Izrāde, kas atteicās izrādīties

– Ir divas lietas, kas man tūlīt pat nāk prātā, domājat par Valteru Benjaminu un kustību: viņa kuslā sirds, kas jebkuru fizisku procesu viņam padarīja apgrūtinošu, un sliktā redze. Benjamina kustība ir pasīva, vērojoša un sēdoša – vismaz tā es to iztēlojos. Tai vajag krēslu, galdu un siltumu, arī cita ķermeņa siltumu. Tikmēr Asju iedomājos krietni enerģiskāku, ar plašākiem žestiem, ekspresīvāku mīmiku, attīstītāku sejas muskulatūru. Izrādē gan tas nav no svara, bet, pirms runājam par to, ko redzējām, gribu saprast, vai runātajā vispār varam kaut cik jēdzīgi atsaukties uz Valteru un Asju kā izrādes mākslinieciskajam piepildījumam svarīgiem tēliem.

– Man par Asju ir tikai emocionāli, neracionāli un mazsvarīgi priekšstati. Silvija lika lasīt Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatu Asja, kas lielās līnijās pastāsta tikai to, cik Anna Lācis bijusi slikta māte un šerpa, neiecietīga mīļotā. Sausais atlikums manī ir dusmas nevis par to, ka viņa tāda bijusi, bet gan par to, ka par viņu kā nozares profesionāli man nav priekšstata. Savukārt, domājot par Benjaminu, es domāju par Ostupu. Mums ir Maskavas dienasgrāmata?

– Ir. Nu, lūk, bet kas attiecas uz izrādi (un ne tikai šo) – mani mulsina atsaukšanās uz Asju un Valteru visos informatīvajos materiālos, kaut vienlaikus izpildītāji vietām arī noraida (pašu radītas) aizdomas par tiešu saikni ar pamata materiālu. Arī skatuves iekārtojums un kostīmi stilizē vienu aspektu no tā, ko mēs varētu pieņemt par daļu no priekšstata par krievisko un tā vēsturisko saikni gan ar mums patlaban, gan Asju un Valteru. Un tomēr viņu nav.

– Es nezinu gan, vai tam obligāti jābūt saistītam ar krievisko. Trīs svītras Latvijā varbūt saistās ar dažu Rīgas rajonu iedzīvotāju stilu, bet globāli jau tam ir saistība ar zīmolu, iespējams, nodarbošanos, arī kaut kādu sociālu statusu. Savukārt kvadrāts un Maļēvičs, uz ko atsaucās Krista vienā sižetā, arī nav obligāti krievisks. Ja reiz nomira autors, tad autora tautība tak būs nomirusi ātrāk. Pieņemot, ka vācu un krievu valoda ir pasaulē starp pārstāvētākajām valodām, varētu uzskatīt, ka šī ir izrāde, kas galīgi nav lokāla, kas ir ļoti piemērota eksportam, kam nav nepieciešama valstiska/tautiska piederība. Bet, kas attiecas uz varoņiem un to pakāpenisku izgaišanu, neredzu tur pretrunu. Tā jau, šķiet, ir samērā bieža prakse kā teātrī, tā literatūrā – izraudzīties par varoņiem atpazīstamas personas, bet ar laiku tās mitoloģizēt un vispārināt līdz tādam līmenim, kurā tām ir stipri izplūdušas aprises. Zināms, ka Valters Benjamins nekad nevilktu treniņtērpu ar trim svītrām. Bet tāds, kāds parādās šis Valters izrādē Ļoti labas minūtes, tikpat labi ir Valters Bērziņš no Saulkalnes, kurš arī ir samīlējies sievietē, kas nav pārliecināta par savām jūtām pret viņu, un tas viņu padara traku. Bet scenogrāfijā pāri palikušie V un Λ var vienkārši apzīmēt acīmredzamus pretspēkus/pretpolus vai kā savādāk.

To es rakstīju pirms 24. februāra. Un labprāt gribētu palikt pie tā. 

Zinot, ka pēc 24. februāra daudz kas vairs nav tā, kā agrāk, gribu tikai, pirmkārt, atvainoties Gediņiem par to, ka nedarakstījām šito ātrāk. Otrkārt, gribu…