Не бійся! Nebaidies. Не бойся…

Kad 24. februāra rītā laiks izkrita no eņģēm, redakcija gatavoja šo žurnāla laidienu. Pat pirmā šausmu brīža šokā bija skaidrs, ka uz vāka nav iespējams uzlikt fotogrāfiju, kas tapusi izrādē. Mēs lūdzām Reini un Kristu Dzudzilo atrast veidu, kā izteikt neizsakāmo. 

Tā radās šā numura vāks. Ačgārns un neērts, kurā kā debesu zilgmē Kāds baltiem burtiem ierakstījis vārdu. Не бійся. Nebaidies.

Šodien to ir viegli pateikt vai uzrakstīt ukrainiski vai latviski. Pasaule ir sadalījusies divās nesamierināmās pusēs, un man nav ne mazāko šaubu, kurā pusē atrodos. Bet… Man gribas rakstīt šo vārdu arī krieviski. Jo tas ne mazāk ir vajadzīgs tai Krievijai, kas nav Putina impērija, kas turas pretī totālajai smadzeņu skalošanai un turpina pastāvēt par spīti un pacelt savu balsi pret noziegumu, ko dara valsts arī viņu vārdā. Pacelt balsi pret valsti Krievijā tagad iespējams tikai par brīvības zaudēšanas un dzīvības cenu. 

Es nevaru nedomāt par saviem draugiem, ar kuriem meklējam saziņas ceļu, jo piekļuve sociāliem tīkliem viņiem liegta. Es domāju par savu studiju biedreni, profesori, kas paziņoja, ka pamet mūsu Alma mater, kad tās rektors parakstīja atbalsta vēstuli Putinam. Bet es tieši tāpat jūtu līdzi savai kursa vadītājai, kura paliek ar studentiem, lekcijās redz viņu satumsušās sejas un asaras, kad kāds no tiem saņem ziņu no Ukrainas radiem, kuri paslēpušies bumbu patvertnē. Ja viņai būs jāaiziet, vietā ieplūdīs meli. Sirds lūst šajās pretrunās. Bet vienu es zinu skaidri. Totāls naids nav atbilde. 

Naids vispār nav atbilde.

Rīgā, 2022. gada 6. martā