Mēs jums pastāstīsim!

No redakcijas. Latvijas Kultūras akadēmijā dažus mēnešus, Māras Ķimeles aprūpēti, mācās topošie režisori – šobrīd septiņi. Pie viņu mācību darba piederas arī visu iespējamo izrāžu skatīšanās un, protams, novērtēšana, saskaņā ar savu vērtību sistēmu. Visi kopā viņi braukuši uz Klaipēdu, lai redzētu Elmāra Seņkova iestudējumu Medības. Saruna par šo izrādi, mēģinot atbildēt uz pavisam vienkāršiem un arī sarežģītākiem jautājumiem, bet galvenais – cenšoties saprast, kas īsti ir laika garam atbilstošs, vērtīgs teātris, lai tad arī ir viņu pirmā vizītkarte. Ar nedaudziem kursa vadītājas Māras Ķimeles komentāriem

Sižets tiem, kas neko nezina

Mārcis Broks. Izrāde par skolotāju, vīrieti ap 50, kurš nonāk situācijā, kad visi pavēršas pret viņu un izraida no kopienas bez kārtīgi pārbaudīta iemesla, bez pilnīga pamatojuma.

Nellija Spūle. Uz baumu pamata. 

Rodrigo Struka. Mazai, septiņgadīgai meitenei patīk skolotājs, un viņa, neapzinoties sekas, uzdāvina viņam sūkājamo konfekti sirsniņas formā. Skolotājs aizrāda, ka tā nedrīkst darīt, ka tādas dāvanas var dot tikai saviem vecākiem, un meitenīte sadusmojas. Visiem pazīstama sajūta, kad jūs kāds «atšuj». Meitenīte uzskrien virsū direktorei un dusmās stāsta, precīzāk sakot, melo, ka skolotājs ir uzmācies viņai, rādījis savas ģenitālijas.

Nellija. Jāpiebilst, ka ideja par ģenitāliju rādīšanu viņai rodas no tā, ka dažas minūtes iepriekš viņas grupas biedrs, mazs puika, kurš bija ticis pie sava tēva telefona, kurā nebija izdzēsts viens pornogrāfisks video, bija to meitenītei parādījis. Respektīvi, viņa tikko bija redzējusi video un savās dusmās, sakāpinātībā, sameloja, ka to viņai parādījis skolotājs. Un tālāk jau direktore reaģē tā, kā reglaments paredz. Viņa izsauc sociālo dienestu. Sociālā dienesta darbiniece pēc izglītības bija grāmatvede, taču šajā mazajā Lietuvas ciemā strādāja sociālajā dienestā. Viņa no meitenes burtiski izspieda atzīšanos par to, kas noticis, ar jautājumu: «Vai notika tā? Pamāj ar galvu», nevis ļaujot meitenei stāstīt, kas notika. Tādā veidā tika ievākta nepatiesa informācija, vīrietis tika atstādināts no amata. Tālāk kā jau mazā ciemā notiek – baumas, izstumšana, ko Mārcis minēja.

Māra Ķimele. Tur vienkārši pa vidu tekstā izskan, ka viņam bija tiesa, kas viņu attaisnoja, bet situācija ciemā palika faktiski tāda pati, jo viņi laikam pat neuzticējās tiesai. 

Nellija. Neaizsargātā bērna vārds kā likums. 

Māra. Nuja. Visi cits citu tur labi pazīst. Tad atklājās, ka tie bija meli, ka puišelis bija parādījis pornogrāfiska satura video meitenītei tieši pirms tam. Kad beidzot visi saprata, ka meitenīte bija melojusi, meitene atzinās. 

Rodrigo. Bet pirmā, kura sāka domāt, ka meitene varētu melot, bija tieši viņas mamma.

Par ko tad īsti ir izrāde

Jānis Leščinskis. Man liekas, par to, cik viegli mēs pieņemam, ka kāds cits ir «nepareizs». Ka bars var tik viegli pieņemt kaut ko tādu. Mani visvairāk iespaidoja pašas beigas, kad meitenes tēvs ir ieradies pie skolotāja, viņi gandrīz nonāk līdz šaušanai, un tad viņam vienkārši piezvana, uz ko viņš reaģē: «Ā! OK! Labi. Es vienkārši eju prom.» Cilvēks ir tik tālu novests, ka viņš nolemj veikt pašnāvību. Tajā brīdī, kad visi uzzina, ka tā nav taisnība, viņi turpina pilnīgi mierīgu dzīvi. Tas, kas mani savā ziņā sagrāva, bija tas, cik ļoti vienkārši viss notika: «Nav svarīgi, ka mēs tā izdarījām.» Tas man likās visbriesmīgākais. Es nezinu, vai var pateikt, ka par to bija izrāde, bet tas vienkāršums, ar kādu cilvēki pieļāva, ka meitenei ir taisnība, un vienaldzīgā attieksme, kad viņi uzzināja patiesību… 

Nellija. Vēl viena tāda paralēlā līnija ir skolotāja dēls, jauns vīrietis, kuram jāpieņem realitāte, ka viņa tēvs tiek apsūdzēts noziegumā. Viņš, protams, tic, ka tēvs nav vainīgs, bet tas ietekmē viņa psihisko stabilitāti.