Laura Siliņa ar dziļu izpratni apdzīvo savas varones Majas ķermeni, kurš fiziskā un emocionālā pārslodzē brīžam draud zaudēt saikni ar apziņu. Jānis Āmanis – Larss. Foto – Margarita Germane
Laura Siliņa ar dziļu izpratni apdzīvo savas varones Majas ķermeni, kurš fiziskā un emocionālā pārslodzē brīžam draud zaudēt saikni ar apziņu. Jānis Āmanis – Larss. Foto – Margarita Germane

Par vēl vienu iespēju

Izrāde «Sievietes daļas» Latvijas Nacionālajā teātrī

Teātra priekšrocība, salīdzinot ar citiem mākslas veidiem, ir iespēja ātri reaģēt uz aktuālajiem notikumiem sabiedrībā. Tikpat ātri iespējams arī pievērsties jau popularitāti guvušiem tekstiem, vienlaikus gūstot papildu publicitāti, kas teātriem vienmēr bijusi vajadzīga.

Ināra Slucka, Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē iestudējot ungāru dramaturģes Katas Vēberes lugu Sievietes daļiņas, kas pirms dažiem gadiem tika sarakstīta Varšavas teātrim TR, līdzi ņem arī tās atpazīstamību. Līdz ar pandēmijas pirmo vilni Venēcijas kinofestivālā tika pirmizrādīta pēc šā darba motīviem veidotā filma, un par spīti visai fragmentētajam sižetam un bezspēcīgi apātiskajam skatam uz pasauli galvenās lomas atveidotāja Vanesa Kirbija tika nominēta visām ievērojamākajām balvām labākās aktrises kategorijā.

Dramaturģe naturālistiskā tiešumā un jūtu galējā atkailinājumā parāda pēdējos mirkļus pirms dzemdībām, to dramatisko norisi un traģisko iznākumu, norakstot nost personīgo pieredzi, ja tas vispār iespējams. Tomēr sievietes traģēdiju autore nepārprotami izkliedē, turpinājumā atklājot daudzslāņainu dzīves panorāmu, kas, papildināta ar neskaitāmiem sociāli politiskiem motīviem, noved pie aizvien jauniem konfliktiem. Te ir atrasta vieta gan sabiedrības stratifikācijai, imigrācijai, sociālām deviācijām un dzīvesstila mainīgajiem trendiem, gan karojošiem pasaules uzskatiem – nepiekāpīgam nacionālismam un reliģijai – un to lomai sabiedriskās domas veidošanā, kas jo sevišķi nozīmīga katoliskajā Polijā.

Izrāde pieteikta ar nosaukumu Sievietes daļas, tādējādi atsakoties no deminutīviem, kas ierobežotu režisores skatījuma vērienu. Tomēr izrādes programmā par vecāku un bērnu attiecībām vēstīts iežēlinoši sērīgās noskaņās, it kā skatītāju a priori turētu aizdomās par empātijas trūkumu. Taču par spīti tam izrādē Inārai Sluckai ir izdevies neapraudāt lietas, kuras nav grozāmas. Smalkjūtīgā režisore arī nemēģina ierādīt «īsto vietu» ne vīriešiem, kuri uz savas ādas nekad nepiedzīvos ķermeņa pārmaiņas gaidību laikā, ne arī sievietēm, kuras nav vēlējušās līdzīgu pieredzi.

Žurnāli