Ceturtais vilnis

Ir novembra beigas, kad Vācijai un tās teātriem pāri iet ceturtais pandēmijas vilnis. Un noskaņojums ir pavisam cits, nekā tas vēl bija pirms dažiem mēnešiem, kad teātri vērās vaļā cits pēc cita. Un likās, ka dzīve atgriežas uz pilnu skaņu.

Bavārijā teātri jau atkal ir aizvērti ciet, Berlīnē saslimušu aktieru dēļ Schaubühne am Lehniner Platz un Deutsches Theater pirmizrādes pārceļ par vairākām nedēļām uz priekšu ar cerību, ka tās varēs notikt. Tikmēr gaisā karājas Dāmokla zobens – kuru katru dienu iespējamais «lokdauns». Un katra izrāde var izrādīties pēdējā pirms tā.

Šādā atmosfērā atbirst viss liekais un neveiksmīgais. Teātru darbību analizējošajā vidē jau izskan pamācošas balsis, lai Bavārijā un Austrijā tagad pasēž un padomā pie aizslēgtām durvīm, vai tas, ko viņi pēc mājsēdes ir piedāvājuši saviem skatītājiem, tiešām šodien ir cilvēkiem vajadzīgs.

Pēc gandrīz gadu ilgušās aizslēgtības nācies konstatēt, ka teātros lielā mērā laiks ticis izmantots jaunām sacensībām, kā pārspēt citam citu digitālā domāšanā, lai visi kopā pierādītu, ka, par spīti jaunatklātām interesantām iespējām, virtuālā vide ved radikāli prom no dzīvā teātra medija. Un Vācijas profesionāļi par to brīnās – valsts dotētajiem teātriem taču nebija vairs jācīnās par zāles aizpildījumu, vairs nebija jākonkurē citam ar citu, varēja koncentrēties tikai un vienīgi uz jaunas jēgas akumulēšanu teātra telpā, šajā unikālajā dzīvajā medijā.

Bet notika tas, kas notika, teātri metās jaunā konkurences cīņā, un, kad beidzot bija iespēja atkal tikties ar skatītāju, tika izrādīti iestudējumi, kas bija iecerēti un iestudēti vēl pirms sērgas sākuma. 

Kamēr dzīve ir izmainījusies radikāli, teātri pa lielai daļai virzās vēl pa vakardienas sliedēm. Tikmēr Vācijas radio jau veido raidījumus par to, ka skatītājs mazākās pilsētās vairs nesteidzas atgriezties teātrī. Un ko tagad darīt?

«Nē, pie mums, paldies dievam, tā nav,» saka Berlīnes Schaubühne satiktie kolēģi un klauvē pie koka. Šajā teātrī gandrīz visas izrādes ir izpārdotas līdz gada beigām, un uz pašu jaunāko iestudējumu Eurotrash arī līdz janvāra beigām nav iespējams iegādāties ne biļeti. Lai arī katru dienu dramatiski aug saslimušo skaits un valdība aicina radikāli ierobežot kontaktus, cilvēki masveidā stāv ar plakātiem, uz kuriem rakstīts «Meklēju biļeti», lai iekļūtu šveiciešu rakstnieka Kristiana Krahta (Christian Kracht) autobiogrāfiskās prozas teātrī. Grāmatu var nopirkt un izlasīt, grāmatu veikalā rindā nav jāstāv, bet cilvēki grib redzēt, tieši kā Angele Vinklere un Joahims Meijerhofs, divi grandiozi vācu aktieri, «atvērs» šo stāstu par pazīstamu mūsdienu rakstnieku, kurš kopā savu māti miljonāri, no alkohola un psihofarmaceitu izstrādājumiem atkarīgu augstās sabiedrības dāmu, dodas ceļojumā pa Šveici, mātei metot naudu ārā pa logu. Šai izrādei nav nekā kopīga ar spārnoto teicienu «Smejoties cilvēce atvadās no savas pagātnes». Tas ir rūgts stāsts par vistuvāko cilvēku nespēju satikties vai vismaz nokļūt mazliet tuvāk otram. Un tai pašā laikā Jana Boses iestudētajai izrādei Eurotrash nav nekā kopīga ar turpat kaimiņteātrī Berliner Ensemble nule pirmizrādīto britu autora Denisa Kellija destruktīvo distopiju Ceļš atpakaļ, par kuru satiktā kolēģe no Frankfurter Allgemeine Zeitung saka: ja nu pandēmija kaut ko ir izgaismojusi, tad tieši šo – ar destruktīvajiem stāstiem un distopijām ir cauri, garām, tie paliek bezcerīgi vakardienā. Vesels virziens vairs totāli nestrādā.

Izrādes Eurotrash spēks slēpjas ne tikai izcilas klases aktiermākslā, bet arī un tieši Angelas Vinkleres personības cilvēciskajā līmenī, kas viņas atveidoto tēlu – vecu, slimu sievieti ar zili sadauzītu seju un ķermeni, kuras rokās ir nauda, tātad arī vara, bet kura pamazām atsakās piedalīties dzīvē, – atklāj kā paradoksāli pievilcīgu cilvēku ar lielu un skumju dvēseli. To trāpīgi formulējis kāds vācu kritiķis – Angela Vinklere spēlē tā, it kā viņas tēli nekad nebūtu pa īstam nonākuši pieaugušo pasaulē.

Antīkā traģēdija bez dieva

Ko iestudēt, lai runātu par šo laiku, kāds vēl nav bijis pieredzēts? Kad rudenī pēc desmit mēnešu pārtraukuma cits pēc cita vērās vaļā Vācijas teātri, vienā pašā Berlīnē trīs teātros – Schaubühne, Deutsches Theater un Komische Oper – notika pirmizrādes, kas konfrontē skatītāju ar Oidipa mītu, rādot tuvplānā cilvēku, kurš piespiests ieskatīties acīs patiesībai. 

Režisors Tomass Ostermeiers un dramaturģe Maja Cade uz Berlīni atveda savu jauno darbu, ko bija radījuši septembrī Atēnās senajā Epidauras akmens amfiteātrī. Šeit skatītāji jau vairākas tūkstošgades pirms Kristus dzimšanas mēdza sanākt – un darīja to lielā skaitā, no 9000 līdz 14 000 cilvēkiem, lai pārdomātu pašus fundamentālākos jautājumus un mēģinātu saprast, kā visiem kopā dzīvot. Arī Sofokla apdzejotajā valdnieka Oidipa laikā valstī plosījās sērga un cilvēki domāja, ko ar to darīt. Un kāds šai neizmērojamai nelaimei, kurā cilvēki nonākuši, ir cēlonis. Sofokla traģēdijā cilvēkam tiek atvērtas acis tik radikālā nežēlības pakāpē, ka viņam to nav iespējams izturēt. Neskatīties patiesībai acīs, izspiest visu traucējošo, nepatīkamo no apziņas un dzīvot tāpat tālāk kā līdz šim – tas cilvēkos novērojams pat vēl otrajā pandēmijas gadā, ko tur runāt par mierīgākiem, normālākiem laikiem. Kamēr cilvēks nav individuālā līmenī piespiests pie sienas, nav īsti iemesla rīcības maiņai. 

Antīkām traģēdijām piemīt kosmisks vēriens. Un cēloņsakarību ķēde tajās meklējama ne cilvēka psiholoģijas dziļumos, bet Visuma koordinātēs, kur dievi kārto savus rēķinus. Mūsdienu cilvēka individuālisms, racionālisms tur ir pilnīgi bezspēcīgs.

Bet ko darīt rietumu cilvēkam, kas ticību augstākiem spēkiem no savas dzīves ir izslēdzis? «Jā, man arī par šo jautājumu tieši tagad būs jādomā,» saka vācu scenogrāfe Anna Fībroka. «Mums ir jārisina šis jautājums Klaudio Monteverdi operā Ulisa atgriešanās dzimtenē, ko iestudējam Vīnes Valsts operā. Mēs šodien sakām, ka Dievam vairs neticam, bet, kad darīšana ir ar senajiem dieviem, tad pēkšņi ticam?»

Maja Cade kopā ar Tomasu Ostermeieru Sofokla traģēdiju Valdnieks Oidips ir pārcēluši mūsdienu rietumu cilvēku pasaulē. Turklāt ne augstākajos politiskajos ešelonos, bet tādā vidusmēra uzņēmēju ģimenē, izgaismojot mūsdienu rietumu cilvēka iekšējo dzīvi nesaudzīgā un asprātīgā veidā. Un tas vispār ir Schaubühne spēks – paņemt uz grauda šodienas cilvēku, tostarp ļoti lielā mērā tieši šā teātra skatītāju, un likt ieskatīties sevī, tā nesaudzīgi. Kā mēs dzīvojam? Kā mēs runājam? Kā mēs viltīgi domājam? Kā mēs rīkojamies? 

Aicinot uzrakstīt mūsdienu Oidipu, režisors dramaturģei bija lūdzis pieturēties pie stāsta karkasa, bet atmest dievus. Šādā konstelācijā cilvēks, kura robežas, atskaites punkts, visam sākums un beigas ir tikai un vienīgi viņš pats, kļūst ieraugāms savā grandiozajā traģikomismā. Kā mazs un smieklīgs. Un pavisam ne žēlojams.

Pavisam cita intonācija valda Berlīnes Deutsches Theater, kur Sofokla Valdnieku Oidipu ir iestudējis Ulrihs Raše. Šā režisora darbi vairākkārt ir izrādīti Theatertreffen, Vācijas, Austrijas, Šveices teātru sezonas uzmanības vērtāko izrāžu desmitniekā.

Intensitātes un iedarbības spēka ziņā šim teātrim otra līdzinieka šobrīd nav. Rašes izrādes līdzinās rokkoncerta jaudai, kas ietriecas skatītājos līdz kaulu smadzenēm un paliek tur ļoti ilgi. Tas ir grandiozs mūzikas, teksta un aktieru uznāciens. Un izvairīties no tā, kas nāk skatītājam virsū, nemaz nav iespējams. Nav brīnums, ka vienmēr atrodas kādi astoņi – desmit skatītāji, kuri glābjas, pametot skatītāju rindas, jo nespēj izturēt šo intensitāti, kas vakara gaitā tikai pieaug.

Antīkās traģēdijas muzikalitāte un nepsiholoģiskais aktierspēles veids, kas spēj ietiekties neikdienišķi dziļi, iegūst spēku skaidrā un līdz centimetram nostrādātā izrādes formā. 

Ulrihs Raše ir arī scenogrāfs. Pa šiem gadiem desmit, kopš viņš attīsta savu, ne ar vienu citu nesajaucamo estētiku, skatuve no pieticīgām slīdlentēm, uz kurām no skatuves dziļuma uz priekšplānu soļo un rečitē tekstu aktieri, ir pārvērtusies rafinētā ģeometriski mainīgā kustīgu apļu un elipšu zīmējumā, kas rada hipnotisku efektu. Oidipā tam ir pievienojies grandiozs gaismas teātris, kas savienojumā ar dzīvās mūzikas instrumentiem – bungām, vijolēm, elektriskajām ģitārām, čelliem, kontrabasiem un sintezatoriem – rada kosmiskas telpas sajūtu. Vācu teātra kritiķi Ulriha Rašes teātri salīdzina ar rituālu, kurā tiek izdzīts kolektīvais nelabums, vakara gaitā izpurinot skatītāju galvu, sirdi un dvēseli no putekļiem, netīrumiem, sastrēgumiem. Par to arī daļa kritiķu ceļ iebildes – Rašes izrādes paņem skatītāju tādā transa varā, ka smadzenes gribēdams nespēsi darbināt. Tām nav vairs varas mierīgi vērot un domāt. Cilvēks tiek parauts līdzi ar visu savu būtību, viņā tiek dzīts iekšā Sofokla stāsts teikumu pa teikumam, un izvairīties nav iespējams.

Jā, tas ir agresīvs un nekomfortabli intensīvs teātris. Bet vai tāda nebija arī antīkā traģēdija, kas no skatītāja gribēja vakara gaitā ne mazāk kā katarsi? Attīrīšanos.

Jauno laiku kontrasti

No šī pandēmijas laika paliks atmiņā teātros piedzīvoti grandiozi kontrasti. Kā tikšanās ar franču rakstnieku Eduāru Luī pārpildītā Schaubühne skatītāju zālē. Ar šo pārsteidzoši pozitīvi uzlādēto personību, kurai aiz muguras ir dziļi sāpīga un ilgus gadus bezcerīga dzīves pieredze. Varbūt tieši tāpēc šie cilvēki spēj dzīvi novērtēt un līdzcilvēkiem dot gaismu un spēku, jo ir pabijuši vismelnākajā tumsā? Varmācības sirdī un Kas nogalināja manu tēvu? saucas Eduāra Luī darbi, kurus Tomass Ostermeiers ir iestudējis Berlīnē Schaubühne un Parīzē Odeona teātrī. 

Latviski tulkots ir rakstnieka pirmais romāns Jātiek vaļā no Edija, sarakstīts vēl 22 gadu vecumā. Eduārs Luī raksta par to, ko izdzīvojis pats uz savas ādas. Uzaudzis vidē, kur cilvēki dzīvo diendienā ar smagu darbu un hronisku naudas trūkumu, kam gals nav saredzams un kas tiek kompensēts ar alkoholu un varmācību pret kādu, kurš ir vēl vājāks par pašu, Eduārs Luī spēja izrauties no šīs nolemtības. Devās studēt un uzrakstīja par piedzīvoto. Jau ar izglītota cilvēka acīm un sapratni, un ar sirdi, kas pazīst sāpes. Rakstot par personiski piedzīvoto, Luī izdodas vienlaikus atklāt arī sociālo sistēmu, kam šie cilvēki ir kļuvuši par ķīlniekiem, paši to neapzinoties. Sistēmu, no kurienes viņiem nav paredzēts dzīves laikā izkļūt laukā.

Savu jaunāko, šogad iznākušo romānu Sievietes cīņas un metamorfozes Luī ir veltījis savai mātei. 

Jaunā Francijas literatūras zvaigzne, vairs nebūdama spiesta cīnīties ar trūkumu, pa šo laiku palīdzējusi no proletāriskās provinces nolemtības izrauties arī savai mātei. Tagad viņi abi dzīvo Parīzē, apmeklē kafejnīcas un dzīvo dzīvi, kas viņiem abiem nemaz nebija paredzēta.

Kādu dienu, kā Berlīnes skatītājiem stāsta rakstnieks, viņu ir uzaicinājuši atnākt uz filmēšanas laukumu, kur strādājusi arī Katrīna Denēva. Pauzē pie viņa pienākuši klāt un jautājuši, vai viņš vēlētos iepazīties ar Denēvu. Kautrīgais rakstnieks, nonācis aci pret aci ar lielo leģendu, aiz samulsuma nav zinājis, ko teikt, un pēkšņi atcerējies savu māti. Un sācis stāstīt aktrisei, ka viņam ir māte, kuras lielākais apbrīnas un sievietes spēka avots, dzīvojot provincē, varmācīgā strādnieku ģimenē, ir bijusi tieši viņa, Katrīna Denēva. Un ka tas ir tik jauki, ka šodien māte dzīvo Parīzē, pavisam netālu no aktrises, kas viņu iedvesmojusi visu dzīvi. Katrīna Denēva tikai pārsteigti pacēlusi uzacis, un ar to arī viņu saruna beigusies.

Nākamajā nedēļā Eduāram Luī zvana viņa māte. «Tu zini, kas te notika? Pie manām durvīm atskanēja zvans. Gāju tās atvērt, un saproti, kas aiz tām stāvēja? Katrīna Denēva. Viņa man jautāja, vai mēs abas kopā nevarētu izsmēķēt pa cigaretei!»

«Tas ir lielākais feministiskais žests, kādu esmu savā dzīvē pieredzējis,» saka Eduārs Luī.

Laikā, kad rakstu Teātra Vēstnesim, elektroniskajā pastā pienāk vēstule no Berlīnes Volksbühne, kas vēsta par vakarā atcelto izrādi. Jau trešais lielais Berlīnes teātris spiests atdot biļetes skatītājiem atpakaļ.

Šī ir autora un režisora Renē Polleša pirmā sezona Berlīnes Volksbühne vadītāja amatā. Šis teātris jaunajā tūkstošgadē kļuva par simbolisku kaujas arēnu starp repertuāra teātri un projektu notikšanas vietu, britu kuratoram Krisam Derkonam aiz sevis atstājot izdedzinātu zemi. Franks Kastorfs 25 gadu laikā Berlīnes Volksbühne bija attīstījis par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas avanagarda teātriem ar spilgtiem un ārkārtīgi atšķirīgiem režisoru rokrakstiem. Kristofs Šlingenzīfs, Franks Kastorfs ar viņa fenomenālajiem, ne ar vienu citu trupu nesajaucamajiem aktieriem, Kristofs Mārtālers un Anna Fībroka, Herberts Fričs, Renē Pollešs – šīs unikālās autorteātru planētas iedvesmoja vidažādāko zemju teātra māksliniekus staigāt vēl neiestaigātus ceļus. Amsterdamas Schouwburg konceptuālā programma Liesmas aizdedzinātāji, kas ik sezonu saasināja uzmanību uz kāda viena būtiska Eiropas teātra mākslinieka darbiem, izrādot četras piecas atšķirīgas viena režisora izrādes, Berlīnes Volksbühne gadījumā izdarīja izņēmumu un holandiešiem atklāja vienotu teātri kā spēcīgu autorteātru kopu.

Līdz kādu dienu gados pajauns deputāts, nonācis Berlīnes kultūras dzīves vadības postenī, nāca klajā ar «inovatīvu» priekšlikumu – nomainīt repertuāra teātra māksliniecisko vadītāju Franku Kastorfu pret beļģu mākslas kuratoru Krisu Derkonu, tobrīd Londonas Tate Modernās mākslas galerijas direktoru. Jaunieceltais teātra vadītājs savā postenī nostrādāja no 2017. gada augusta līdz 2018. gada 13. aprīlim un tad pateica, ka budžets (jaunā vadītāja sezonas startam valdība bija piešķīrusi papildus pamatbudžetam vēl trīs miljonus eiro) ir beidzies un bez naudas neko nav iespējams izdarīt. 

No Derkona uznāciena ir palikuši atmiņā spilgti brīži. Zem Berlīnes nakts debesīm teātra pavārtē uzklātais galds ar ēdieniem un dzērieniem un pie tā pilnīgi pazaudējies un bez valodas stāvošs Kristofs Mārtālers pēc dzelzs priekškara krišanas pār viņa pēdējo izrādi šajā teātrī. Neizdzēšamā atmiņā palicis Krisa Derkona ēras atklāšanas vakars ar proporcionāli nesamērīgi mazajām sarkanajām lūpām milzīgajā skatuves melnumā, kas artikulēja Semjuela Beketa viencēlienu Mute, ko bija iestudējis kādreizējais Beketa asistents, kurš ar absurda ģēniju bija darbā ticies pirms 40 gadiem. Atmiņā ir palikusi skatītāju tikšanās ar taizemiešu kinorežisoru Apičatpongu Virasetakulu, Kannu Zelta palmas zara ieguvēju, kurš uz jautājumu, ko viņš domā par teātri, kurā nokļuvis viņa no Modernās mākslas muzeja atceļojušais darbs, atbildēja: «I hate theatre». 

Šobrīd Kriss Derkons strādā kā Grand Palais prezidents Parīzes Elizejas laukos. 

Tikmēr Renē Pollešs un viņa komandas biedri aktiera Mārtina Vutkes vadībā mēģina atdzīvināt iznīcināto Berlīnes Volksbühne. Lēnām atgriežas izcilie aktieri, kas pa šiem gadiem pašķīduši pa citiem teātriem. Pollešs ir savējais. Savu intelektuāli spraigi izklaidējošo teātri viņš attīstīja kopā ar Volksbühne aktieriem divdesmit gadu garumā, spējot padarīt jaunāko teorētisko tekstu kolāžas asprātīgos, ne tikai smadzenes, bet arī garu un dvēseli uzlādējošos vakaros. Polleša izrādes pa šiem gadiem Berlīnē bija ieguvušas kulta statusu. Un tikai pēc teātra iznīcināšanas, nonākot citās spēles vietās ar citiem aktieriem, bija redzams, ka tikai ļoti augstas klases meistari spēj šā autora-režisora teorētiskos, diskursīvos tekstus pārvērst patiesu baudu sniedzošā spēles priekšnesumā.

Pollešs ir iecerējis turpināt autorteātru tradīciju, pulcinot māksliniekus ar spilgtiem individuāliem rokrakstiem. Pirmais tika uzaicināts jaunais, daudzsološais norvēģu – vācu mākslinieku duets Vegard Vinge und Ida Müller. Viņi savu darbību bija sākuši tieši šajā teātrī un kļuvuši pazīstami ar savām desmit līdz četrpadsmit stundu garajām performancēm, kurās tika artikulēta un ārdīta laukā pa vīlēm teātra valoda, kas sastrādāta pēdējo četrdesmit gadu laikā. Nupat rudenī mākslinieki no sadarbības tomēr bija izlēmuši atteikties, jo viņiem esot svarīgi strādāt pret kaut ko. Tad esot, ko teikt, tad esot spēks. Bet iestāties un strādāt par kaut ko, tur viņiem ideju neesot. Tā ka tā.

Strādāt un veidot Volksbühne tālāk ir uzaicināti arī ungāru režisors Kornels Mundruco un latviešu māksliniece Monika Pormale, saņemot kontrakta piedāvājumu pastāvīgam darbam uz diviem gadiem.

Abu pirmās ugunskristības Berlīnē jau ir notikušas. Tiesa, dažus kvartālus tālāk – Valsts Operā Unter den Linden, kur 28. novembrī notika ungāru komponista Pētera Etveša operas Sleepless pasaules pirmizrāde Mundruco un Pormales skatuviskajā interpretācijā.

Šis nav tik vienkāršs gadījums, kā var lasīt izrādes programmiņā. Opera rakstīta ilgi, un režisors ar izrādes mākslinieci darbu sākuši, mūziku vēl nedzirdējuši. Viņu rīcībā ir bijis komponista sievas Mari Mecei sacerētais librets pēc Jona Fosa prozas Triloģija motīviem. Norvēģu rakstnieks atļauju sava darba pārradīšanai operā devis, pats no libreta veidošanas distancējoties. Dariet, ko gribat. Komponista sieva tā arī darījusi, un izveidojusi no Foses poētiskā teksta, kurā sapņi mijas ar īstenību, zemapziņa lejas neatšķetināmā sazobē ar apziņu, reālistisku stāstu par diviem cilvēku atstumtiem jauniešiem. Sieviete bērna gaidībās, no vecāku mājām padzīta, kopā ar savu mīļoto klejo cauri dzīvei, nevienas palīdzīgas rokas pretī nesaņemot. Līdz vienā izmisuma brīdī jaunais vīrietis nogalina kārtējo ceļā sastapto laikabiedri, kas nav gatava palīdzēt. Par to viņš tiek sodīts ar nāvi. Bet viņa sieviete noveco, turpinot domāt par savu mīļoto. 

Mundruco aizvien ir interesējies par cilvēkiem dzīves nomalē. Un viņš šo stāstu ļoti reālistiski, bez sentimenta un arī jelmazākās poēzijas vēsmas, tā, kā libretā rakstīts, uzlicis uz skatuves. 

Un te nu tiešām jāsaka – laime, ka blakus bija Monika Pormale. Nezinu, kad viņa operas mūziku varēja dzirdēt pirmo reizi, jo scenogrāfija, kā zināms, jānodod darbnīcām ļoti savlaicīgi, bet milzu lasis, kas, novietots uz skatuves ripas, pagriezienā paver skatu zivs vēderā, libreta un režijas hiperreālismu spējis pārradīt pilnīgā sirreālismā un nonācis poētiskā saspēlē ar mūziku, nenotveramu, mainīgu un vijīgu. Uzšķērstais lasis no beigta pārtop elpojošā – zivij, uz kuras mājo kaiju bars, piemīt spēles humors, kas kopā ar operas mūziku padara šo vakaru poētisku un ireālu. Monikas Pormales darbam piemīt visas operas inscenējuma spēks.

Viens no ietekmīgākajiem lielajiem vācu laikrakstiem Frankfurter Allgemeine Zeitung, fiksējis režisora reālistiskās darbības izstrādi, tā arī raksta: «Tomēr galvenokārt inscenējums dzīvo, pateicoties latviešu mākslinieces Monikas Pormales lieliskajai scenogrāfijai un kostīmiem... Lielais lasis, kura acis spēj pat mainīt krāsu, no vienas puses ir hiperreālistisks, no otras puses – pilnīgi sirreāls: totēma dzīvnieks, kurā, no kura, zem kura ir jādzīvo.» Monikas Pormales darbam nepaiet garām neviens recenzents, un tas ir lielisks sākums startam Berlīnē!

Tikmēr tieši pretī Berlīnes Valsts operai notiek milzu ažiotāža, lai tiktu iekšā uz Gorki Theater jaunāko izrādi Slippery Slope. Tās tēma ir šobrīd pasauli ieņemošā «atcelšanas» kultūra, un visas biļetes uz šo izrādi pārskatāmā nākotnē ir izpārdotas.