«Ja grāmatā par tēlu ir uzrakstīts ļoti daudz, tad izrādē nav iespējams to visu nospēlēt, jo skatuves laika ir tik maz.» Evija Krēze – Luīze de Renāla izrādē «Sarkanais un melnais», 2021. Foto – Margarita Germane

Vēl spēcīgāk, vēl trakāk, vēl grūtāk

Ar Nacionālā teātra aktrisi Eviju Krūzi sarunājas Ieva Struka

Mēs esam viena gada, gandrīz 20 gadus strādājam vienā teātrī, bet tādas garākas sarunas mums nekad nav bijis. Sasveicināmies un dodamies katra savās gaitās. Un tad kādā brīdī saproti, ka piederat pie vienas paaudzes, jo pirms jums ir lielie metri, aiz jums ir brīnišķīgi jaunieši, bet pa vidu ir grupa cilvēku, kuri, pat ja pieturas pie dažādiem uzskatiem, tomēr pārstāv arī vienu laiku. Tāds varētu būt iemesls, kāpēc uz sarunu vēlējos uzaicināt Eviju Krūzi. Otrs iemesls – pēdējos gados viņai tapušas lielas un labas lomas – Ebija Jūdžina O’Nīla Mīlā zem gobām, de Renāla kundze Stendāla romāna Sarkanais un melnais inscenējumā, Lidija Gromova Reina Rauda Perfektā teikuma nāvē

Ieva Struka. Vai tu pati sevi uzskati par ekstravertu vai introvertu cilvēku? Un vai šādu jautājumu drīkst uzdot arī aktiera profesijas kontekstā? 
Evija Krūze
. Es sevi kā personību varu ielikt... Nē, tur jau tā lieta, es nevaru sevi ielikt nevienā no šiem plauktiņiem, tāpēc ka tas ir atkarīgs no situācijas. Es nevaru teikt, ka esmu introverta, jo varu būt ļoti komunikabla, varu piedalīties šovos un daudz kur citur, par ko nevarētu teikt, ka introvertie to dara. Ja vajag – es daru. Un man pat patīk to darīt. Būt dzīves mutulī. Bet būtībā man nav vēlmes pēc tā. Es labprāt nemaz tā ar cilvēkiem nedraudzējos, man ir vajadzīgi pāris cilvēku, un, ja man ir vīrs, viņš man aizvieto visus cilvēkus. Man ļoti patīk būt vienai. Tāda nenormālā burzma ap mani ikdienā nogurdina, un, lai sevi kaut kā pasargātu, es mēģinu burzmā sevi neizšķaidīt. Tāpēc brīžam var padomāt, ka es sēžu ballītē un nerunāju... Bet, ja man šķiet, ka tai vietā ir cilvēki, kas to izdarīs labāk par mani, tad es vienkārši neveru vaļā muti un pataupos. Var rasties priekšstats – un kāda sabiedrības daļa tā arī domā –, ka esmu noslēgta un par sevi daudz neizpaužu – vienmēr smaidīga, vienmēr pozitīva, kurai nekas nekaiš. Bet es esmu dzīvs cilvēks, ar mani tieši tāpat viss notiek. Aktiera profesija ir tāda, ka enerģija, izņemot mājsēdes brīžus, ir jāsargā. Ir brīži, kad ir ļoti daudz jāizdara, daudz visa kā jāiedabū galvā, visu laiku jādomā, un vajag, lai tam visam pietiek spēka. Esmu sevi pieķērusi, ja man ir, par ko aktīvi domāt, ja ir mēģinājumu process un ja mani nodarbina kāda lieta, tad es it kā kontaktējos ar cilvēkiem, bet paralēli iet citas domas... Tā ka es saprotu, kāpēc tu sāc ar šādu jautājumu. Ir daudz cilvēku, kas par mani neko nezina un kam es neesmu atklājusies. Arī šeit teātrī. Redzi, pat mēs neesam īpaši runājušas. Bet tas ir tāpēc, ka man nav tādas iekšējas nepieciešamības. Turklāt pat ar tuviem cilvēkiem nav jau obligāti jārunā. Teiksim, ja es tevi satieku, pasaku «čau», tu man uzsmaidi, un es redzu, ka viss kārtībā, tad man jau tas kontakts ar tevi vienalga ir. Nav arī tā, ka es neinteresētos, kas ar citiem notiek, attiecīgi, ja nonāk līdz situācijai, kad mēs esam divatā, es esmu pietiekami komunikabla. 

Bet uz skatuves? 
Kaut kā ir sanācis, ka man dod galvenokārt manai cilvēciskai būtībai pretējas lomas. Tas, ko es spēlēju, neesmu es. Kaut vai tas pats seriāls Viņas melo labāk, kas desmit gadu garumā ir uzlicis man vienu tēlu, nav par mani. Protams, katrā lomā ir kaut kas no aktiera paša, bet tikpat lielā mērā tas attiecas uz citiem kolēģiem. Bet tieši tas ekstravertums lomās ir tas, kas man patīk, jo es jau uzreiz kā aktrise zinu – tā neesmu es. Tas nav viegli; daudz, daudz vieglāk man ir spēlēt introvertas, dziļas un mierīgas lomas, bet – tas ir interesanti, jo tā es kā cilvēks dabūju dzīvē visu emociju gammu. Un par to es ļoti pateicos šai profesijai. Es varu izdzīvot un pētīt cilvēku uzvedību. Jā, tur ir arī tas – man patīk pētīt cilvēkus, tieši to, cik smalki un kā cilvēki reaģē uz kaut kādām lietām. Man ir tāda sievišķīga... (pauze) intuīcija, ja tā var teikt. Jo es varu diezgan ātri pēc dažām niansēm noteikt, ko cilvēks ir padomājis. Arī uz skatuves es uzreiz redzu, kur partneris aiziet ne tā... Un tā es visu laiku vācu lietas, kas ir man apkārt. Uz skatuves nevar būt pavisam introverts... Es vairāk dalu, ka ir vēsie un siltie aktieri. Visi aktieri – gan ļoti labi, gan viduvēji, gan mazāk spilgti – dalās vēsajos un siltajos. Un tad ir interesanti pētīt, ar ko vieglāk ir saspēlēties. Es pati sevi pieskaitu pie siltajiem. Bet vēsie ir ļoti interesanti tipāži. Ar viņiem man ir grūtāk spēlēt, un, sēžot zālē, es to pat mazāk redzu, nekā atrodoties uz skatuves. No viņiem jau arī viss tas pats nāk ārā, tikai tā ir cita emociju gamma, kādā viņi strādā. Varbūt viņi introvertāk dalās ar iekšējām emocijām. Ar to, ko patiesi jūt. Nav uzreiz tādi baigi atvērtie. Un tad ir tas mazais noslēpums, ka man jāzina, kā viņiem tikt klāt. 

Man atliek tikai piekrist, ka tu piederi siltā tipa aktieriem, bet, runājot par tā sauktajiem vēsajiem, kā tev šķiet – vai viņi paši jūt un domā, ka ir vēsi? 
Vēsums nav mīnuss. Viņi dara pat varbūt vēl vairāk. Tā ir... īsto emociju pašaizsardzība? Nē, viņi arī liek emocijas ārā, bet tā ir tāda netveramā matērija. Man ir bijuši partneros vēsie tipi, un es jūtu, ka tur ir kaut kāda nianse... Viņi ļoti strādā pie lomām, un tur ir racionāli sastrādātas lietas. Enerģija viņiem ir savādāka.

Man šī tēma liekas interesanta, vērojot arī vecākās paaudzes kolēģus. Esmu savulaik runājusi ar Astrīdu Kairišu, un varētu taču likties – nav introvertāka cilvēka par viņu. Bet viņa uzkāpa uz skatuves, un tas bija tāds spēks...
Mēs kopā ar Vēverīšiem izbraukājām Ameriku un Austrāliju, un es neteiktu, ka viņa nelaida sev klāt. Viņai nepatika intervijas, no tām viņa slēpās, bet ikdienā... Vismaz toreiz viņa bija diezgan atvērta pret turienes latviešiem. Redzi, bet varbūt tas ir tas pats – ja tev ir nepieciešamība, iekšēja vajadzība, tad tu vari arī būt komunikabls. 

Žurnāli