Revolūcijas tumšajā pusē

Režisors Mārcis Lācis uz sarunu par savu pirmo pilnmetrāžas filmu «Revolūcija» ieradās dienā, kad Krievijas armija bija tikko iebrukusi Ukrainā. Mēs runājām, vēl īsti neapjauzdami notiekošā mērogus, tikai nojauzdami, ka asiņainie notikumi piešķirs citu skanējumu arī revolūcijas tēmai, kura filmā tiek izspēlēta ar visai melnu ironiju. Lācis beidzis Latvijas Kultūras akadēmijas Leļļu teātra aktieru kursu, vēlāk turpat maģistra programmā studējis teātra režiju un kino režiju. Viņa pieredze kaldināta gan jestrajā leļļu un objektu teātrī «Umka.lv», gan ducī režisētu izrāžu dažādos Latvijas teātros, kuru estētika mēdz gan vilināt, gan biedēt. Arī jaunajā filmā redzams Lāča režisora rokraksts, kas teātra skatītājiem jau pazīstams no viņa izrādēm, – tur ir gan absurds, ironija un satīra, gan arī tā saucamā cilvēka dabas «tumšā puse»: teritorija, kurai Lācis mēdz pietuvoties savā mākslā, bet par kuru sarunāties, kā izrādās, nav nemaz tik viegli.

Kārlis Vērdiņš. Vai tava filma ir iznākusi tāda, kādu tu gribēji?
Mārcis Lācis. Jā, lielā mērā ir. Protams, jautājums, kā strādāt ar skatītāju, ir risināms ilgtermiņā... Gaidu, kad filmu redzēs kino teorētiķi, kas varēs par to stāstīt skatītājiem. Lai nav tā, ka uz ekrāna ir kaut kāds «ārprāts», «trakums».

Vai, tavuprāt, šai filmai ir nepieciešami skaidrojumi?
Jā, noteikti. Lai nebūtu tā, ka šo filmu uztver tikai kā pancīgu dauzīšanos. Tā daudzi ir uztvēruši manas izrādes – nemēģinot saskatīt vairākus slāņus, palaižot garām detaļas. Tur ir tik daudzas ietekmes no kino, kas mani ir iespaidojušas, veidojušas manu rokrakstu. Pirmā filma ir vēl lielāks izaicinājums nekā pirmā izrāde.

Tev jau ir zināma pieredze ar īsmetrāžas filmām, vai ne?
Līdz šim esmu uztaisījis īsmetrāžas studiju darbu «Pēdējā maltīte», pēc tam sanāca uztaisīt divus diezgan šerpus videoklipus – vienu Kristiana Brektes tumšās, okultās mūzikas kolektīvam un otru Tomam Auniņam.[1] Tai Auniņa klipā jau iesildīju Krastu ar Berģi, tā ir «new age» alegorija par Ansīti un Grietiņu – divi džeki apmaldās Bolderājas dārzos, un Krasts tur ir ragana.

Kāds tavas paaudzes teātra režisors man teica, ka valsts teātrī taisīta izrāde ir vajadzīga tikai tev pašam, bet neatkarīgā teātrī tev ir iespēja savākt domubiedru komandu. Tavā filmā viens šāds «Mazais teātris» tomēr attēlots visai satīriski – ar visiem lielajiem mākslinieku ego un lielajām ekspektācijām, ka tomēr izdosies izlauzties, kļūt ievērotiem un slaveniem. Izrādās, ka neatkarīgais teātris tomēr nav visu problēmu risinājums?
Nav, nav. Dažkārt neatkarīgajos teātros ir vēl grūtāk savākties nekā valsts teātros. Bet par to, ka režisors vienīgais deg par savu darbu – tā ir taisnība. Dažkārt arī «mazajā» teātrī. Ne vienmēr aktieris ar visiem saviem iekšējiem procesiem var pieslēgties izrādei, dažkārt arī vadība... Dažreiz manas izrādes neprecīza menedžmenta rezultātā ir piedzīvojušas ļoti īsu mūžu. Tas ir svarīgs moments – kā skatītājiem pareizi ieskapēt informāciju. Arī Kafkas «Process» Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja īsu mūžu par spīti tam, ka tā bija slavena 20. gadsimta literatūra. Par darbu ir jārunā, nepietiek tikai ar to, ka dāmas ofisā izsūta preses relīzi.

Šķiet, ka tavu vēsti filmā translē galvenokārt aktieris Ivars, kuru tēlo Ivars Krasts. Režisors tavā filmā ir diezgan nespēcīgs – visu laiku nervozi pīpē savu saltiņu, nespēj iebilst, kad viņam atņem vienu no izrādē vajadzīgajiem zirgiem, un nespēj palīdzēt aktierim koncentrēties darbam...
Tas ir jauns režisors! Viņam jāiet cauri iniciācijas procesiem.

Vai šis režisors ir autobiogrāfisks tēls?
Šādos gadījumos autors katrā tēlā ieliek kaut ko no sevis. Man nebija tik svarīgi ielikt precīzi sevi. Varēja jau, protams, taisīt vēl šerpāk par to, kā režisori prot vai neprot strādāt ar aktieriem. Latvijā ir gana daudz piemēru, kā viss izrādes kolektīvs cieš no šāda režisora.

Tātad nekāda spīdzināšana, pazemošana un novešana līdz nervu sabrukumam nepalīdz aktierdarbiem?
Nē, noteikti nē. Ilgtermiņā tas nestrādā. Agresīvs režisors var ātri dabūt pa mici, ja kolektīvs sadumpojas vai atsakās sadarboties ar tādu hitleru. Tā ir režisora vaina – nemācēt nodot informāciju radošajam kolektīvam un tad lamāt mātes vārdiem. Es arī vienreiz aizgāju no izrādes, kurā biju aktieris, trīs dienas pirms pirmizrādes, un manā vietā ielēca cits.

Kā tu vērtē Kultūras akadēmijā iegūstamo aktiera un režisora izglītību?
Grūti teikt. Kad mācījos kā aktieris, visu vajadzīgo bagāžu saņēmu. Kad mācījos kā režisors maģistrantūrā, tad mūsu kursa vadītājs bija Jānis Siliņš... Es, Inese Mičule, Valters Sīlis un Juris Jonelis. Tas bija tāds diezgan šķidrs moments. Pēc maģistra studijām – neskatoties uz «Novakars. Kopsavilkums», kas dabūja trīs Spēlmaņu nakts nominācijas un balvu par labāko debiju – tik un tā kaut kāda bremzēšanās iekšā bija. Bija diezgan liels dīkstāves posms, vajadzēja pa jaunam sasparoties, lai atkal varētu strādāt kā režisors. Bet tagad, studējot kinorežijas maģistrantūrā, man jāsaka vislielākais paldies Dāvim Sīmanim, kurš ir superīgs pasniedzējs. Viņš vienmēr nāca uz lekcijām sagatavojies. Es tādas varētu klausīties vēl.

Pieļauju, ka ļoti nozīmīga pieredze bija jūsu leļļu un objektu teātra trupa «Umka.lv», kurā jūs domubiedru lokā radījāt savu stilu, eksperimentējāt, braucāt uz ārzemēm...
«Umkas» radošais rokraksts ir veidojis arī manu teātra režijas un kinorežijas rokrakstu ar visu to absurdu, komismu un tumšo pusi, iracionālām lietām. Izmantoju leļļu teātra principus savās izrādēs. «Umka» bija laba bagāža. Man tā beidzās īsi un ātri.

Kādēļ tā?
Bija tāda izrāde «Atpūta lamatās», tajā panku laikā, kad atradāmies Andrejsalā. Reiz mums bija jāspēlē tā izrāde Spēlmaņu nakts žūrijai. Aizejam divas stundas pirms izrādes, nekas nav sakārtots, pat gaismas nav uzliktas, jumts atkal tek, beigās visi izlēmām atcelt izrādi, lai dotu signālu, ka kaut kas te nav kārtībā. Bet tad pār mani sāka birt visi kaķa lāsti, ka es vienpersoniskis esmu izlēmis atcelt izrādi. Un abi pārējie džeki neiebilda. Bet aiziešana no «Umkas» beigās kļuva par nākamo pagriezienu režijas virzienā. Diplomdarba izrādi jau atkal taisīju kopā ar Kalnozolu, tā bija laba sadarbība.

Kāda ir leļļu teātra nākotne Latvijā?
Nav tādas. Leļļu teātris šeit ir domāts tikai tiem, kas vēl čurā biksēs. Diemžēl tik daudz izdevību ir izsēts vējā ar visiem uzņemtajiem kursiem... Cik cilvēki no kursa paliek tai teātrī... Bet es tikko redzēju, ka Beķeris iet projām, meklē jaunu kandidātu. Beidzot. Šolis trenēja pēdējo Leļļu teātra kursu, mēģināja tikt tajā daļā, kas visu lemj, bet vai nu nobijās, vai nesajuta, ka varētu stāvēt pretī tai mafijai, un notinās. Seņkovs savāca daļu to bērniņu, tur ir forši aktieri, divi no viņiem arī manā filmā.

Vai tev vēl interesē strādāt ar lellēm?
Man aktieri ir kā lelles, es viņus loku, mīcu, kustinu. Leļļu darbs ir sarežģīts, tur vajag daudz cilvēku, lai objekts kustētos organiski, lelli dažkārt vada divi vai trīs cilvēki. Sarežģīts darbs, bet ja izdodas, tad ir amazing.

Vai arī šajā filmā aktieri bija kā lelles tavās rokās? Šķiet, lielā mērā tā ir domubiedru komanda.
Šo filmu es nebūtu varējis uztaisīt bez Ivara un Armanda. Tur integrēti elementi no manām izrādēm, kur viņi spēlējuši.

Man dažreiz liekas, ka Ivars īsti uzplaukst tieši neatkarīgo teātru izrādēs.
Es pilnīgi piekrītu. Viņš savā teātrī nav līdz galam novērtēts. Katrā teātrī ir nedaudzi vadošie aktieri un tad pārējā trupa, ko kārto ap tiem. Ja tu piecus, desmit gadus esi tai trupā... Bieži vien kāds jaunais aktieris beidz akadēmiju, nospēlē lomu, visi redz, kāds viņš superīgs un pēc tam dod spēlēt tikai līdzīgas lomas. Tas ir milzīgs mīnuss radošai izaugsmei, arī teātris kādā brīdī no tā sāk zaudēt. Latvijā aktieru sagatavošana ir diezgan laba. Bet teātru vadība un režisori aktierus redz konkrētos ampluā. Viņi izmanto iespēju spēlēt neatkarīgajos teātros, dažkārt caur spēlēšanos, dauzīšanos nonākot pie interesantām lietām un uzzinot daudz ko jaunu paši par sevi. Tas ir svarīgākais – ne tikai apkalpot skatītājus, bet meklēt kaut ko jaunu.

Garie kadri filmā rada sajūtu, ka skaties teātra izrādi. Sanāk tāda kā hibrīdforma starp teātri un kino.
Jā, šis priekšnesums iepriekš ir rūpīgi jāsagatavo, vairākas reizes jāsamēģina, un tikai tad var filmēt. Man garais kadrs ir foršs atradums, kas ievelk skatītāju, neļauj viņam samirkšķināt acis, katru reizi, kad ir montāža – jāskatās plūstoši visu laiku.

Vai ideālā filma būtu ar vienu kadru?
Matīss Kaža pagājšvasar tādu uzņēma. Ir jau daudz tādu piemēru. Lai arī tas viens kadrs parasti ir šmaukšanās – vairāki kadri samontēti tā, lai nevar pamanīt. Šādā garā kadrā nedrīkst būt nekā lieka, nekādu kļūdu, jo to nevarēs izgriezt. Kino ir superīga mānīšanās māksla. Ja to saprot, tad paveras daudz kas interesants.

Es šo filmas teatralitāti redzu kā filmas plusu – teātris ne tikai uz skatuves, bet visā teātrī. Skatītājs tiek ievilkts notikumos, tai pašā laikā visu laiku tāds kā brehtisks atsvešinājums...
Te ir jautājums par realitātes robežu – kur tā ir un vai skatītājs saprot, kurā pusē robežai mēs atrodamies.

Jā, man bija jālauza galva par dažām epizodēm. Piemēram, man likās, ka Ivars nogalina to sunīti...
Nē, sunīts saēdās žurku indi! Ivars tai brīdī pat nepameta savu grimētavu. Direktors pirms tam runā par žurku indēšanu. Filmā ir daudz šādu mikrodetaļu, kas palīdz uztvert sižetu.

Atceros tavu kino debiju Arvīda Krieva filmā «Man patīk, ka meitene skumst»...
Jā, tas bija akurāt pirms divdesmit gadiem. Es pat saņēmu «Lielā Kristapa» specbalvu. Pēc pirmā kursa vasarā bija lieliska iespēja saprast, kas tas kino ir kaut kas pilnīgi jauns! Laba pieredze tādam zaļknābim dabūt lomu pirmajam no sava kursa. Pēc tam bija sadarbība ar Arvīdu Krievu arī filmā «Dancis pa trim», bet tā nebija tik veiksmīga.

“Revolūcijā” notiek izrēķināšanās ar teātra direktoriem un kritiķiem... Kāpēc tā vajag?
Izrēķināties, protams, nevajag ne ar vienu. Bet mēdz būt tādi piegājieni... kad mērs ir pilns... Šis jau ir tikai piemērs, kā varētu notikt...

Jā, bet šī aina šķiet diezgan centrāla. Man šķiet, ka tajā var saskatīt zināmu aizvainojumu pret teātru vadību un kritiķiem. Kāda tevis daļa grib paņemt un visus viņus nošaut.
Jā, precīzi – kāda daļa. Nav tā, ka es, dūri sizdams galdā, kliegtu «nost ar šo konformismu...» Tā ir tikai iespēja paraudzīties uz to, kā lietas ir sakritušas un kā ilgtermiņā, ērti dzīvojot, var sanākt nelāgi. Ir cilvēki, kuri deg par savu lietu, un ir tādi, kam tas ir mazsvarīgāk. Ja «Umkas» laikā man vēl bija kāda misijas sajūta, ka vajag darīt kaut ko revolucionāru, tad tagad iekšā kaisle ir mazinājusies. Tagad savā darbā drīzāk domāju par mākslas elementiem.

Mācoties teātri, jūs audzina ar ideāliem, ar misijas apziņu, ka būsiet revolucionāri?
Tā man mācību procesā drīzāk pietrūka.

Tad tas ideālisms nāk no paša?
Jā. To var audzēt ar kolēģiem, ar domubiedru grupu – mēs būsim atšķirīgi no tiem vecajiem perdeļiem.

Nav grūti iedomāties, ka Latvijas apstākļos, bez institucionāla atbalsta un normāliem darba apstākļiem, «Umka» varēja pastāvēt tikai zināmu laiku. Cilvēki nogurst, izdeg...
Katru nākamo darbu gribējās darīt arvien labāk, jau citā pakāpē. Bet tā panku būšana... Ilgtermiņā tā nav laba. Daļēji tā bija kolektīva paša vaina – neizrunāties par atbildībām, par to, kādā virzienā gribam iet...

Skatoties «Revolūciju», domāju, nu kas tad šajā Mazajā teātrī ir tik slikti? Nu, viens aktieris deg par savu lietu, otrs ne tik daudz...
Tas man liekas tik labi, ka ir Ivars, kas ģeniāli runā monologu par sunīti, un ir otrs, Armands, kas tikai griežas ap stangu un visu laiku putrojas, bet vienalga ir visu mīlulis, tāpēc viņam visu piedod. Man Ivars ir labākais aktieris, ar ko Latvijā strādāt. Viņš ātri reaģē, viņu var mīcīt kā mālu. Ar Armandu man parasti lielākas problēmas. Filmā mans konceptuālais paņēmiens bija apmainīt viņus vietām.

Mēs varētu parunāt par to tumšo pusi. Tie dvēseles stāvokļi ir arī filmā, galvenās attiecības risinās starp šiem džekiem, kas izspēlē visas emocijas – draudzība un konkurence, iekāre un vardarbība, viss vienā mezglā...
Jā, bet par ko ir jautājums? Kāpēc nav vairāk sieviešu?

Nē, ne tas... Es laikam pat nezinu, kāds ir jautājums.
Kāpēc tas tumšais tur visu laiku velkas līdzi?

Nē, arī ne tas. Nu, tas viss tomēr beigās ir tumšs un kļūst ļoti nepanesams... Bet arī tas nav jautājums.
«Tie sienāži, tie sienāži, tie noņem rokām spēku...»

Man patīk tā dziesma! Varbūt vari komentēt, cik tālu tajā tumsā... Cik lielā mērā teātrī strādājošajam jāpaliek dzīvam cilvēkam, bet tomēr nedrīkst padoties tumsai, destrukcijai... Kāds līdzsvars tur iespējams?
Tas katram pašam jāmeklē. Ir aktieri, kas nodzeras, kas aiziet projām, kas nespēj ar šo sistēmu samierināties. Man liekas, ir labi, ka bohēma aktieru vidū paliek arvien mazāka. Turēt prātu skaidru, nelēkt uz ecēšām... Bet ko tu gribēji paprasīt par tumšo pusi?

Es nezinu... Sākumā ir šis vienotais ansamblis, visi kopā tusē un šņauc, tūlīt būs revolūcija... Bet nosaukums «Revolūcija» izklausās ļoti ironisks – pamazām kļūst skaidrs, ka revolūcijas nav, ka tā nemaz nav iespējama, vismaz ne šeit un tagad...
Jā, tas jau ir filmas moto: «This is the worst time for revolution» no Heinera Millera Hamletmašīnas.

Vai teātrī strādājot ir vajadzīga kaut vai ilūzija, ka tu tūlīt radīsi revolūciju?
Jā, absolūti. Pirms gadiem piecpadsmit, kad mēs studējām un tikām audzināti kā leļļu teātra kurss, kas tūlīt nu ies iekšā teātrī... Braukājām pa Eiropas festivāliem, saskatījāmies visas tās labās lietas... Gribējām to visu veikt šeit. Bet jau tad bija pirmais aplauziens – nē, mums šeit ir cits bizness. Skaidrs, ka «Umkai» vajadzēja realizēties caur nebūšanu oficiālajā Leļļu teātra mājā.

Bet tomēr – kāpēc tos kritiķus šaut? Vai uzskati, ka kritika tev ir izčakarējusi kādu izrādi? Vai rakstīja, ka baigais sūds?
Nē, tā gan nav bijis. Drīzāk ir mazuma piegarša. Kritiķi mani nav bremzējuši. Es tikai esmu perfekcionists, man gribas lai visi precīzi dara savu darbiņu. Brīnos, kā cilvēki bez īpašas pieredzes spēj runāt par visām šīm lietām. Tas ir kā psihoterapeits, kas pats nekad nav pamēģinājis narkotikas un nezina, kā tās darbojas, bet strādā ar narkomāniem un cenšas viņiem palīdzēt. Bez pieredzes nav iespējams pilnasinīgi runāt par mākslas darbiem.

Kā lai šo pieredzi gūst? Jāstudē kopā ar aktieriem un režisoriem, pašiem jāmēģina taisīt izrādes?
Viss kopā. Būt kritiķim, tur ir baigā gatavošanās, lasīšana...

Vai tu pats gribētu būt kritiķis?
Es labāk uzrakstu kādu scenāriju. Es arī oficiāli nebeidzu LKA kino maģistrantūru, nerakstīju visu to teorētisko... Labāk uzrakstīju scenāriju. Gadu vācu materiālus, un tad nedēļu laikā uzrakstīju. Priekš kam man to papīru vajag – ko mammai parādīt? Labāk taisīt nākamo ķini. Kritiķa uzdevums ir smags un grūts. Šobrīd ir tik daudz materiāli pieejami, jāizmanto iespējas...

Esi sadarbojies gan ar seno «Umkas» kolēģi Andri Kalnozolu, gan citiem dramaturgiem. Kāda bija šī pieredze?
Ar Kalnozolu taisīju pirmos divus gabalus. «Runcim zābakos» Liepājas teātrī viņš rakstīja dramatizējumu. Ar tiem dramaturgiem ir tā: manī dzimst kāda ideja, jautājums, bet es zinu, ka pats nemācēšu to tik viengabalaini izteikt. Tā es iepazinos, piemēram, ar Joņevu, kas man sataisīja materiālu divarpus izrādēm, ar Aneti Konsti... Tā ir baigā kopdarbošanās – iedot dramaturgam tik daudz informācijas, lai viņš varētu strādāt. Protams, arī uzpasēt viņu, lai neaizšļūc pa labi, pa kreisi... Es uzskatu, ka teātrī dramaturgs ir režisora mute, tad kino operators ir režisora acis. Tā man ir. Nemaz nerunājot par Auniņu, ar ko es sadarbojos jau deviņus gadus. Svarīgi dabūt komandā savus cilvēkus. Redzot Joņeva potenciālu, gribas to izmantot, lai viņš uzraksta kaut ko sarežģītāku, vēl psihedēliskāku... Varbūt tam vēl būs laiks. «Revolūcijā» monologs par sunīti ir no «Zvērīgās mīlas». Absolūti burvīgs. Pārējais teksts ir mans. Filmas dialogus gāju attīstīt pie Ivara. Apmēram pusotru mēnesi mēs vienkārši vārtījāmies pa zemi un rēcām, tā bija tāda C vitamīna deva...

Man dažkārt liekas, ka mūsdienu teātra dramaturģija bieži vien dod priekšroku īsiem stāstiņiem, kurus saliek kopā vienā izrādē. Līdz ar to izrādes draivs sanāk tāds kā... sadrumstalots. Ja iestudē tradicionālu dramaturģiju, tad vismaz teorētiski es varu sekot vienam stāstam, kas attīstās pieaugošā intensitātē un beidzas ar pilnīgu katarsi. Bet ar stāstiņiem tādu efektu nevar panākt, jo katrs sižets sākas no jauna un ātri beidzas.
Tas atkarīgs no materiāla. Mazākos gabaliņos anekdošu izmēra skečos tas varbūt nav iespējams, varbūt, ka to nevajag. Tas ir arī psihoterapijas princips: mēs kopā izspēlējam jūsu vai mūsu vainas. Tas izmantots arī «Urbānajos mītos», kas bija izklaides gabals, un tur nekādai katarsei nav jābūt. Kafkas «Procesā» bija tieši otrādi, tur aiziet uz grand finālu. Es par to katarsi pēdējā laikā domāju. Pēdējās foršākās izrādes, ko esmu redzējis, bija Vlada «Te sākas nakts», Klāva Meļļa diplomdarbs «Himna» un Tīrona «Pēdējā Ļeņina eglīte».

Vai šobrīd esi pateicis teātrim nē?
Nē, neesmu. Vienkārši pēdējos gados apstākļi sakrita visai dramatiski. Man vajadzēja asistēt Ņekrošum pie «Branda» JRT, bet viņš nomira trīs nedēļas pirms darba sākšanas. Ar Joņevu mēģinājām kustināt ideju par Coju... Tad vienai izrādei neiedeva finansējumu. Mēģināju uzrunāt dažādus teātrus... Bija viens mokošs gads, bet tad sapratu – ja tā, tad jāiet mācīties. Un kino studijas iekrita perfektā laikā, jo sākās tā kovid padarīšana. Pēdējos divus gadus neesmu savu smadzeni kustinājis teātra režijas virzienā. Bet es gribētu. Vienmēr esmu taisījis to, kas pašam pietrūkst teātrī, kas varētu interesēt maniem draugiem un kolēģiem...

Man ir aizdomas, ka Latvijā būt par kinorežisoru ir daudz grūtāk nekā par teātra režisoru. Visiem jāgaida, kad būs nauda, jāknapinās...
Es šajā ziņā nevaru sūdzēties – «Revolūcija» tika filmēta 2021. gada augustā, tagad, jau februārī ir pirmizrāde. Brāļi Ābeles savus «Nemierīgos prātus» sāka filmēt jau tad, kad iestājos kino maģistrantūrā. Citi taisa filmu trīs gadus, citi piecus... Ķinis vispār ir dārga padarīšana. Bet šobrīd man veidojas komanda, ar ko es gribētu sadarboties arī turpmāk. Scenārijs, ko uzrakstīju, ir vēsturiskai filmai par Kurzemes hercogistes laiku. Par džeku, kas vienīgais izdzīvoja pēc Kurzemes pirmās ekspedīcijas uz Tobago un atgriežas Kurzemē, lai iekaltu važās hercogu Jēkabu. Ja viss sanāks kā plānots, tad tā būs kopražojuma filma. Galvenais – atrast tai pili, zirgus, kostīmus. Un vēl vienu melnādaino pāžu, kas māk jāt ar zirgu.

[1] Kristiana Brektes projekta «+K+M+B» dziesma «Litānijas Sātanam» un Toma Auniņa projekta «m.a.t.a.d.a.t.a» kompozīcija «Consciousness Transfers to Origins» pieejamas kanālā YouTube.