In memoriam

In memoriam

Astrīda Kairiša (8.04.1941–13.01.2021) 

Drīz būs pagājis gads, kopš Astrīdas Kairišas kolēģi pie teātra parādes ieejas sagaidīja un pavadīja viņas katafalku, kamēr televīzijā un radio izskanēja viņas dziedātais Akāciju palags no izrādes Lilioms. Tā par leģendu tapa, tikai gadiem ejot, Lilioma dziesmai topot par teātra himnu un daļu no Dziesmu svētku sadziedāšanās nakts repertuāra. Kas paliek pāri, aizejot tik izcilai aktrisei, dēvētai arī par teātra sirdsapziņu? Varētu šķist, ka tikai «konservētais» – Rīgas kinostudijas filmas Ezera sonāte, Pūt, vējiņi!, Vakara variants, Tauriņdeja u. c. Balss ieraksti un izrāžu video – tostarp visiem tik labi pazīstamās Skroderdienas Silmačos ar Astrīdas Kairišas Antoniju Druvienā. Lielākā daļa viņas lomu fiksētas fotogrāfijās, no kurām veras bezgala daiļa sieviete ar izteiksmīgām acīm, arī spēlējusi viņa galvenokārt varoņlomas, starp kurām tikai pa laikam iegadījusies pa raksturlomai. Pat nozīmīgākās te pietrūktu vietas uzskaitīt. Un tomēr paliek vēl kaut kas. Augsts ētiskais imperatīvs, apbrīnojama godprātība, prasme glabāt savus un citu noslēpumus, skaistums, gan ārējs, gan dvēseles, arī paškritika, pieticība un dzīves gudrība – kā tāds cilvēka un aktrises etalons, pēc kura līdzināties un uz kuru tiekties. Tomēr tā visa Astrīdā vienā bija tik daudz, ka paņemt sev iespējams tikai daļu. Teātri Astrīda Kairiša uzskatīja par otrajām mājām, jo te pagāja visvairāk laika, un savu māju viņa turēja tīru.

Jānis Kaijaks (20.12.1931–4.02.2021) 

Latvijas dramatiskā teātra pasaule vairāk pazīst Jāni Kaijaku junioru, kamēr seniors, pazīstamais diriģents un komponists Jānis Kaijaks bija cieši saistīts ar muzikālo teātri gan Latvijā, gan ārpus tā. Tūlīt pēc Konservatorijas profesora Utkina kompozīcijas klases beigšanas palicis strādāt konservatorijā kā pedagogs. Sarakstījis mūziku vairākām Dailes teātra piecdesmito gadu izrādēm – Kuģis iziet jūrā, Lai arī rudens, Tā iesākās diena. Darbojies arī citos Latvijas teātros, līdz devies strādāt uz Altaju, kur uzaicināts vadīt simfonisko orķestri, un uz Novosibirsku par Operetes teātra māksliniecisko vadītāju. Pēc atgriešanās Latvijā no 1974. gada līdz pat teātra slēgšanai 1992. gadā bijis Operetes teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Tomēr, pēc paša vārdiem, visam pāri bijusi pedagoģiskā darbība Latvijas Mūzikas akadēmijā un Jelgavas Mūzikas skolā.

Armands Reinfelds (9.05.1965–22.02.2021) 

Armands Reinfelds pieder tam aktieru tipam, kura liktenī savai gribai ir mazāka nozīme nekā cita gribai, vienalga, sauc to par dievišķu vai otrādi. Viņš sevi sadedzināja atkarībās un nevarēja atgriezties teātrī, kaut to būtu gribējis. Pēc Nacionālā teātra aktierkursa beigšanas 1990. gadā, īsu brīdi viņš bija tā aktieris un nospēlēja tādas lomas kā Matjē izrādē Acālija un Frenku Dziedoņi ērkšķu krūmā, tad Jaunajā Rīgas teātrī daudz garāku posmu, jo gribēja būt tur, kur notiek «īstās lietas», bet arī tur viņam nebija lemts palikt līdz mūža galam, kaut panākumi un oficiāla atzinība atnāca jau ar pirmo lomu pie Alvja Hermaņa (Grems Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, 1993). Bēgšana no sevis uz ārzemēm, mēģinājums darboties citā profesijā. Filmas un seriāli, un pēc tam jau eksistence nost, malā, prom no citiem. Viņš bija savas paaudzes nemierīgā gara izteicējs mākslā, ambiciozs un harismātisks, tomēr viņa spilgtākā loma bija monoizrādē Slepenās bildes (1993), kur viņš spēles telpā bija viens un aiz stikla sienas, vientuļš, mazliet agresīvs un pilnīgi noteikti depresīvs. 

Andris Vidiņš (2.02.1934–27.02.2021) 

Andris Vidiņš bija neparasta parādība – ar mazliet noslēpumainu izskatu, specifisku, viegli aizsmakušu balsi, pusmūžā – balti sirmu galvu un noslēgtu vientuļnieka dzīvesveidu, pie kā tomēr piederēja kaislīga pasaules apceļošana, līdzko pavērās robežas un tika atgūti īpašumi Zemgalē, kas šo kaislību finansiāli ļāva piepildīt, jo neba par 90. gadu aktieru algu tas būtu bijis iespējams. Jaunībā viņš teātrī bija spēlējis varoņlomas – Arturu Dundurā (1964), Laertu Traģiskajā stāstā par Hamletu, dāņu princi (1972), tomēr viņa ampluā kļuva spilgtas raksturlomas – Taukšķis No saldenās pudeles, mācītājs Deivisons Lietū (1975), Himmelmanis Sešos mazos bundzeniekos (1976), titulloma komēdijā Skopulis (1984). Izcils pēdējo gadu veikums bija Vidiņa spēlētais Engstrans Spokos (1999), par ko viņš tika izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai par labāko otrā plāna lomu. Andris Vidiņš ir iestudējis arī vairākas populāras izrādes bērniem.

Romāns Poļisadovs (22.04.1964–6.05.2021) 

Romāns Poļisadovs dziedātāja gaitas sāka paralēli arhitektūras studijām Rīgas Politehniskajā institūtā. 1990. gadā viņš iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālajā nodaļā, vēlāk studēja Veimāras Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā. Latvijas Nacionālās operas basu repertuāra balsts Poļisadovs bija kopš 1994. gada, tātad gandrīz trīsdesmit gadu garumā. Viņa plašajā repertuārā bija virkne spilgtu un lielisku lomu – Gremins Jevgeņijā Oņeginā, Timurs Turandotā, Ramfiss Aīdā, Dālands Klīstošajā holandietī, Bartolo Figaro kāzās, Zakarija Nabuko, Kungs Spēlēju, dancoju un daudzas citas. Viņa repertuārā bija arī lielo formu vokāli instrumentālie darbi. 2010. gadā Romāns Poļisadovs debitēja Milānas Teatro alla Scala Komandora lomā Mocarta operā Dons Žuans. Romāns Poļisadovs saņēmis Latvijas Nacionālās operas fonda Gada balvu operai kā 2015./2016. gada labākais operas solists.

Andrejs Migla (30.11.1940–12.05.2021) 

Pusgada vecumā izsūtīts uz Sibīriju, no turienes sešu gadu vecumā «atgūts» atpakaļ un uzaudzis pie radiem, Andrejs Migla pievērsās teātrim, it kā tas būtu kas stabilāks par agrīnā bērnībā satricinātās dzīves pamatiem. No 1963. līdz 1974. gadam viņš bija Liepājas teātra režisors, jo ieradās šeit iestudēt režijas diplomdarba izrādi un – palika. No 1968. gada viņš bija teātra galvenais režisors, kurš atjaunoja, uzturēja un saglabāja nākamajām paaudzēm Liepājas teātra muzikālo tradīciju vērtību, radot kopā ar Imantu Kalniņu leģendārus mūziklus – Princis un ubaga zēns, Brēmenes muzikanti, Trīs musketieri un citas izrādes, tostarp Mīla, džezs un velns, Mežvidus ļaudis, Laimes lācis. Liepājā ierodoties Oļģertam Kroderam, viņš devās uz Rīgu un ilgus gadus strādāja par Latvijas Radio teātra režisoru. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izveidojās savdabīgs radošais tandēms – kopā ar draugu un kolēģi Valdi Rūmnieku Migla rakstīja ne tikai lugas, bet arī vēsturiskus romānus. Pazīstamākie no tiem – Čaks un Kuršu vikingi. To, ka cilvēka radošais gars neko daudz nav saistīts ar viņa bioloģisko vecumu, apliecināja pērn iznākusī grāmata Mūsu Klaipēdas kursiņš. Liktos, kas kopīgs cienījamajam sirmgalvim un Liepājas jaunajiem, kas turklāt skolojās ārpus Liepājas, un tomēr – ir, proti, mīlestība uz Liepājas teātri. Tāpat, izrādās, vēl šogad tika vākti materiāli jaunam romānam par Liepāju. 

Gunta Grīva (24.04.1959–6.06.2021) 

Gunta Grīva ir Dailes teātra 7. studijas audzēkne, teātrī ienāca 1982. gadā. Diplomdarbā – Oskara Vailda komēdijas Cik svarīgi būt nopietnam iestudējumā – viņa spēlēja lēdiju Brekneli. Bet Guntas Grīvas mīļākā loma bija Džozija Jūdžina O' Nīla lugas Mēness likteņa pabērniem iestudējumā, kas tika nospēlēta vairāk nekā divsimt reižu. Par abām šīm lomām saņēmusi LTDS (tolaik Teātra biedrības) balvu; tādu pašu atzinību guvusi 1986. gadā – par Mades lomu Māras Zālītes Tiesā (1985) un Meiteni dzejas kompozīcijā Sauciet to par teātri (1986). Citas Guntas Grīvas lomas: Ilze Pazudušajā dēlā, Meitene Dullajā Daukā, Ērika Čūskā, Roza Dejas Lūnasas svētkos, Eižēnija Pie galantās vāverītes. 1994. gadā Gunta Grīva pieņēma lēmumu pamest štata aktrises vietu, un, sākot darbību skaistumkopšanas, pēc tam restorānu biznesā, viņa bijusi studiju biedra Andreja Žagara Jaunā restorāna vadītāja. Strādājusi Francijas kultūras centrā. Par Jura mammas lomu filmā Saulessvece (1986) saņēmusi Lielo Kristapu kā labākā aktrise otrā plāna lomā.

Ludmila Sigova (7.09.1944–8.07.2021) 

Pēc Baltkrievijas Valsts teātra mākslas institūta beigšanas spēlējusi Minskas Jaunatnes teātrī, pēc tam Igaunijas Krievu teātrī, bet 1973. gadā pārcēlusies dzīvot un strādāt uz Rīgu. Tur Rīgas Krievu drāmas teātrī nostrādājusi līdz pat 2000. gadam, savu vietu aktieru trupā iegūstot tikai gadu gaitā. Darbojusies arī teātra studijā Reveranss un skolojusi jaunos aktierus. Nozīmīgākās lomas, kurās atklājusies aktrises inteliģence un gaišums, – Katja izrādē Ešelons (1984), Lidija Sudrabkāzās (1985), Svetlana Trīs meitenes zilā (1986), Marianna Regīnas Ezeras romāna Zemdegas pirmiestudējumā ar nosaukumu Mirāžas Sergeja Loseva režijā (1987), Katrīna Tēvi-66 (1988), Eva Laulības dzīves ainas (1990), Frīda Obscura camera (1991), Šarlote Msjē N. (1992).

Juris Straume (22.05.1955–20.08.2021)

Dailes 6. studijas absolvents (1978), kas turpinājis piederēt Dailes teātrim līdz pat 90. gadu vidum, sākotnēji spēlējis gaišas un liriskas zēnu lomas – Tiltilu Zilajā putnā (1982), Maiku Mēness likteņa pabērniem (1983), Uģi Indulī un Ārijā (1987), Ulīti Lidojošajā klasē (1988), Kaju Sniega karalienē (1992), arī Tomu Stikla zvērnīcā (1992). Savu dramatiskā aktiera talantu pārbaudījis galvenajā lomā Jauna cilvēka memuāros, ar Andreju Žagaru dublēdamies Kalvja lomā (1983). Pie pārējām lomām pieder Pens Desantā (1984), Viltus valdnieks Tumšā mitekļa valdniekā (1986), Kūno Kazanovas mētelī (1989), Graciano Venēcijas tirgotājā (1989), Filijs Hērakls un Augeja lopu laidars (1990), Frenkijs Prāta melos (1990), Frančesko Galma gleznotājā (1991), Brofijs Arsēns un vecas mežģīnes (1993), Liljekrona Gestā Berlingā (1993).

Vladimirs Dupaks (29.12.1955–6.10.2021) 

Profesionālo izglītību ieguvis Borisa Ščukina Teātra institūtā (1983). 1991. gadā kā aktieris un režisors sāka darbu Daugavpils teātrī un ar laiku ieguvis atzinību kā īsts pasaku meistars. Viņa režijā tapušas daudzas izrādes bērniem – Vinnijs Pūks un visi, visi, visi, Sniega karaliene, Nāriņa, Sārtais ziediņš, Karalis Briedis, Ali Baba un 40 laupītāji, Brīnumjaukā skaistule (šī izrāde 2003. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu), Runcis zābakos, Nebeidzamā pasaka. Taču viņš iestudējis arī izrādes pieaugušajiem – Skandālus es necietīšu (1994), Robina Huda bulta (1996), Vladimira Dupaka pēdējā loma Daugavpils teātrī bija tēvocis Vova izrādē Cilvēks parastais (2018). Bet tikpat nozīmīgas bijušas viņa ar sirds siltumu piepildītās Čehova lomas – Sorins Kaijā. Under construction, Firss Ķiršu dārzā, Čebutikins Trīs māsās, kā arī tādi tēli kā De Solanvila kungs Žoržā Dandēnā, Zoss Zojas dzīvoklī, Toms Silvijā, Meļņikovs Visas manas cerības, Kurmis Spēlējam Īkstīti, Taukšķis No saldenās pudeles un daudzas citas.

Guntis Skrastiņš (27.07.1954–11.10.2021) 

Tāpat kā brālis Imants Guntis Skrastiņš savu radošo mūžu pavadīja galvenokārt Jaunatnes teātrī, jo bija beidzis šā teātra kursu. Tur viņš nospēlēja vairākas skaistas un lielas lomas izrādēs Skroderdienas Silmačos, Saule rasas pilienā, Mauglis, Sniegotie kalni u. c., bet pēc teātra likvidācijas meklēja citas iespējas radošam darbam. Kaut arī izdevās uz laiku piestāt Nacionālajā teātrī, tostarp būt galvenajā lomā izcilā režisora Pētera Pētersona atvadu izrādē Fēlikss un Felicita (pie Pētersona viņš spēlēja arī Orestu Jaunatnes teātra Andromahē un Vidurgu JRT Neviena paša vārda), par Gunta Skrastiņa otrā dzīves posma galveno darbības jomu kļuva darbošanās televīzijā – sākot ar raidījumu Tonis, kur kopā ar Rūdolfu Plēpi un Ingrīdu Grass Atmodas izskaņā viņi restaurēja pirmās Latvijas laika sajūtu caur nostāstiem un dziesmām, un turpinot to ar šlāgermūzikas aptaujas un raidījuma Latvijas sirdsdziesma vadīšanu, kas viņam sagādāja vēl daudz vairāk tautas mīlestības un, jācer, arī gandarījuma.

Tatjana Šveca (3.02.1937–8.06.2021) 

Scenogrāfe un kostīmmāksliniece Tatjana Šveca absolvējusi Ļeņingradas Teātra institūta Teātra inscenēšanas fakultāti 1959. gadā un gadu gaitā noformējusi vairāk nekā 170 iestudējumus Krievijā, Latvijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Lietuvā, Polijā, Bulgārijā, Japānā, ASV. Piedalījusies starptautiskās un PSRS mēroga scenogrāfijas izstādēs, Baltijas triennālēs. 1984. gadā Rīgā notika viņas pirmā personālizstāde Scenogrāfija. No 1974. līdz 1989. gadam bijusi Rīgas Krievu drāmas teātra galvenā māksliniece, kur strādājusi galvenokārt tandēmā ar teātra tā laika galveno režisoru Arkādiju Kacu, veidojot klasikas interpretācijas un pa laikam pievēršoties arī padomju laikmetīgajai dramaturģijai, par ko gan pati teikusi, ka tā viņu kā mākslinieci neiedvesmo. 1989. gadā pārcēlusies dzīvot un strādāt uz Maskavu, kur bijusi galvenā māksliniece Teātrī pie Ņikitas vārtiem. Arkādijs Kacs par viņas darbu teicis – kostīmmāksla bija viņas sievišķā, smalkā un jūtīgā puse, scenogrāfijā bijis jūtams viņas vīrišķais tvēriens.

Bruno Egle (24.12.1953–11.11.2021) 

No 1979. līdz 1994. gadam bijis solists Latvijas Nacionālajā operā, kur dziedāja galvenokārt romantisku un azarta pilnu repertuāru – Figaro gan Mocarta Figaro kāzās, gan Rosīni Seviljas bārddzinī, Žermonu Verdi Traviatā, Volframu Vāgnera Tanheizerā, Valentīnu Guno Faustā, Vīskreli Jāņa Kalniņa Ugunī. Paralēli darbam absolvējis Konservatorijas vokālo nodaļu profesora Gurija Antipova klasē (1981) un asistentūru Maskavas Valsts konservatorijā pie profesora Hugo Tica (1985). Vēlāk strādājis kā vokālās katedras pedagogs Mūzikas akadēmijā.

Mārtiņš Brauns (17.09.1951–24.11.2021) 

Līdzīgi saviem laikabiedriem Mārtiņš Brauns kā teātra mūzikas komponists radīja mūziku, kas sarežģītības ziņā balansēja uz akadēmiskās mūzikas robežas, tikai bija dullāka, teatrālāka. Šī prasme pacelt dramatiskā teātra aktierus līdz nopietniem muzikāliem uzdevumiem nāca ne tikai kā viņa talanta izpausme, bet arī no praktiskās pieredzes, nostrādājot septiņus gadus muzikālās daļas vadītāja postenī Nacionālajā teātrī. Kad neesi teātrī viesis, redzi, ko aktieris patiešām var vai nevar izdarīt mūzikā. Tomēr dziesmu cikli izrādēm Alberts, Sirano de Beržeraks, Daugava aizgāja tālāk par konkrēto teātru skatuvēm un dzīvo ilgāk, apliecinot, ka radīšana nav racionāli izskaitļojama un padarītā darba augļi ienākas tur un tā, kā tu radīšanas brīdī neesi domājis. Vismaz rokoperas Mauglis atgriešanos uz skatuves, kaut arī pagaidām bez publikas, Mārtiņš Brauns paguva piedzīvot, tāpat kā Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkus un epopeju ar Saule, Pērkons, Daugava melodijas aizlienēšanu Katalonijas nacionālajai himnai.

Sagatavojusi Ieva Struka

Žurnāli