Alise, gluži kā Luisa Kerola pasakas varone, vientuļa maldās cilvēces vēstures, humānisma, ilūziju, morālo vērtību Aizspogulijā, jauc īstenību un fantāziju. Skats no Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrādes Alise. Foto – Dmitrijs Matvejevs
Alise, gluži kā Luisa Kerola pasakas varone, vientuļa maldās cilvēces vēstures, humānisma, ilūziju, morālo vērtību Aizspogulijā, jauc īstenību un fantāziju. Skats no Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrādes Alise. Foto – Dmitrijs Matvejevs

Teātris atkal sāk pareģot

Viļņas teātru dzīve karantīnas gaidās

Divos rudens mēnešos, pirms Lietuvā atkal tika ieviesta karantīna, teātri paguva skatītājiem parādīt vairākas pirmizrādes, no kurām dažas savu kārtu gaidīja jau kopš marta.

Visvairāk gaidītā pirmizrāde

Viļņas Jaunatnes teātris jau krietnu laiku kopā ar poļu režisoru Kristianu Lupu bija strādājis pie Vinfilda Georga Zēbalda romāna Austerlica skatuves versijas. Taču pirmās izrādes notika tikai oktobra vidū, reizē ar nelielu fotoizstādi teātra foajē. Fotogrāfijas bija tapušas laikā, kad izrādes radošā grupa uzņēma videofilmu Terezinā, romāna reālo notikumu vietā. Izstāde kļuva par izrādes ievadījumu, bet videofilma – par tās neatņemamu sastāvdaļu. Savukārt izrādes finālā rāda Otrā pasaules kara laika dokumentālo filmu par Terezinu – pilsētu pie Austrijas un Čehijas robežas, kas vispirms tikusi pārvērsta par geto, bet pēc tam iekļāvās nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu sistēmā. Terezina kļuva par savveida paraugpilsētu un ārlietu jomas skatlogu – uz turieni veda pasaules sabiedrības pārstāvjus. Taču tas nemainīja likteni cilvēkiem, kuri bija nokļuvuši Terezinā un kinolentē, – viņu ceļš beidzās nāves nometnē.

Kristians Lupa adaptējis romāna tekstu, lai izrādē atklātos galvenā sižetiskā līnija – zaudētās dzīves meklējumi atmiņās un sapņu fragmentos. Taču vēl svarīgāks ir tas, kā rāmais vēstījums, lēnais dzīves ritējums sagrauj teātra nosacītību, ievelk sevī un liek izjust laika bezgalību. Izrāde ilgst vairāk nekā sešas stundas, un šajā laikā nākas iziet cauri vairākām izjūtu stadijām: no satricinājuma izrādes sākuma ainās līdz neiespējamībai skatīties un neiespējamībai novērsties, sekojot galvenā varoņa pašizziņas  ceļam.  

Kristians Lupa radījis savu noslēgtu skatuves pasauli: videoattēls, kas plūst paralēli tiešajai darbībai, kamēr viena vienīga kaste pēc vajadzības pārvēršas par pilnīgi atšķirīgām arhitektūras konstrukcijām, kuras varonim darba gaitās jāapseko. Varonis vienlaikus eksistē divās paralēlās pasaulēs – īstenībā un atmiņās. Un šo dubultošanos atspoguļo dūmakainā videomontāža, kurā viņš vēro pats sevi soļojam pa izmirušas pilsētas ielām vai pēkšņi attopas aci pret aci ar sevi pašu – mazu puisēnu eņģelīša drānās. Pasaule turpina dubultoties, zaudē fokusa asumu, bet centieni atrast savu patieso, reālo dzīvi  tikai noved pie aizvien jauniem sāpīgiem atklājumiem par traģiski zaudēto un nesasniedzamo.

Skaņa, kas nogalina

Vēl viena pirmizrāde Jaunatnes teātrī – Urbančiča metode – ir eksperiments, kurā teksta skanējums pārvērsts par muzikālu partitūru, ko izpilda četri jauni aktieri. Autors ir jaunais komponists Artūrs Bumšteins, un tā ir viņa režijas debija. Tiesa, viens patstāvīgs darbs viņam jau bijis – skaņu performance, kuras laikā tika demonstrēts viss, ko iespēj senā un tradicionālā teātra trokšņu aparatūra. Jaunās izrādes pamatā ir Tomasa Bernharda romāns Kaļķa fabrika. Viktors Urbančičs ir austriešu dakteris, kurš eksperimentē ar kurluma ārstēšanas iespējām, veicot dažādus skaņu vingrinājumus cilvēkam īpaši jutīgās zonās. Romāna varonis gadiem ilgi izmēģina šīs metodes ar savu sievu, līdz eksperimenti noved viņu kapā. Stāsts par kurlumu un ārprātu tiek vēstīts ar skaņu partitūras un Bernharda tekstu dziedājumu un ir visnotaļ neparasts skatuviskais eksperiments.

Tiešsaistes Lielais ceļš

Kamēr Viļņas centrā notiek Lietuvas Nacionālā drāmas teātra ēkas rekonstrukcija, tā izrādes notiek visdažādākajās pilsētas vietās un spēles laukumos. Septembrī izrāde Republika tika spēlēta Viļņas kinotelpā. Tur novembra sākumā notika arī pirmizrāde Augusta Strindberga pēdējai lugai Lielais ceļš Jona Vaitkus režijā. Tas ir lielās formas uzvedums ar gandrīz visa Nacionālā drāmas teātra aktieru ansambļa piedalīšanos, fantastiskām dekorācijām un kostīmiem, mūziku un dejām, un pasakai līdzīgu sižetu. Proti, galvenā varoņa aizrautīgajiem centieniem savest kārtībā savu atmiņu: atcerēties visus dzīvē satiktos cilvēkus, atminēties visus spertos soļus un, kaut vai apziņā modelējot, beidzot savienot visus pārtrūkušos jēgas pavedienus. Šīs pirmizrāde jau bija skatāma tikai tiešsaistē. Nacionālais drāmas teātris jau kopš septembra izmēģina šādu translāciju iespējas, sācis ar Republiku, teātris ieguvis ne tikai pieredzi, bet arī vērā ņemamu tehnisko nodrošinājumu un profesionāļus, lai šādā veidā rādītu skatītājiem savas izrādes un darītu to Rietumu līmenī. Lielā ceļa pirmizrādes laikā pieslēgumi sasnieguši piecus simtus – tieši tikpat vietu ir arī teātra skatītāju zālē.

Žurnāli