Oskars Lutss Pavasari rakstījis laikā, kad neviens neuztraucās par dzimumu līdztiesību ne dzīvē, ne mākslā. Visi notikumi ir skatīti un interpretēti no puiku/vīru skata punkta. Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Visādas patības

Igauņu režisori Latvijas teātros

Gan pandēmijas dēļ, gan citu iemeslu dēļ pēdējos gados sekot igauņu teātra procesam ir iznācis, tikai pateicoties kolēģu rakstiem. Turklāt 2018. gadā par savas skatuves slēgšanu paziņoja arī mākslinieciski intriģējošā igauņu teātra trupa NO99. Tātad abu igauņu režisoru iestudējumus varēšu aplūkot tikai kā Latvijas teātrī iemestus atsevišķus akmentiņus. 

Kā nelielu plāksteri savam profesionālajam diskomfortam, rakstot par tēmu, kuru īsti nepārvaldu, atrodu igauņu kritiķes Anneli Saro pirms pāris gadiem Teātra Vēstnesī izteikto igauņu teātra raksturojumu: «Daži teātra kritiķi un pētnieki pēdējos pāris gados kā slepus ir minējuši, ka Igaunijas teātrī ir krīze. Teātru un iestudējumu ir vairāk nekā jebkad agrāk vēsturē, bet īpašu māksliniecisku sasniegumu vai publiku plašāk uzrunājošu iestudējumu tikpat kā nemaz nav. Vairāki vecākās paaudzes režisori – Prīts Pedajass, Elmo Nīganens un citi – vairs nav spožākajā formā, bet jaunākie vēl nav iemācījušies pārvaldīt visus teātra izteiksmes līdzekļus vai nav atraduši savu tēmu.» (Teātra Vēstnesis, 2019, II, 80. lpp.). 

Pedajasa pēdas 

Prīts Pedajass Latvijas teātrī pirmkārt ir pazīstams ar savu burvīgo Pēta Vallaka stāsta iestudējumu Epas Pillerpatas podniekdarbnīca. 1991. gadā režisors to iestudēja Pērnavā. Poētiski asprātīgā un dzīvesgudrā izrāde 1992. gadā saņēma Toruņas teātra festivāla Grand Prix un kļuva par citu teātra festivālu mīluli. Pati kā studente esmu fiksēju izrādes panākumus Grodņas festivālā: «Par šo izrādi kopīgā sajūsmā vienojās gan tie, kas spēja, gan tie, kas nespēja skatīties uz milzīgo tanku līdzās Grodņas drāmas teātrim.» Sajūsmas iemesli gan argumentēti krietni mazāk, tomēr esmu liecinājusi, ka «tā ir absolūti apolitiska izrāde. Noskaņas izrāde. Uz skatuves četri lepni, nesamocīti igauņi, stipri un harmoniski igauņu cilvēki dzīvo savu ikdienas dzīvi» (Latvijas Jaunatne. 19.05.1992.). Šobrīd, lasot pirms trīsdesmit gadiem rakstīto, rodas šaubas, vai savā tā brīža naivumā esmu stāstu īsti uztvērusi – cik nu harmoniska varēja būt mīlas trijstūrī ievilkto  dzīve… Latviešu teātrī to uzskatāmi deharmonizēja un idilles plīvuru noņēma Pedajasa izrādes iedvesmotais Lauris Gundars, kurš šo stāstu jau ar citu nosaukumu un patosu iestudēja gan Liepājas teātrī (Laimesciema podniekdarbnīca, 2014), gan Daugavpils teātrī (Dabaseibys Pudarneica jeb Viņa debešķības Laimesciema podniekdarbnīca, 2014). 

Nostalģijas spēks un vājums

Rakstnieks Oskars Lutss (1887–1953) ir igauņu kultūras kanona autors. Nacionālais dārgums. Viņa ievērojamākais darbs Pavasaris ir obligātā literatūra, un tas ir viens no nedaudzajiem darbiem, kuru pazīstot katrs igaunis. Lielā mērā darba popularitāti veicinājušas arī filmas, kas uzņemtas arī par Pavasara turpinājumgrāmatām – Vasaru, Rudeni un Ziemu. 

Uz Palamusi, nelielu miestiņu Austrumigaunijā, plūst tūristi, jo turienes 275 gadus vecajā draudzes skolā no 1895. līdz 1899. gadam mācījies Oskars Lutss un smēlis vielu Pavasara raksturiem un situācijām. 

Intervijā Latvijas Avīzei (10.01.2022.) režisors Prīts Pedajass runā par nostalģiju kā galveno atslēgu savām attiecībām ar literāro pirmavotu. Režisoru ir uzrunājis romānā ierakstītais biedriskums. «Kā veidojas draudzības, kas turpināsies visu mūžu.» Izrāde ieturēta Silavas valša intonācijā. Zināma naivitāte, attiecību tīrība. Tās, protams, var nosaukt par vispārcilvēcīgām un pārlaicīgām vērtībām, tomēr…

Milzīgi skolas soli, kuros pirmajā cēlienā aktieriem nākas rāpties kā kokā, vēlāk top mazāki un beigās – pavisam maziņi

Pat apcerīguma cienītājiem, kuriem nekad nav šķitusi par lēnu, piemēram, Aivara Freimaņa filma Puika, ir jāatzīst, ka otrajā cēlienā dramaturģija iestrēgst un sāk rotēt uz vietas. Ja izrāde ir adresēta ģimenei, šaubos, vai šodienas bērni spēs novērtēt tik stieptu stāstniecību. Un viņiem šoreiz būs taisnība. Žēl, ka acīmredzamās problēmas ar dramaturģijas spriegumu un izrādes temporitmu kopumā pārklāj iestudējuma stiprās «kārtis» – gaišo humoru, cilvēcīgi silto pieaugšanas stāstu, filozofiski poētisko pasaules tvērumu, kur tāpat kā viens otru nomaina gadalaiki, labas dienas mijas ar sliktām, prieki ar bēdām, kristības ar kapu zvanu. Tam visam pa vidu aug puikas un meitēni un piedzīvo dažnedažādu savas dzīves notikumu pirmās reizes. Izskatās, ka ansamblim arī pielipusi liela tiesa no Lutsa un Pedajasa nostalģijas, un aktieriem patīk dzīvot šajā pasaulē, kas ir stabila un pamatīga kā vectētiņa krēsls. Tas, ka galveno lomu tēlotāji Lauris Dzelzītis, Lauris Subatnieks, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš, Ērika Eglija-Andžāne, kas spēlē klasesbiedrus, arī dzīvē ir studējuši vienā kursā, izrādei piešķir racionāli grūti pierādāmu atmosfēriskumu. 

Žurnāli