rakstīt tam ievadu, kura citkārt nebūtu. 

Situācijā, kad laiks izgāzies no eņģēm un ačgārnā pasaule sadalījusies pretējās pusēs, citādi sāku vērtēt to, ko jau krietnu laiku dara Daugavpils teātris un tā vadība. No sākta gala atbalstīju teātra mākslinieciskā vadītāja Oļega Šapošņikova skaidro virzienu uz abu trupu savienošanu vienotā ansamblī, uz jauno režisoru piesaistīšanu, ārzemju mākslinieku aicināšanu un publikas nesteidzīgu, bet konsekventu pieradināšanu pie laikmetīgākas teātra valodas un aktuālākām tēmām. Taču ne vienmēr varēju piekrist tām repertuāra sastāvdaļām, kas, manuprāt, liecināja par nopietnu savas vietas un identitātes problēmu. Proti, par orientēšanos uz gaumi, ko noteikusi tuvās robežvalsts antreprīžu produkcija, taču vēl vairāk – izrādēm, kas runāja par Krievijas politiskajiem jautājumiem. 

Kad pirms vairākiem gadiem mani uzaicināja piedalīties Daugavpils teātra izrāžu skatē, lai kopā ar Maskavas, Sanktpēterburgas un Polijas teātra kritiķiem izvērtētu repertuāru, noteikti atteicos runāt par iestudējumu Kur prāts, tur nelaime. Man likās ētiski nepieņemami vērtēt izrādi, kas it kā «no iekšpuses» vēršas pret citas valsts eliti un dzīves kārtību. Toreiz man Krievijas režisora rīcība, iestudējot ārpus savas zemes to un tā, ko un kā viņš neuzdrīkstējās darīt mājās, likās necienīga – kā pigas rādīšana, turot roku kabatā. Savukārt teātra pozīcija, šādu uzvedumu piedāvājot savai publikai, šķita apliecinājums, ka tas jūtas piederīgs impērijas provincei, nevis uztver sevi kā suverēnas valsts kultūras iestādi. Šodien man jādomā, vai teātris nerīkojās tālredzīgi, labāk pazīdams un saprazdams savas publikas noskaņojumu un cenzdamies satricināt to. 

Man joprojām nav skaidru atbilžu uz šiem pašas izvirzītajiem jautājumiem. Taču aizvien vairāk apzinos, cik sarežģītos apstākļos strādā Daugavpils teātris un cik būtiska ir tā misija: integrēt, nevis atgrūst, atrast pamatu, kas ļautu risināt dialogu, nevis diskusijā nostiprināties pretējās, nesamierināmās pozīcijās. 

Absurda realitāte

Kad pandēmijas sākumā daudzi teātri pievērsās darbam tiešsaistē, Oļegs Šapošņikovs izteica visai striktu viedokli – lai patiešām konkurētu ar piedāvājumiem interneta laukā, daugavpiliešiem nav vajadzīgā tehniskā nodrošinājuma, tāpēc darbs tiks virzīts uz jaunu repertuāra vienību sagatavošanu. Un Daugavpilī 2020. gada pavasarī notika Eiropā pirmā izrāde atkal skatītāju klātbūtnē, ko atzīmēja pat ārvalstu ziņu aģentūras. Bet tajā pašā laikā, rēķinoties ar tālāko kovida izplatību un drošības noteikumu ievērošanu, tieši Daugavpils teātra vadība vislabprātāk atsaucās Spēlmaņu nakts žūrijas aicinājumam ļaut izrādes noskatīties un vērtēt videoversijā. Pandēmijas realitāte izdzēsusi robežas starp sezonām, pārceltās un atceltās pirmizrādes sajaukušas jebkādus plānus un stratēģijas. Tālab tālākais apskats būs ļoti subjektīvs pārspriedums par Daugavpils teātra pēdējā laika nozīmīgākajiem darbiem, nepretendējot uz skaidru vadlīniju izcelšanu.