Negribu būt paviršs

Viņš pieder pie Latvijas režisoru jaunākās paaudzes, bet ir jau sevi pierādījis kā gudru, smalku un niansētu profesionāli darbā ar latviešu oriģināldramaturģiju un pieredzējušos aktieros atklājis jaunas šķautnes. Tā rakstīts Valmieras teātra mājaslapā. «Esmu novērojis, ka cilvēkiem var aiznest kādu ideju tikai tad, ja tā mani pašu pavisam godīgi uzrunā,» saka Valmieras teātra jaunais štata režisors. Šosezon viņam kopā ar nule LKA beigušo aktieru kursu sāksies jauns darba dzīves etaps. 

Toma Treiņa veiksmīgākajām izrādēm piemīt valdzinoša īpašība – pietātes pilna uzmanība pret cilvēkiem un pasauli. Droši vien tieši tāpēc 2019. gada Valmieras vasaras festivālā bija iespējama tik silta, dauzonīgi asprātīga un dzīvesgudra izrāde kā Pagalms atdzīvojas, kas tosezon kļuva par Gada izrādi bērniem. Sarunājoties ar režisoru, top skaidrs, ka viņam šai pasaulē nekas nav vienkārši veci, sveši krāmi garāžā. Arī ne Gunāra Priedes 1973. gadā sarakstītā luga Zilā, kuru jaunais režisors izvēlējās savam diplomdarbam. Personīgais un absolūti savā laikā vibrējošais iestudējums Spēlmaņu nakts konkursā izpelnījās piecas nominācijas. 

Tā kā inteliģence un smalka vērība nenozīmē milzu pareizību, intervijā vēlējos atstāt Toma jaukos jauneklīgos «bāc!» kurus viņš lietoja aizrautības brīžos. 

Klausījos jūsu sarunu ar Dailes teātra aktieri Juri Strengu ciklā Teātra Atlanti. Vai bijāt sabijies pirms sarunas? 
Sabijies gluži nē. Kopš es sāku parādīties Dailes teātrī, man bija labs kontakts ar Juri no vecākās paaudzes aktieriem. Īpaši izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, kad bija pauzes starp uznācieniem, ik pa laikam drusciņ parunājām. Juris vienmēr pastāstīja interesantas lietas par teātri un sevi. Man īsti nebija bail, bet man pret Juri Strengu ir liela cieņa. Kā pret aktieri un personību, cilvēku. 

Jums piemīt tāda netēlota uzmanība un interese par aizgājušo laiku. Diplomdarbam bijāt izvēlējies Gunāra Priedes lugu Zilā, kuru viņš sarakstījis, kad nebijāt vēl dzimis. Nesen Valmieras teātrī iestudēta Leldes Stumbres luga Nākošpavasar. Kā jūs pats to izjūtat? 
Varbūt tā ir. Jā, ir cieņa. Nezinu, kāpēc, bet man kā aktierim – ar Olgu Dreģi, ar Ģirtu Jakovļevu. Man šķiet, jo aktieris ir vecāks, jo vairāk viņš ir ieinteresēts jaunos cilvēkos. Man ir liela interese par vecākiem aktieriem, jo viņi labā nozīmē ir traki, un dara to, ko nedara jauns aktieris. Viņi atļaujas daudz vairāk, jo viņiem vairs nav tik daudz… varbūt šķēršļu? Runājot par izvēlēto materiālu, šajos divos minētajos darbos man tomēr ir sajūta, ka esmu taisījis izrādi par saviem vienaudžiem. Vienā gadījumā par Juri, otrā – par Nilu. Viņi ir jauni cilvēki. Protams, dramaturģija ir no cita laika, bet iekšējā izjūta ir tāda, ka tas ir par mana vecuma cilvēkiem. 

Cik saprotu, bija tikai dažas laikmeta reālijas, kuras nācās pielāgot šodienai? Nila bijušais kursa biedrs ir publicējies žurnālā Ir. Kas vēl?
Jā, izrādē Zilā volga bija jānomaina ar volvo. Svarīgi, lai stāsts nenāk smagi – vai, te ir par kolhozu! Nav jau stāsts par volgu vai žiguli, vai kolhozu, bet dzīviem, īstiem, reāliem cilvēkiem. Kad lasīju Leldes Stumbres grāmatu Personīgi, redzēju, ka šai lugai prototipi ir īsti cilvēki. Viņa ir ietvērusi arī savus dzīves gadījumus. To uzreiz jūt, ja tas ir ņemts no dzīves un nav nekas izdomāts. Tas nav kaut kas neticams, bet tas viss ir reāls. Tāda sajūta man bija no pirmā brīža. Bija ļoti daudz informācijas, ko stāstīt aktieriem un par ko domāt. 

Izrādē spēlēja Inese Ramute, kurai Māras Ķimeles iestudējumā Valmieras Drāmas teātrī 1988. gadā bija Kristas loma. Vai tas palīdzēja? Aktrise dalījās atmiņās? 
Bija ļoti interesanti, jo Inese man atnesa Māras iestudējuma disku. Minūti paskatījos un tomēr nolēmu, ka nav ko skatīties. Taisu pats, kā es saprotu. Inese ir vienkārši brīnišķīga – viena no augstākās kategorijas aktrisēm. Ja Holivudā ir A, B un C kategoriju aktieri, tad Inese Ramute noteikti pieder A. Arī Klintai (Reinholdei – Kristas lomas atveidotājai Toma Treiņa iestudējumā – U.A.) tas nāca par labu. Pieļauju, ka viņām bija, par ko parunāt. Mikroklimats visu laiku bija ļoti labs. 

Skatījos izrādi un publikā redzēju arī Leldi Stumbri. Vai viņa izteica jums kādu komentāru par izrādi?
Lelde izrādi ir redzējusi divas reizes. Cik nopratu, viņa bija priecīga. Vienu lietu pateica viņas māsa. Viņa teica: citreiz pēc Leldes darbiem ir tā, ka noskaties un nodomā – interesanti, interesanti; bet šeit bija labi. (Smejas.) Pati Lelde pastāstīja visādas lietas par darbu. Viņas atbraukšana bija vērtīga. 

Vai jūsu draugu vidū ir tādi cilvēki kā Nils un Krista, kas ir aizgājuši uz laukiem un mēģina tur sākt dzīvi no nulles?
Paziņu lokā ir. Draugu lokā nav tik riskēt gatavu cilvēku. Tas, ko lugā uzņemas Nils un Krista, ir nenormāls risks. Šodien izjūtu, ka mana paaudze, jaunieši neuzņemas tik lielu risku. Ja kāds pārvācas uz laukiem, tad tas jau ir stāsts par finansiāli turīgiem un stabiliem cilvēkiem – es to varu atļauties! Tā kā šobrīd moderni ir braukt pārziemot uz Bali, Ēģipti un vēl nezin kur. Tiešām skaisti to var izdarīt, ja esi turīgs cilvēks. Laukos dzīvot šodien ir ekskluzivitāte.