Gorbačovs

Vienā no pirmajām rādīšanas reizēm izrādes 89 gadus vecais varonis vēroja savu dzīvi no sānu ložas; gribētos zināt, par ko viņš tobrīd domāja. To mēs nekad neuzzināsim, lai ko viņš teiktu žurnālistiem un lai ko viņi tam piedēvētu, bet varbūt tieši šī plaisa starp reālo dzīvi un mītu, starp to, kā bija, un to, kā to atceramies, starp to, kā visu uztvēra toreiz, un to, kā saredz tagad, starp notikumu un tā interpretāciju, un tā tālāk, un tā tālāk – tas ir pats svarīgākais izrādē. Šī plaisa, kas piepildīta ar režisora, aktieru un arī mūsu pārdomām. 

Visa izrāde būvēta uz dokumentiem: reālām atmiņām, varoņa un viņam tuvu stāvošu cilvēku stāstiem, vēstulēm, videoierakstiem. Vienlaikus Hermanis centies pēc iespējas attālināties no oficiozā: viņš no stāsta izslēdzis visu «prezidentūras» vēsturi, atstājot tikai nākšanu pie varas un atteikšanos no tās, viņš vēlējies stāstu padarīt maksimāli intīmu un cilvēcisku, pārvērst to vispirms par Mihaila un Raisas mīlas stāstu, – abus tēlo teātra labākie aktieri Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova. Par spīti dokumentālajam pamatam, izrādē pārsteidzošā kārtā top jauns mīts par šo pāri un galvenokārt par Gorbačovu, jo luga taču ir par viņu. 

Fināls, kad viņa atteicās no morfija, lai paliktu pie skaidras apziņas, un viņš, lai apslāpētu viņas sāpes, nēsāja viņu uz rokām

Man visspēcīgākais šķiet izrādes sākums, pareizāk sakot, tās divi sākumi, kas noskaņo un pēc tam kalpo par kamertoni mūsu uztverei un pārdomām. Pirmais sākums: Mironovs un Hamatova «savās drēbēs», sēž uz ķeblīšiem priekšplānā, lasa no lapas stāstu par Raisas slimību un nāvi. Viņi lasa ātrā tempā, teksts uztverams kā sauss dokuments: viņa jutās slikti, ārsti konstatēja leikēmiju, bet vīrs viņai to neteica. Lidojums uz slimnīcu Vācijā, nakts dežūras, kad viņa lūdza neiet prom un paturēt viņas roku. Un fināls, kad viņa atteicās no morfija, lai paliktu pie skaidras apziņas, un viņš, lai apslāpētu viņas sāpes, nēsāja viņu uz rokām, un abi kopā atcerējās savu mīlestību – iepazīšanos, pirmo skūpstu, to, kā viņu attiecības gandrīz izjuka, kāzas. Šī epizode uzreiz it kā uzliek noteiktu dokumentalitātes latiņu, patiesības latiņu, pēc kuras tiks samērots turpmākais. Un piešķir dramatisko vērienu.

Un otrs sākums, kad ieraugām, ka skatuve kļuvusi par teātra grimētavu ar visur izlīmētām varoņu fotogrāfijām. Aktieri apsēžas pie savu grimgaldiņu spoguļiem, lai parādītu stāstu no paša sākuma, un sāk grimēties, vienlaikus iesildīdamies izrādei. Mironovs, skaidri artikulējot, ķeras pie runas vinfrinājumiem; Hamatova sasprauž matus, lai liktu parūku, veic stiepšanās vingrinājumus. Un abi iztālēm sāk stāstu par savu varoņu bērnību, it kā izmēģinot, pielaikojot viņu lomas un daloties iespaidos. Jevgeņijs izgaršo dienvidkrievu dialektu, frikatīvo «g», slaveno «usjo», viņam tas padodas ne gluži uzreiz, jāatkārto. Mēģina iesmieties – nē, nav tā, kā gribētos; paskaidro: «Smejoties viņš tā atmet galvu, it kā pārbaudītu, vai joks saprasts vai ne.» Tālāk izrādē mēs ieraudzīsim un atpazīsim šo īso smējienu. Čulpana pieskaņojas Raisas runai, aktrises balss uzlido arvien augstāk; maina toni, padarīdama viņu par aizrautīgu komjaunieti, un saka: «Viņai ir tāda pamācoša intonācija, kā sākumskolas skolotājai.» Vēlāk izrādē Hamatova ik pa laikam savu rāmo teicējas toni nomainīs pret teicamnieces Raisas, tādas Burationo pasakas Malvīnes mundrumu. Šī epizode atklāj nevis spožu aktieru tehniku – to mēs par Mironovu un Hamatovu  jau tāpat zinām –, bet neticamu artistisku refleksiju, spēju jēgpilni pārvērsties par citu cilvēku. Un tālāk mēs izbrīnā vērosim, kā mainās varoņi, uzliekot citu parūku, uzvelkot citu žaketi vai blūzi, vienlaikus palikdami tie paši – vaļsirdīgs un atklāts Stavropoles kombainieris un pareiza studente teicamniece no Sibīrijas.