Caur manu sirdi un smadzenēm

Ar Lolitu Cauku sarunājas Maija Svarinska

Citējot virsrakstā aktrises Lolitas Caukas teikto, gribēju uzsvērt šīs radošās personības būtību. Viņas talantam piemīt vienreizēja gudrība, kas nāk gan no sirds, gan no prāta. Domāju, tāpēc viņas veidotajām lomām allaž piemīt smalka saikne ar realitāti un vienlaikus tajās jaušams dziļš skatiens tēla būtībā. Līdz ar to viņas spēle ir absolūti brīva no tukša patosa un vainagojas ar patiesi dzīva tēla izveidi. Kopumā aktrises biogrāfijā ir ap 60 lomu. Pirmās no tām ir dzimušas Liepājas teātrī, bet galvenais darba posms ir saistīts ar Nacionālo teātrī, kurā ir tapuši visdažādākie tēli, no kuriem pēdējais izcilākais veikums ir Orta slavenajā, Elmāra Seņkova un Monikas Pormales uzvestajā Raiņa lugā Pūt, vējiņi!, par ko aktrise saņēmusi kārtējo Gada balvu par labāko otrā plāna lomu. Tas bija 2018./2019. gada sezonas Spēlmaņu naktī. Tāpēc biju īpaši pārsteigta, kad uzzināju, ka Lolita Cauka ir aizgājusi no teātra. Kāpēc šī izcilā personība ir nolēmusi pielikt punktu savam darbam, vai tiešām gadu dēļ, jo nesen svinēja 75 gadu jubileju? 

Kāpēc tu aizgāji no teātra? Dailes teātrī ir aktieri un aktrises, kam ir vairāk gadu nekā tev, un viņi strādā, ir štatā, bet Lolita Cauka aizgāja. Kāpēc?
Par tiem, kas Dailes teātrī, es nevaru runāt, es nezinu, viņiem ir savs stāsts. Es uzreiz gribu teikt vienu: es neaizgāju no teātra. Es no teātra nevaru un negribu aiziet. Es pārtraucu darba attiecības ar teātri. Un tā ir liela atšķirība. Tas nav vienas dienas lēmums. Tas ir tā kā glāze ar ūdeni. Tā ir pilna, bet tur atliek tikai vienai pilītei uzpilēt, un tā iet pāri. Es sapratu, ka jebkura no manām atbildēm uz šo jautājumu – jebkura! – patiesību sakot, būs tikai puspatiesība. Es sapratu, ka teātrī uz skatuves vajag kāpt, ja pirmām kārtām tev ir ko teikt, ja tev ir gribēšana un galvenais – varēšana. Tu vari samelot citiem, bet tu nekad nedrīksti melot sev. Tas faktiski ir tas kopums, kāpēc es aizgāju. Nevis aizgāju, bet kāpēc es pārtraucu šīs darba attiecības.

Tu saprati, ka negribi melot sev?
Ne melot sev, bet... tas nozīmē paskatīties uz sevi ar skaidrām acīm. Es jau arī tagad nerakstīšu kopotos rakstus par tēmu, kāpēc es pārtraucu darba attiecības, bet es ļoti spilgti atceros daudzas vecās un izcilās aktrises, kas uz skatuves dēļiem bija līdz pēdējam brīdim, arī vēlākā laika… Man negribas saukt konkrētus piemērus, bet, kad es redzu, cik tas ir traģiski, kad cilvēks vairs nesaprot, ka viņam nevajadzētu kāpt uz skatuves, un ka nevienam nav drosmes viņam to pateikt... Tad es vienmēr sev teicu: Lolita, nenoej līdz tam brīdim. Kamēr tu vēl esi spējīga pieņemt šo skaidro lēmumu, dari to.

Vai bija kaut viens konkrēts brīdis, kad tu, būdama uz skatuves, juti, ka veidojas kāds šķērslis, kas tev traucē būt tādai aktrisei, kāda tu vēlies būt?
Arī tas nav vienkārši atbildams jautājums, jo es vienmēr meklēju vainu pirmām kārtām sevī, jebkurā darbā. Bet tikpat labi kādreiz jāsaka tā: ja, piemēram, tev uzbrauc tramvajs, tu jau esi vainīgs, ka tu viņam paskrēji priekšā, bet tas tramvaja vadītājs tak arī tevi redzēja, ko tad tu nebremzēji… Droši vien pandēmija to pastiprināja, ka esi ilgāku laika sprīdi nost no skatuves un tagad tev ir it kā jāatsāk, bet varbūt mani resursi vairs nav tik lieli, lai es atsāktu šo darbu.

Tu saki «varbūt». Kas tev var dot ļoti konkrētu un godīgu atbildi?
Tikai es pati.

Bet es to brīdi negribu sagaidīt, esot uz skatuves. Es nepiederu pie tiem «mani nonesīs tikai ar kājām pa priekšu». Es visu savu dzīvi esmu bijusi arī ļoti prasīga pret citiem. Iekšēji. Es to neesmu vienmēr izpaudusi, bet esmu ļoti skaidri redzējusi, kas man bijis pieņemams, kas – nepieņemams, jo uzskatu: ja tu reiz esi nolēmis kāpt uz skatuves, tad tev ir pilnīgi par simt procentiem viss jāatdod, esot uz tās skatuves. Līdzībās runājot – tev ir jābūt kā mīkstam mālam laba režisora rokās, tas māls ir tik gatavs, ka to var virpināt un veidot visu, visu, ko viņš var. Bet tu esi tam gatava, nevis viņš ir ar slapju muguru nopūlējies, lai no tevis kaut ko izspiestu, saprastu vai vispār kaut kas notiktu.

Bet, ja režisors tavuprāt ir ne visai gudrs un viņa redzējums par to, kā veidot tēlu, neatbilst tavam redzējumam?
No tā mēs neviens neesam izbēguši savā dzīvē, es arī no tā neesmu izbēgusi, bet šī mana lēmuma kontekstā tas nav bijis, nē, nē.

Kad pandēmijas laikā iesniedzi atlūgumu, ka tu gribi, ka tu ej prom, kāda bija reakcija no vadības puses?
Es pieņemu, ka tas visiem bija diezgan negaidīti un tā nebija tā patīkamākā ziņa, ko viņi tajā dienā saņēma. 

No kura laika tu biji tikai ārštata aktrise?
Neatceros vairs, tas būtu jāprasa Ojāram Rubenim, tas bija vēl viņa laikā, kad es aiznesu to lūgumu pārskaitīt mani ārštatā. Viņš, protams, pa vairākiem lāgiem to nepieņēma. Bet beigās, es ceru, viņš saprata, tāpēc ka, ja es kaut ko ļoti apņemos, es tomēr pie tā gribu palikt.

Kāpēc tu to gribēji?
Viens iemesls – un tas tiešām tā arī bija – es esmu vienmēr uzskatījusi, ka ir jādod vieta jaunajiem. Teātris nav nekāda tur Labklājības ministrija, kur tagad ir… Tas arī, patiesību sakot, ir ļoti slikti – no vienas puses ir šī mūsu likumdošana vai kā to var nosaukt – tā ir ļoti labvēlīga. Ja es esmu štata aktieris, mani neviens nevar izmest, un es peldu. Un bieži vien redzam, ka peld tas, kas tur tikai tā švaki kūļājas uz priekšu. Bet likums ir viņa pusē, un tas nav pareizi. Uz skatuves ir jābūt stipriem, varošiem, vienalga, vai tev ir 100 vai 150 gadu, vai tikai 15 gadu. Šeit nav runa par gadiem. 

Vai ir vēl kādi iemesli, kas mudināja būt ārštatā?
Es saku, tas ir viens iemesls: domāju, ka es varu atļauties būt ārštatā. Jāsaka, minimālā pensija man ir, viss pārējais man ir, es tāpat ļoti daudz strādāju: man bija lomas, man bija darbs, un man bija honorāri, un es vienkārši neaizņēmu šo vietu, jo viens jauns cilvēks, kas tikko ir pabeidzis studijas, nevar savu dzīvi nākotnē būvēt, un tad viņš ir spiests skriet halturēt pa labi, pa kreisi, viņš izšķīst. Un tādu piemēru ir ļoti daudz.

Žurnāli