Kā tikt pie angļu mauriņa?

Varis Brasla. Kad bija tās īsās proves, atceros, ka es lūdzu atļauju uzrunāt uz «tu» un atļauju saņēmu, bet par sevi neatceros.

Agnese Budovska. Ar mani ir tā, ka es varu palūgt atļauju uz tu, bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka pāriešu uz jūs. Dabiskā kautrība neļauj. Es varu sev ieslēgt režīmu uz «tu, tu, tu», bet būs grūti.

V. B. Man ir savādāka pieredze. Valmieras teātrī taisīju Alvja Lapiņa lugu Atvari, kur bija psiholoģiski sarežģīta miliča loma. Tajā laikā teātrī ienāca Mārtiņš Meiers, un es lauzīju galvu: ņemt viņu vai neņemt, tomēr nepazīstu. Es riskēju un domāju, ka esmu izdarījis pakalpojumu jaunam aktierim, jo liela loma, smags darbs, bet dienu vai divas pirms pirmā mēģinājuma atskan telefona zvans: «Sveiks, te Mārtiņš Meiers, tu zini, man tajā pirmajā dienā ir filmēšana. Es uz mēģi nebūšu!» Es nolieku telefonu un domāju: «Tā, ar šādu buldozeru man būs jāstrādā?» Pēc tam, kad Mārtiņu iepazinu, sapratu, ka smalkjūtīgāku, taktiskāku un tā tālāk visi labie vārdi es nemaz nepazīstu, bet tas pirmais iespaids bija tāds… Tas «tu» ir atnācis pāri dīķiem, mēs to esam pārņēmuši, bet mani tas joprojām mulsina. Es līdz šai dienai Rolandam Kalniņam nevaru pateikt «tu», lai gan mēs daudz pudu sāls kopā esam apēduši… Labi, ka tas ir noskaidrots.

A. B. Labi. (Smejas.) Mani interesē jautājums par aktieru atlasi – tā ir milzīga atbildība izvēlēties aktieri, īpaši kino, jo kino ir, tā sakot, mūžīgs attiecībā pret teātri. Mēs nospēlējam izrādi, to aizmirst, tas ir kā tāds gaiss, bet kā zināt, kādu aktieri izvēlēties kino?

V. B. Viegls jautājums. (Abi smejas.) Es skolās esmu gājis, bet to par gudrību nosaukt nevaru. Visu mūžu esmu strādājis uz intuīciju un domāju, ka esmu mazāk kļūdījies nekā tad, ja būtu skaitļojis, kā Gogolim – degunu no Agneses, zodu no Ilzes. Arī bērnus filmām atlasa intuitīvi. Ķinītī boļševiku laikā bija mākslas padomes. Mēģini vienu, otru, trešo aktieri, ir nakts pirms padomes sēdes, un man ir lomu saraksts ar aktieru kandidātiem, kur jāatzīmē ar ķeksīti, kuru ņemšu. Ir bijis, ka līdz rītam sēžu un nevaru izlemt. Tas ir ļoti grūti. Bet ir bijis arī pretēji, kad, jau pirmoreiz lasot darbu, es zinu. Nepateikšu procentos, bet vairāk nekā puse no veiksmes stāsta ir aktieru izvēle. Tāpēc ļoti žēl, ka mūsu kopējo darbiņu neizdarījām, nesagrābstījām naudu. Likās, ka pa aktieru līniju tur viss bija pareizi.

A. B. Es piekrītu, es ļoti būtu priecājusies strādāt kopā. Tā būtu svētība. Tas ir tas, ko es toreiz sajutu par jums kā par režisoru, viss tik smalkjūtīgi un pieklājīgi sarunāts. Ļoti bieži kino tā nenotiek. Bieži vien ir tā: «Tad ejam, aiziet!» Bet, kad ainas tiek smalki atrunātas, tad aktierim paveras pavisam cita emocionālā pasaule un tas ir citas kvalitātes darbs. Kopdarbs.

V. B. Man tas liekas ir ļoti būtiski. Vienalga, vai teātrī vai ķinītī, bet ķinītī īpaši, tad, kad ir piņķerīgi brīži, es paļaujos uz aktrisi, un šai ziņā es nekad neesmu zaudējis. Daļēji tā ir, strādājot arī ar bērniem. Jo es mājās varu izdomāt velns viņu zina ko, kā Miķelītim kaut kas jāpaņem. Tad es viņam to parādu un viņš uzmanīgi dara, bet tas ir stīvi un krampjaini, bet, kad pašam ļauj, tad tas ir tik dabīgi.

A. B. Jā, tad tā vieta interpretācijai tomēr pastāv. Aktierim «telpa» tiek dota.

V. B. Bet tie jau nav tukši vārdi, ka aktieri var sabojāt un uzlabot ar montāžu un citu tehniku. Savukārt teātrī es tiešām paļaujos uz to, kā aktrise jūt un kā aktrise dara. Bērniem, rakstot režisora scenāriju, es centos maksimāli izhronometrēt, cik ilgi iet tas gabaliņš. Kad biju stingri jaunāks un man bija možāks solis, es toreiz rēķināju, piemēram, tā – es nospiežu hronometru, varonis Emīls ienāk pa durvīm, palien zem tepiķa, izlien caur to un tad noliek uz galda priekšmetu. Man iznāk 16 sekundes. Der. Mēģinājumā saku: «Nu, aiziet!» Nospiežu un skaitu. Viens, divi, trīs, četri, un klikt, viņš ir jau tur – trīs reizes ātrāk, nekā es biju aprēķinājis.

A. B. Lai strādātu ar bērniem, vajag milzīgu pacietību, vai nav tā?

V. B. Ir jābūt ļoti disciplinētam arī pašam. Tu vari stundām stāstīt, ka nevajag zālē mest papīru, bet, ja tu pats nomet zemē izsmēķi, ir cauri. Tava skola nākamās piecas dienas vairs nestrādā. Bet vai nav tā, ka mērķtiecīgāk un apjomīgāk loma veidojas tad, kad tu jūties līdzvērtīgs, kad esi līdzautors, kad uz tavu viedokli paļaujas?

A. B. Ir, ir, un vismaz es to redzu teātrī kā lielu problēmu. Neatkarīgajos teātros līdzautorība ir nesalīdzināmi lielāka, bet mūsu teātrī režisors lielākoties nāk ar savu ideju, arī scenogrāfam un kostīmu māksliniekam ir sava ideja, un aktierim tur vairs nepaliek vietas, teiksim tā. Ir pat scenogrāfi, kuri jau sākotnēji paredzējuši, ka aktieris konkrētā ainā nekustēsies un stāvēs konkrētā punktā. Un, ja tu nenoķer sajūtu, kas tai komandai ir, tu kā aktieris kļūsti par profesionālu amatnieku, kurš izpilda vajadzīgās darbības attiecīgajā situācijā. Tas var būt svarīgi, bet es to nesaucu par radīšanu. Tā nav mākslinieka daba, manuprāt. Skaļi izteicos…