Izvēle starp tumsu un redzīgumu

Spāņu dramaturga Antonio Buero Valjeho lugas Liesmojošā tumsa ienākšana Valmieras teātra repertuārā šķietas pašsaprotama. Lugas notikumi vēsta par neredzīgu jauniešu dzīvi internātskolā, savukārt teātra trupu šajā rudenī papildinājuši jaunie Kultūras akadēmijas aktieru kursa absolventi. No abu šo komponentu savienojuma veidojas lieliska iespēja jaunajiem aktieriem pieteikt sevi. To, cik šis materiāls jauniešiem ir piemērots, liecināja arī Elmāra Seņkova 2016. gadā iestudētā izrāde ar Kultūras akadēmijas studentiem.

Antonio Buero Valjeho 1951. gadā, rakstot lugu, neredzīgo internātu bija izvēlējies kā metaforu sabiedrībai. Dotie apstākļi un ierobežotā vide kalpoja kā iemesls sarunai par sabiedrības redzīgumu, dzīvojot totalitārā režīmā. Lai kā arī režisors veidotu izrādes iestudējumu, jautājums, kas konkrētā gadījumā ir aklums, ir viens no svarīgākajiem lugas interpretācijai. 

Vēl pirms dažām dienām, pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, brīdī, kad skatījos izrādi, mani Valjeho uzdotais jautājums, vai laime rodama, samierinoties ar dotajiem apstākļiem un piemērojoties tiem, vai arī cenšoties tos izaicināt, īpaši nenodarbināja. Man daudz aktuālāks fons lugas kontekstā šķita gada nogalē notikušais labdarības maratons Dod pieci!, kas aktualizēja tiesības cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem dzīvot iespējami patstāvīgi. Tomēr šīs dažas dienas starp izrādi un recenziju ir pilnīgi pārvērtušas pasauli. Galvenais jautājums, uz kuru es ik dienu meklēju atbildi, ir par mūsu – katra – personīgo atbildību. Par katra no mums klusēšanu vai neklusēšanu. Par varas interpretācijām un manipulācijām. Par informatīvo karu, kurā visi esam ierauti. 

Vai par to ir arī režisora Toma Treiņa izrāde? Jā un nē. Nē, jo tā neakcentē lugas metaforisko slāni un nerunā par ārējās vides izraisītu aklumu. Jā, jo tā analizē katra personīgo atbildību. Jā, jo tā runā par katra paša izvēli un tās sekām. 

Dzīve tumsā

Izrāde sākas pilnīgā tumsā, kurā dzirdamas tikai jauniešu priecīgās balsis. Šādi režisors Toms Treinis mēģina skatītāju ievest neredzīgu cilvēku pasaulē. Iedegoties gaismai, mūsu priekšā ir seši neredzīgi jaunieši, kas priecīgi satiekas pēc vasaras brīvdienām. Jau ar pirmajiem mirkļiem ir skaidrs, ka aklums šajā izrādē būs burtiski saprasts.

Šie spēles noteikumi nosaka ne tikai izrādes saturu, bet arī aktieru eksistences veidu, kad skatuves partneris primāri tiek sajusts, nevis ieraudzīts. Līdz ar to izrādes atslēga vairāk meklējama aktieru ķermeniskajās izpausmēs nekā vārdos. Spriežot pēc tā, ka izrādes programmiņā nav minēts kustību konsultants, visu izrādes horeogrāfiju aktieri ar režisoru ir veidojuši paši. Tas ir ļoti uzteicams veikums. Jaunie aktieri rūpīgi ir izstrādājuši savu varoņu kustību partitūru un pārvietošanos telpā. Katram tēlam ir sava īpaša nianse, kas par viņiem stāsta krietni vairāk nekā vārdi.