«Sleepless». Milzu lasis, kas novietots uz skatuves, libreta un režijas hiperreālismu spējis pārradīt pilnīgā sirreālismā. Foto – Gianmarco Bresadola

Ceturtais vilnis

Pandēmijas «augļi» Berlīnes teātros

Ir novembra beigas, kad Vācijai un tās teātriem pāri iet ceturtais pandēmijas vilnis. Un noskaņojums ir pavisam cits, nekā tas vēl bija pirms dažiem mēnešiem, kad teātri vērās vaļā cits pēc cita. Un likās, ka dzīve atgriežas uz pilnu skaņu.

Bavārijā teātri jau atkal ir aizvērti ciet, Berlīnē saslimušu aktieru dēļ Schaubühne am Lehniner Platz un Deutsches Theater pirmizrādes pārceļ par vairākām nedēļām uz priekšu ar cerību, ka tās varēs notikt. Tikmēr gaisā karājas Dāmokla zobens – kuru katru dienu iespējamais «lokdauns». Un katra izrāde var izrādīties pēdējā pirms tā.

Šādā atmosfērā atbirst viss liekais un neveiksmīgais. Teātru darbību analizējošajā vidē jau izskan pamācošas balsis, lai Bavārijā un Austrijā tagad pasēž un padomā pie aizslēgtām durvīm, vai tas, ko viņi pēc mājsēdes ir piedāvājuši saviem skatītājiem, tiešām šodien ir cilvēkiem vajadzīgs.

Pēc gandrīz gadu ilgušās aizslēgtības nācies konstatēt, ka teātros lielā mērā laiks ticis izmantots jaunām sacensībām, kā pārspēt citam citu digitālā domāšanā, lai visi kopā pierādītu, ka, par spīti jaunatklātām interesantām iespējām, virtuālā vide ved radikāli prom no dzīvā teātra medija. Un Vācijas profesionāļi par to brīnās – valsts dotētajiem teātriem taču nebija vairs jācīnās par zāles aizpildījumu, vairs nebija jākonkurē citam ar citu, varēja koncentrēties tikai un vienīgi uz jaunas jēgas akumulēšanu teātra telpā, šajā unikālajā dzīvajā medijā.

Bet notika tas, kas notika, teātri metās jaunā konkurences cīņā, un, kad beidzot bija iespēja atkal tikties ar skatītāju, tika izrādīti iestudējumi, kas bija iecerēti un iestudēti vēl pirms sērgas sākuma. 

Kamēr dzīve ir izmainījusies radikāli, teātri pa lielai daļai virzās vēl pa vakardienas sliedēm. Tikmēr Vācijas radio jau veido raidījumus par to, ka skatītājs mazākās pilsētās vairs nesteidzas atgriezties teātrī. Un ko tagad darīt?

«Nē, pie mums, paldies dievam, tā nav,» saka Berlīnes Schaubühne satiktie kolēģi un klauvē pie koka. Šajā teātrī gandrīz visas izrādes ir izpārdotas līdz gada beigām, un uz pašu jaunāko iestudējumu Eurotrash arī līdz janvāra beigām nav iespējams iegādāties ne biļeti. Lai arī katru dienu dramatiski aug saslimušo skaits un valdība aicina radikāli ierobežot kontaktus, cilvēki masveidā stāv ar plakātiem, uz kuriem rakstīts «Meklēju biļeti», lai iekļūtu šveiciešu rakstnieka Kristiana Krahta (Christian Kracht) autobiogrāfiskās prozas teātrī. Grāmatu var nopirkt un izlasīt, grāmatu veikalā rindā nav jāstāv, bet cilvēki grib redzēt, tieši kā Angele Vinklere un Joahims Meijerhofs, divi grandiozi vācu aktieri, «atvērs» šo stāstu par pazīstamu mūsdienu rakstnieku, kurš kopā savu māti miljonāri, no alkohola un psihofarmaceitu izstrādājumiem atkarīgu augstās sabiedrības dāmu, dodas ceļojumā pa Šveici, mātei metot naudu ārā pa logu. Šai izrādei nav nekā kopīga ar spārnoto teicienu «Smejoties cilvēce atvadās no savas pagātnes». Tas ir rūgts stāsts par vistuvāko cilvēku nespēju satikties vai vismaz nokļūt mazliet tuvāk otram. Un tai pašā laikā Jana Boses iestudētajai izrādei Eurotrash nav nekā kopīga ar turpat kaimiņteātrī Berliner Ensemble nule pirmizrādīto britu autora Denisa Kellija destruktīvo distopiju Ceļš atpakaļ, par kuru satiktā kolēģe no Frankfurter Allgemeine Zeitung saka: ja nu pandēmija kaut ko ir izgaismojusi, tad tieši šo – ar destruktīvajiem stāstiem un distopijām ir cauri, garām, tie paliek bezcerīgi vakardienā. Vesels virziens vairs totāli nestrādā.

Žurnāli