Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka ļāvusies formu un tekstūru fantāzijām, un operas koris viņas efektīgajos tērpos darbojas ļoti artistiski, gan sekojot galma intrigām, gan laižoties dejā. Foto – Kristaps Kalns

Traģēdijas neesamības traģēdija

Jāņa Kalniņa «Hamlets» Latvijas Nacionālajā operā

Pagājuši 85 gadi kopš komponista, diriģenta un ērģelnieka Jāņa Kalniņa muzikālās traģēdijas Hamlets pirmizrādes, un Latvijas Nacionālajā operā un baletā atkal skatāma jauna interpretācija. Tas ir muzikālā vadītāja Mārtiņa Ozoliņa un režisores Kristīnas Vuss (Kristina Wuss) kopdarbs – tā kā šai nacionālajai operai ir gluži internacionāls un visā pasaulē pazīstams librets, tas ļauj uzaicināt ārzemju viesrežisori. Kristīna Vuss Latvijas operas skatītājiem pazīstama ar iestudējumiem Alčīna (1998) un Dons Žuans (1999).

Režisore atsaucas uz operas tapšanas laiku kā varen optimistisku Latvijas vēsturē, minot Brīvības pieminekļa celšanu par tautas saziedotiem līdzekļiem, Baltijas valstu tautas mākslas izstādi Parīzes Trokadero muzejā, radio VEF drīzo ražošanu un pat Latvijas komandas uzvaru Eiropas pirmajā basketbola čempionātā. Proti, notikumus, kas gan varēja raisīt zināmu optimismu, bet nemainīja politisko situāciju. Nesen Vācijā pie varas bija nācis Ādolfs Hitlers, Itālijā valdīja Benito Musolīni, Spānijā notika pilsoņu karš, bet Latvijā tikko bija noticis Kārļa Ulmaņa apvērsums. Un šī Eiropā (un arī Latvijā) valdošā atmosfēra zem autoritāro režīmu spiediena nebūt nebija tik optimistiska. Režisore uzskata, ka šis laiks vēl gluži nebija izgāzies no eņģēm, bet bija gan. Arī Latvijā tika slavēts Vadonis, un inteliģence tam pievienojās vai klusēja. Tāpēc šis laiks bija īsti piemērots Hamletam mūzikā – stāstam par varas sagrābšanu un noturēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un atsevišķa cilvēka spēju vai nespēju stāties tai pretī.

Operas libretu radījis pats komponists, un tas burtiski galopā izlēkšo cauri Viljama Šekspīra lugai. Protams, operā arī nebūtu vietas filozofiskām diskusijām, taču Šekspīra stāsts ir gana sarežģīts un operas variantā šķiet ļoti vienkāršots. Rodas tāds komiksa efekts, kur sižets gan ir, bet nav pieticis vietas saturam. Laikam jau tik ietilpīgs (gan notikumu, gan ideju ziņā) literārais materiāls īsti neatbilst klasiskajam operas formātam. Iespējams, ka dejā šo stāstu varētu izstāstīt daudz jēgpilnāk – kustība savienojumā ar mūziku tomēr atstāj daudz vairāk vietas skatītāja iztēlei un emocijām. Par to liek domāt arī režisores ieviestie galveno darbības personu dubulttēli – atspulgi, kas tērpti līdzīgos, bet nedaudz tumšākos tērpos nekā to oriģināli un nosaukti par sirdsapziņām, attēlo tēlu pārdzīvojumus dejas valodā. Šī paralēle nav viscaur izdevusies, bet brīžiem ir ļoti uzrunājoša, piemēram, Hamleta un Ofēlijas (Andris Ludvigs vai Raimonds Bramanis un Inga Šļubovska-Kancēviča vai Evija Martinsone) dvēseļu dejas duets (Erlends Ritenbergs un Līga Kavace) rada stāstu par to, kas varēja notikt, bet nenotika. Jāpiezīmē, ka sirdsapziņa tiek piešķirta katram no galvenajiem tēliem, arī Klaudijam un Polonijam.

Žurnāli