Latviskais valsis

Teātris ir domubiedru radīta māksla. Mūsdienu kontekstā visbiežāk pieņemts runāt par koprades teātra formām, kad izrāde top kā visas radošās komandas «ideju vētrā» radīts skatuves darbs. Alvja Lapiņa un Vara Braslas tandēms ir piemērs saskanīgai dramaturga un režisora sadarbībai, kuras rezultātā tapusi virkne dažāda žanra skatuves darbu – no komēdijām (Eldorado, 2010, Nepabeigtās kāzas, 2017), kuras aicina labsirdīgi pasmieties par latviešu raksturiem, līdz vēsturiskām drāmām (Atvari, 2008, Klaidoņa lūgšana pēc Gunara Janovska romāna Balsis aiz tumsas motīviem, 2012), kuru centrā ir tēma par cilvēka personības un laikmeta sadursmi. Latvietības fenomens, kas šķiet dominējošais Lapiņa un Braslas kopīgi radītajos skatuves darbos, te tiek atklāts nepretenciozi un ar krietnu devu pašironijas, vienlaikus apliecinot nacionālās tēmas nozīmi arī mūsdienās, lai kāds būtu izvēlētais izrādes žanrs. 

Impresionistiska versija par tēmu

Jaunākais tandēma radītais iestudējums Es neesmu klaviernieks ir veltīts izcilajam komponistam Emīlam Dārziņam, tādējādi izrādes veidotājiem liekot izvēlēties vienu no diviem ceļiem – sekošanu reālistiskam attēlojumam gan izrādes vizualitātē, gan stāstā vai nosacītību, kas paver radošu brīvību, bet vienlaikus prasa atbildēt uz jautājumu, kādēļ izrāde veltīta konkrētajai vēsturiskajai personībai. Es neesmu klaviernieks ir izrāde, kas atgādina impresionistisku versiju par tēmu – viegliem, mērķtiecīgiem pieskārieniem Alvja Lapiņa un Vara Braslas sadarbībā tapusi emocionāli ietilpīga skatuves glezna, kurā saredzamas gan aizgājušā romantiskā laikmeta liecības, gan traģiskas un līdz galam neatminamas Latvijas kultūras personības vaibsti. Vienlaikus izrādei ir vēl viens slānis – tā emocionāli un skaudri uzdod jautājumu par to, ko nozīmē būt latvietim un kā šo latvietības kodu saglabāt sarežģītā laikmeta kontekstā. Tieši šis pievienotais vēstījums pašreizējā globālās pandēmijas un kara draudu kontekstā iestudējumu padara ļoti aktuālu. Bet par visu pēc kārtas.

Personības atdzimšana no vēstures lappusēm

Emīla Dārziņa (1875–1910) personība, mūzika un dzīve bijusi dažādu populārzinātnisku un zinātnisku pētījumu avots. Tostarp pat vairāk nekā 120 gadu pēc komponista aiziešanas mūžībā par dažādu spekulāciju avotu turpina kalpot viņa negaidītā nāve uz dzelzceļa sliedēm. Dramaturgs Alvis Lapiņš, radot savu versiju par Emīlu Dārziņu, apguvis un veiksmīgi apstrādājis plašu vēsturiskas informācijas apjomu, tostarp nevairoties no mistikas pieskaņas jautājumā par to, vai Dārziņa nāve bija pašnāvība vai nelaimes gadījums. Savas versijas par komponista traģisko aiziešanu mūžībā monologu formā izsaka Dārziņa tuvākie cilvēki, apliecinot, ka Dārziņa nāve tomēr bija traģiska nejaušība, nevis apzināta pašnāvība, un vienlaikus ieskicējot to, ka viņa atstātais mantojums, lai arī daudzas nošu partitūras iznīcinātas, ir dzīvs līdz pat šodienai.