Tikt līdz katrai skolai Latvijā

Redakcija aicināja uz sarunu par nevalstiskajiem teātriem, to ikdienu, darba formām un izaicinājumiem vairāku mazo teātru vadītājus. Lai arī katrs darbojas savā virzienā, izrādās, ka lielākā daļa problēmu ir vienādas, tāpat kā kopēja ir pamatauditorija – bērni un jauni cilvēki. Sarunu vada režisore, aktrise un arī producente Liena Šmukste

Liena Šmukste. Esam sanākuši vienā pulciņā, lai parunātos par nevalstiskajiem teātriem, par formām, ar ko jūs nodarbojaties. Es esmu nodibinājusi Sajūtu teātri, un ar to arī nodarbojos, veidoju sajūtu teātri – gan izrādes klātienē, gan sajūtu audioizrādes. Cilvēks ir pats galvenais, kas nāk izrādi baudīt vai klausīties, un viss, kas tajā notiek, stimulē visas piecas maņas. 

Varis Klausītājs. Man ir Zīmējumu teātris. Bija tāds festivāls Homo Alibi, kas paņēma manu izrādi Vilks, un programmiņā bija jāraksta, kas tas ir par teātri. Es teicu, ka mēs tur zīmējam šo to, un tās meitenes teica: «Tas taču ir zīmējumu teātris!» Kopš tā laika ir Zīmējumu teātris. 2012. gadā Spēlmaņu naktī dabūju balvu Gada izrāde bērniem vai jauniešiem. Kopš tā laika man ir ļoti daudz Zīmējumu teātra produktu un esmu mēģinājis saprast, kā var izmantot zīmēšanu teātrī, ir izrāde baznīcā par pazudušo dēlu ar senās mūzikas ansambli, laikmetīgo deju un zīmējumu. Zīmētājs zīmē altāra daļā vienu lielu darbu, kuru kā kinofilmu pa kadram ceļ uz augšu, kopā seši kadri, un tas ir 10 metru augsts un divarpus metru plats. Ir brīnišķīga izrāde, kur mēs zīmējam ar krītiņiem uz tāfelēm, tur piedalās Doma kora skolas meiteņu ansamblis, tā ir tāda zīmējumu opera. Ir visparastākais zīmējumu teātris, kur zīmē ar krāsām uz baltas sienas. Zīmējam uz lapām, plēšam tās nost, un daļa zīmējumu ievijas nākamajā stāstā. Man ir trīs izrādes, kur esmu sadarbojies ar japāņu scenogrāfi Hiroko Ošimu. Viņa man deva pilnīgi negaidītus pavērsienus, kā var teātrī izpausties zīmējums. Vairāk vai mazāk esmu nodarbināts ar mākslu, nevis ar problēmu risināšanu, jo man veids, kā pasniegt, ir tikpat interesants, citreiz pat svarīgāks. Var dzejoli paņemt par izrādes pamatu un virpināt zīmēšanu dzejoļa noskaņā.

Pamela Butāne. Es darbojos valsts un nevalstiskajos teātros kā scenogrāfe un režisore. Iesaistos citu projektos, veidoju pati savus projektus. Mani interesē laikmetīgais teātris, alternatīvas teātra formas. Valmieras vasaras festivālā šogad veidoju staigājamo audioizrādi. Interesē arī teātris jauniešiem un bērniem. Mēs ar Beatrisi nodibinājām Perforāciju, lai meklētu laikmetīgās teātra formas, un sākām taisīt bērnu izrādes. Pirmā mūsu izrāde bija mans diplomdarbs (Natum ante mortem – red.), bet pēc tam bija Plastmasas huligāni, kur mēs pētījām, kā runāt ar bērniem par plastmasu un kā iemācīt viņiem to pārstrādāt. Pievērsāmies arī digitālajam teātrim un izveidojām Antiņu.

Beatrise Zaķe. Antiņš pagājušajā Spēlmaņu naktī saņēma Bērnu žūrijas balvu. Tas ļoti labi gāja Skolas somas programmā. Esmu jaunā režisore, taisu projektus Perforācijā, strādāju arī valsts teātros, biju Liepājā, drīzumā būšu Leļļu teātrī. Producente Perforācijas projektiem. Ceru, ka decembrī pirmizrādi piedzīvos vēl viens darbs bērniem un jauniešiem. Tas būs tāds teātra un kino mikss par mentālo veselību. Tas turpinās uzstādījumu, ka gribam dot bērniem kaut ko vēl papildus bez izrādes. Plastmasas huligānos tā bija plastmasas pārstrāde, Antiņā – tas, kā mēs paši varam sevi izklaidēt mājās ar priekšmetiem. Un Kā suns, kā kaķis runās par bērnu un jauniešu psiholoģiju sadarbībā ar Pusaudžu resursu centru. Būs ne tikai filmizrāde, bet arī aktieru sarunas ar psihologiem, lai palīdzētu pusaudžiem pārdzīvot šo laiku. Mums vienmēr ir svarīgi, ka darbi sniedz ne tikai izklaidi, bet arī kādu praktisku aspektu. 

Ēriks Vilsons. Es pat nezinu, vai to, ko es daru, var saukt par nevalstisko teātri, bet tas aizsākās 2007. gadā ar izrādi Nezāle pēc Blaumaņa motīviem. Ar to es sāku braukāt pa skolām, paralēli bija bērnu izrāde Kur ir mana mamma?, ko bijām uztaisījuši Liepājas teātrī, tā izjuka, jo teātri tas neinteresēja. Mēs pārņēmām, un es sāku viens pats braukāt – pats režisors, pats aktieris, pats kostīmu mākslinieks. 

Ivonda Vilsone. Vairāki projekti tapa, sadarbojoties ar Zigrīdu Atāli. Bet tad 2017. gadā mēs sapratām, ka vajadzētu legalizēties. Mēs uztaisījām kultūras attīstības biedrību Tapala lapa, kas nodarbojas ar Ērika Vilsona monoizrāžu ražošanu, producēšanu un piedāvāšanu skatītājiem. Ērikam visu laiku ir bijis īpaši labs kontakts ar jauniešiem. Tāpēc tā virzība vairāk ir tieši bērni un jaunieši. Pateicoties Skolas somas programmai un Kultūrkapitāla fondam, mēs esam dabūjuši atbalstu Rūdolfa Blaumaņa Pazudušajam dēlam. Ir labi, ja ir atbalsts, nauda, tad ir arī projekts un termiņi, un tās idejas, kas tevī maļas, esi spiests realizēt noteiktā laikā. No otras puses, mums nav nekāds milzīgs repertuārs, kas spiež. Šobrīd mums ir piecas izrādes, neviens viņas nemet ārā. Mēs spēlējam pa visu Latviju, kas, izrādās, nemaz nav tik maza. 

Ēriks. Mans princips ir ielikt visu vienā bulku vāģī un aizbraukt ar vairākām izrādēm uzreiz, es parasti braucu uz nedēļu pa perifēriju. Reizēm skolotāji saka: «Mēs jau nevaram atļauties.» Pēdējos gados, protams, ir Skolas somas nauda. Agrāk teicu, ka mēs darīsim visu, lai parādītu izrādi, un nedomāsim par naudu. Tā esmu bijis brīnišķīgās vietās. Tad radās Pazudušais dēls, 2020. gada janvārī bija pirmizrāde Liepājā. Tad sākās Covid-19. Es biju apsolījis, ka spēlēšu, un sāku to darīt Zoom. Visas izrādes pamazām pāriet Zoom vidē. Bērni pavisam mazos kvadrātiņos, es ar viņiem sarunājos, piešķiru lomas. Tas vispār ir briesmīgi. 

Ivonda. Uzstādījums bija tāds – vienai klasei viena izrāde. Katrs sēž savās mājās. Citas skolas vēlējās, ja tas ir teātris, tad varētu rādīt nevis stundu laikā, bet sešos vakarā. Tad visa ģimene skatījās. Tas ir tāds, kā Ēriks saka, nabadzīgais teātris. Viņš brauc, spēlē viens jebkurā telpā. 

Jānis Znotiņš. Es visu daru precīzi tāpat kā Ēriks. Es esmu Istabas teātris, man ir pašam sava neatkarīga apvienība, kas dibināta 2014. gadā, un pēdējos gados mums ir viens uzstādījums – nokļūt visās Latvijas skolās, lai cik tālu un lai cik mazas tās būtu. Ļoti daudz palīdz digitālie projekti, un tas tiešām ir mūsu mērķis, lai mēs būtu bijuši katrā Latvijas skolā. Es veidoju dažādas izrādes savā kompānijā, es esmu viens režisors, ir kādi seši aktīvi domubiedri, ar ko kopā domājam, cīnāmies. Mēs arī braucam vienā mašīnā, man ir precīzi tāda pati filozofija, jo skolas nekur nevar aizbraukt, vislabāk ir braukt pie viņiem, man tas ļoti patīk. Tāpēc arī ir Istabas teātris. Daļēji arī tāpēc, ka mēs sākām galerijā Istaba, bet es sapratu, ka man patīk tāds teātris, kas notiek istabā. Tas nozīmē, ka jebkur var spēlēt teātri. Tas pilnīgi sasaucas ar manu aicinājumu. 

Liena. Kādus medijus jūs izmantojat? Ar Sajūtu teātri esmu ceļa sākumā, un man ir svarīgi izstāstīt stāstu caur skaņu, ne tik ļoti izmantot vārdu, bet tieši skaņu. Sākotnēji man likās, ka ir svarīgi veidot teātri arī tam cilvēku lokam, kurš ikdienā varbūt mazāk tiek uz teātri, kā neredzīgiem vai nedzirdīgiem cilvēkiem. Manā ģimenē bija divi neredzīgi cilvēki, tāpēc man ir svarīgi veidot teātri, kurā nav tik būtisks vizuālais veidols, bet tieši skaņa. Man šķita, ja veidošu teātri, tad jādara nedaudz citādāk, jo var paklausīties radio vai atrast kādas audioizrādes, kādas radioteātra izrādes, bet es meklēju citu veidu, kā strādāt, lai nonāktu pie tās mērķauditorijas, kurai gribu veidot izrādes. Ir tapusi izrāde Grāmata Zīme kā maģistra darbs, kur visi izrādes apmeklētāji bija aizsietām acīm un visa darbība notiek viņiem apkārt. Šobrīd ir uztaisītas divas sajūtu audioizrādes. Es tās saucu par sajūtu audioizrādēm, tāpēc ka mēs kopā ar kolēģi Ievu Džindžu mēģinām veidot telpisku skaņu, lai arī sēžot mājās, klausoties austiņās, būtu sajūta, ka viss, kas notiek apkārt, notiek tieši ar tevi, ka tu esi galvenais varonis, tu esi centrā vai ka tu esi tajā telpā klātesošs. Saņēmu brīnišķīgu komentāru no vienas neredzīgas sievietes, ka viņa, noklausoties audioizrādi, beidzot pati redzējusi izrādi. Ja viņa aiziet uz klasisku izrādi, viņai ir vajadzīgs kāds, kurš visu laiku komentē, kas notiek uz skatuves, lai viņa galvā uzbūvētu izrādi. Tas traucē apkārtējiem, un nianses tāpat tiek palaistas garām. Tāpēc es veidoju sajūtu audioizrādes, lai tās notiktu it kā visapkārt. Tā sieviete noklausījās un teica: «Es pirmo reizi vispār iedomājos, ka dziedātāji uz skatuves kustas!» Zālē skaņa nāk no skandām, tā ir plakana, un viņai radies iespaids, ka cilvēki uz skatuves nepārvietojas. Mēs veidojam skaņu 3D formātā, lai dzirdētu, kā kāds paiet garām, apiet apkārt, iečukst vienā ausī, otrā ausī.

Jānis. Mans jājamzirdziņš ir vārds. Tā ir mana bērnības un jaunības trauma. Man riebās lasīt grāmatas. Tagad, strādājot ar bērniem un pusaudžiem, jo lielāks latviešu klasikas ķieģelis, jo esmu priecīgāks. Mans mērķis ir dabūt uz skatuves Zaļo zemi, jo es atceros, kā ar to mocījos. Lai ko darītu, vienmēr atgriežos pie vārda. Vārds ir mans medijs.

Ēriks. Bērniem ir jālasa priekšā, tas ir obligāti. Piemēram, savam jaunākajam dēlam es lasīju priekšā līdz 15 gadu vecumam, tas mums bija rituāls. Viņš nelasa neko vairāk par 140 zīmēm. Abi vecākie dēli lasa šausmīgi daudz. Ja es kaut ko nezinu, es jautāju viņiem. 

Ivonda. Mēs arī strādājam ar vārdu, ar latviešu klasiku. Ja tā nav klasika, tad Ērikam ir personīgas izrādes, piemēram, Mana Magadana, tā ir viņa vēsture. Lai vēsturi personificētu, padarītu par savu, lai jaunietim būtu vieglāk saprast un iztēloties, un ieinteresēties par savu dzimtu, savu vēsturi. Vārds un aktieris. 

Varis. Nereti pašam liekas, ka nodarbojos tikai ar zīmējumu teātri, man ir mājaslapa zimejumuteatris.lv, un tur esmu norādījis tikai tās izrādes, kurās notiek dzīva zīmēšana uz skatuves. Bet man ir bijušas arī cita veida izrādes, kuras īsti nevar uzskatīt par zīmējumu teātri. Principā deja, zīmēšana un mūzika. Un, protams, dzīvais kontakts. Jocīgi, ka Kultūrkapitāla fonds mani visu laiku spiež iekšā teātrī. Savukārt, kad es braucu ārpus Kultūrkapitāla ietekmes sfēras, tad es vienmēr esmu starpnozarē, nevis teātrī. 

Beatrise. Perforācija šobrīd pandēmijas dēļ iet uz digitālo apvienojumu. Tas ir virziens, kas ir bijis aktuāls arī citos darbos. Mēs vienmēr izmantojam video. Man kā producentei ir vairākas sadarbības ar Ingu Tropu-Fišeri, mums bija izrāde Valmieras vasaras teātra festivālā, tur arī viens no medijiem ir video un digitālā pasaule, kas arī noteikti ir manos darbos. Parasti ir arī vārds. Diezgan daudz kustību. Bet bērnu izrādēs, man liekas, galvenais medijs šobrīd ir vārds. 

Pamela. Mani darbi ir dažādi, bet viens aspekts, kas ir līdzīgs visiem, ir vēlme pastiprināti rosināt iztēli. Es kā mediju varētu pieminēt iztēli. Mēs varam paņemt jebkuru objektu un apspēlēt to kā kaut ko citu, radīt ilūziju, ka tas ir kas cits. Caur šo abstrakto vai konkrēto priekšmetu panākt, ka tas nav tas, pēc kā tas izskatās, ar teksta palīdzību radīt pavisam citu nozīmi un pavisam citu priekšmetu. Tas bija mūsu uzsvars Antiņā – atgādināt bērniem, ka viņi var paņemt jebkuru objektu un iztēloties, ka tas ir zirdziņš, kosmosa kuģis vai jebkas cits. Mūsu vēlme bija izmantot lietas, kas ir pieejamas ledusskapī, – olas, banānus. Banāni kļūst par kraukļiem, olas – par jātniekiem. Objekti, apvienojot tos ar vārdu, rada stāstu. Agrāk, šķiet, bērni vairāk spēlējās ar čiekuriem, kociņiem, akmentiņiem. Un tas rosināja iztēli. Ir svarīgi mūsdienās to turpināt, jo, kad viņi sāk spēlēties ar jau izveidotiem tēliem, iztēle var nedaudz ciest. 

Liena. Vai jums ir sava mērķauditorija un vai un kā jums izdodas to sasniegt? 

Beatrise. Mums noteikti auditorija ir bērni un jaunieši, kā arī vispār gados jauni cilvēki. Ja ir mazāks bērns, tad nāk arī vecāki līdzi, līdz ar to jādomā arī par vecāku izglītošanu. Tādu dzirksteli tēvu acīs, kāda bija redzama Plastmasas huligānos, reti sanāk piedzīvot. Ieraugot plastmasas pārstrādes mašīnu, reizēm viņi pastūma bērnus malā un paši nāca klāt. Runājam arī par jauniem cilvēkiem nozīmīgām tēmām, piemēram, izrādi Heda Human vecākā paaudze varbūt nesaprata un pārmeta, ka jaunajai paaudzei ir iedomātas grūtības, ka viņiem bijis grūtāk. Tajā pašā laikā jaunāku paaudžu meitenes raudāja. Jauno paaudzi var piesaistīt caur sociālajiem medijiem. Piemēram, bērnu izrādes ļoti labi aiziet, neslēpsim, sadarbojoties ar tā saucamajām Instagram mammām. Tas šobrīd strādā labāk nekā sludinājumi vai vienkārši sociālo tīklu ieraksti. Iedod ielūgumu, un viņa publicē savā sociālo tīklu profilā, ka ir bijusi uz izrādi. Es neslēpju arī, ka, veidojot Heda Human, es piesaistīju sociālajā vidē pazīstamas aktrises. Viņas veidoja ierakstus ne tikai par izrādi, bet arī par kultūrtelpu, tādējādi piesaistījām auditoriju ne tikai izrādei, bet visai Točkai. Tas ir viens no veiksmīgākajiem auditorijas piesaistīšanas paņēmieniem, ko teātri, manuprāt, neizmanto.

Pamela. Bērnu un pusaudžu izrādēm auditoriju ļoti palīdz sasniegt Skolas soma. Man bija pārdomas pēc Plastmasas huligānu izrādes. Izrāde stāsta par to, ko mēs nodarām pasaulei, par plastmasas patēriņu, kā dzīvot dabai draudzīgāk, bet tie bērni, kas nāca uz mūsu izrādēm ārpus Skolas somas – mēs spēlējām gan Kaņepes kultūras centrā, gan Kalnciema kvartālā –, parasti bija no ģimenēm, kas jau domā par šīm tēmām, kas jau zināja, kādu postu nodara plastmasa, viņi bija zinoši šajā jautājumā. Bet izrāde jāskatās bērniem, kas par to neko nezina, un ārpus Skolas somas ir diezgan grūti viņus piesaistīt un sasniegt, lai viņi uzzinātu par tādu izrādi. 

Beatrise. Skolas somas programma ir unikāla, tas ir labākais simtgades programmas ieguvums. Beidzot kultūra nav tik elitāra. Mēs piebraucam ar izrādēm klāt, mēs komunicējam ar skolām, lai pierunātu viņus, reizēm ir tā, ka jāpierunā skola, ka viņiem to vajag. Ir ļoti daudz digitālo projektu, un skolas, piemēram, var paņemt arī muzeju, jāatceras, ka Skolas soma nav tikai teātra nozarei. Bērnam no pierobežas ir iespēja izstaigāt Mākslas muzeju, tā ir fantastiska iespēja. 

Pamela. Es gribēju vēl piebilst par digitālo teātri un auditoriju. Piemēram, Urbānais safari ir izrāde visai ģimenei. To var skatīties gan pusaudži, gan seniori. Bet, kad izrāde kļūst digitāla vai aplikācijas formātā, tad tā kļūst grūtāk pieejama cilvēkiem, kas nav tik labās attiecībās ar digitālo vidi. 

Liena. Es laužos iekšā pa durvīm, esmu dzirdējusi, ka cilvēki ar redzes traucējumiem saka, ka viņiem ir pieejams arī parastais teātris, bet viņiem šķiet, ka viņi nav gaidīti. Es meklēju un aicinu neredzīgus cilvēkus uz savām izrādēm vai dodu klausīties izrādes, un no tā veidojas auditorija. Dodu informāciju Neredzīgo biedrībai, bet īsti nesaprotu, vai tā aiziet līdz cilvēkiem. Grūti saprast, kā nokļūt līdz Sajūtu teātra pamatauditorijai, ko es gribētu uzrunāt. Mūsu auditorija ir arī jebkurš teātra skatītājs, gaidīts ir ikviens. 

Ivonda. Mēs sākām 2008. gada rudenī, toreiz nebija Skolas somas, nekāda atbalsta. Sākām ar tiešo pārdošanu – zvans skolai. Tas strādā vislabāk, un ar to mēs nodarbojamies joprojām. Kopš 2008. gada ir izveidojusies pabieza mapīte ar skolotāju e-pasta adresēm un telefoniem. Veidojam attiecības, kontaktus, ir arī atgriezeniskā saite. Pēc tam paši zvana un prasa, vai mums nav kas jauns, vai ka grib atkal mūs redzēt. Sākoties Skolas somai, palīdz kopīgā mājaslapa. Mūs sāka meklēt tādas skolas, kurās mēs neesam bijuši un kuras nebija mūsu kartotēkā. Ēriks ir viens, mums kapacitāte nav tik liela, lai varētu paspēt visur aizbraukt. Ar Skolas somu parasti tas ir maijs un decembris, kad viņi zvana un saka: «Mums ir palikusi nauda, lūdzu, lūdzu, mēs jūs gribam!» Lai saprastu, vai izrāde iedarbojas, mēs veidojām atklātos ģenerālmēģinājumus. Kontakts ar skolām šeit, uz vietas, ir ļoti svarīgs, tad arī skolotāji viens otram iesaka. 

Jānis. Skolas somas programma ir pilnīgi fundamentāls auditorijas piesaistes veids tiem, kas strādā ar bērniem un pusaudžiem. Īpaši ar pusaudžiem, kas paši ar vecākiem nekad nekur neies. Tas ir vienīgais veids, kā mums satikt savu skatītāju reizē gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.

Varis. Man šķiet, ka Zīmējumu teātrim nav auditorijas. Kaut kā nav paveicies un karma. 

Liena. Tomēr kāds taču nāk skatīties? Nav tā, ka tu tur esi viens ar baltu lapu un orķestri. 

Varis. Man ir skatītāji, bet tā ir diezgan liela loterija. Ja runā tieši par auditoriju, es nevarēšu definēt, kas ir Zīmējumu teātra auditorija. Mans uzstādījums ir taisīt labu izrādi. Varbūt arī man nav resursu, lai es būtu izveidojis sev auditoriju. 

Liena. Kā jums šķiet, vai jūs esat atraduši savu nišu, kurā darboties, un vai jūs varat tajā izplesties, darīt ko vairāk, meklēt? 

Jānis. Īstenībā šajā vakarā arī nodefinējās mans mērķis, es tādu teikumu vēl nebiju noformulējis – nonākt katrā skolā jebkuriem līdzekļiem. Tas ir diezgan labs uzstādījums. Dānijā ir April fest. Viņi septiņdesmitajos gados sāka ar vienkāršu domu – katram Dānijas bērnam vismaz vienreiz gadā ir jāaiziet uz teātri. Esmu pilnībā atradis savu nišu. 

Ēriks. Es arī varu teikt, ka esmu atradis savu nišu, bet vajadzētu jau likties mierā beidzot, cik ilgi tie bērni cietīs. (Smejas.) Bet viņi pacieš vēl pagaidām. Kaut kā izdodas viņus uzrunāt.

Jānis. Nē, tu nevari beigt, Ērik. Tas ir svarīgi, ka tava vecuma aktieris, mākslinieks tik iespaidīgi spēj savākt tos pusaudžus, tu tā nemaz nedrīksti teikt. 

Liena. Jā, ja jau aicina, tad nav nekas jāiztur, vienkārši ir jābūt. 

Ēriks. Kamēr krītu. Miršu, braucot bulku vāģī. Vai arī ejot uz tualeti. (Smejas.)

Jānis. Tagad ir iespēja arī Zoom. (Visi smejas.) Līdz pēdējam elpas vilcienam.

Liena. Mans veidojums ir ļoti jauns, es vēl taustos. Sapratu, ka Sajūtu teātris var iziet ārā no teātra vides. Mēs tikko uztaisījām Aspazijas vasarnīcā sajūtu ceļojumu, tur ir 10 galdi, katrs apmeklētājs ar aizsietām acīm pie katra galda dara pats visu pēc instrukcijas, ko dzird austiņās, to var piedzīvot cilvēki ar redzes traucējumiem, bērni, vecs, jauns, vienalga. It kā tur nav aktiera, un tad jau tas nav teātris, bet aktieris ir austiņās visu ierunājis, pie katra galda uzliec austiņas un klausies, ar tevi sarunājas. Un strādā iztēle. Es vēl savu nišu meklēju un eksperimentēju. Un nebaidos no tā, ka var eksperimentēt.

Beatrise. Man ir grūti definēt savu nišu, lai gan Perforācijai būs tūlīt jau četri gadi. Niša mainās, bet ir redzams uzsvars uz bērnu un jauniešu saturu. Tuvākajos plānos ir arī citi projekti, kas saistīti ar sociālām tēmām un darbošanos. Mana niša vēl būvējas. 

Varis. Zīmējumu teātra doma ir mainīties visu laiku. Tas bagātina un dod jaunus pavērsienus. Es negribētu atkārtot nevienu izrādi, kas man jau ir, drīzāk meklēju ko jaunu. Tieši mainība ir Zīmējumu teātra stabilitāte. 

Liena. Kas ir būtiskākais, ko ar teātri iespējams izdarīt un panākt?

Varis. Zīmējumu teātrim ir jāpadara pasaule labāka – gudrāka, ilgtspējīgāka, draudzīgāka, jūtīgāka. Tā vienā teikumā. 

Liena. Es to daru, lai aizsniegtu arī to auditoriju, kas ļoti reti iet uz teātri, un viņus uzrunātu. Esmu uztaisījusi Cēsu Mazajā teātrī izrādi bēbīšiem Ūdens ceļš. Mazos bērnus no sešiem mēnešiem līdz trīs gadiem vispār neviens neuzskata par auditoriju, un Kultūrkapitāls diemžēl arī neatbalsta šīs izrādes. Mazais bērns, protams, nevar pateikt, vai viņam patīk, bet viņš ļoti dzīvo līdzi, var redzēt pēc acīm, seko līdzi. Šķiet, ka tās izrādes, kurās ir pāris vārdi un priekšmeti, un skaņas, nevienam nav vajadzīgas. Bet patiesībā šīs izrādes ļoti labi strādā bērniem ar autismu, ar kustību traucējumiem un dažādiem garīgajiem traucējumiem. Esam šīs izrādes veduši pie bērniem ar funkcionālām grūtībām, izrāde ir tikai pusstundu gara, bet viņi spēj koncentrēties, uztvert, un viņi no tās izrādes paņem ko būtisku sev. Bērnus ar autismu teātrī negaida, jo viņi var būt skaļi, viņi var runāt, bet mēs viņus gaidām. Šī joma man šķiet būtiska, lai tajā turpinātu darīt un strādāt. 

Jānis. Esmu pieredzējis, ka teātris liek bērniem stāvēt rindā pēc grāmatas. Ar Balto grāmatu bija tā, ka pat bibliotēkās nevarēja dabūt pēc tam. Otrs, ko teātris var dot bērniem, sevišķi pusaudžiem, – būt novērtētiem. Viņi jūt, ka viņiem kāds ir vajadzīgs un ka viņi ir kādam vajadzīgi.

Ēriks. Man atgriezeniskā saite ir būtiska. Es turklāt strādāju, nemitīgi acīs skatoties. Tas ir ļoti interesanti. Tā viņu reakcija un pārrunas. Es vienmēr lūdzu uzrakstīt kaut ko par izrādi, lai saņemtu atgriezenisko saiti. 

Liena. Tā kā mēs visi strādājam ar bērnu auditoriju, ar ko tā atšķiras no pieaugušajiem? Un kā bērnu auditorija pieņem atšķirīgas teātra formas vai meklējumus? Valsts teātrī tu aizej, sēdi, skaties un esi vērotājs. Iespējams, manā gadījumā viņi ir arī izrādes dalībnieki.

Beatrise. Bērni tieši visvieglāk un vislabāk uztver formu. Skolas somas programma palīdz sasniegt tos, kas nekad nav bijuši teātrī, viņiem ir priekšstats, ka teātris notiek zālē, tumsā, bet mēs rādām izrādi klasē un gaismā vai Zoom. Bērni ir viena no pateicīgākajām auditorijām, jo viņi pieņem visu. Bieži vien skolotājs ir tas, kas nobremzē, skolotājam nepatīk, bet bērni ir sajūsmā. Skolotāji uzskata, ka tas nav teātris, bet bērnam tas bijis labākais piedzīvojums. Veidot darbus bērnu un jauniešu auditorijai tieši eksperimentu un meklējumu ziņā ir vispateicīgāk.

Pamela. Valmieras vasaras festivālā kopā ar Kristu Burāni veidojām izrādi Pasaules gals un citas blēņas. Sākas izrāde, un viens no bērniem skaļi saka mammai: «Wow, šis būs tā kā teātris, tikai vēl stilīgāk!» Viņiem patīk, ka nav vienkārši jāsēž tumšā zālē. Es nepaspēju atbildēt uz iepriekšējo jautājumu, bet mana atbilde ir pavisam īsa – ir svarīgi iedvesmot un rosināt domāšanu.

Varis. Man ir ļoti līdzīgi kā Pamelai. Mammas ar bērniem vienmēr iet uz izrādēm kopā, un pēc vienas izrādes pienāk mamma un saka, ka viņa ir bijusi šokā, jo šī ir bijusi pirmā reize, kad izrādes vidū bērns sācis viņai stāstīt, kas notiek uz skatuves, jo viņam likās, ka mamma varētu nesaprast.

Liena. Gribētos, lai skolēni paši izvēlas izrādes, ko skatīties, nevis skolotājs ir tas, kurš nopērk un liek skatīties. Nezinu, kā to panākt. Es arī ar savu bērnu saskaros ar šo. Viena no skolotājām nosaka, ko visi skatīsies – izrādi, kas iet jau 20 gadus un ir pārtaisīta 20 reizes dažādos sastāvos. Uz klasiku es varu bērnu aizvest pati, labāk lai bērns piedzīvo ko foršu ar saviem klasesbiedriem un pēc tam par to parunā, tas ir daudz jaudīgāk. 

Vai jūs jūtat atbalstu savam darbam un idejām gan finansiālā aspektā, gan morāli, gan fiziski? 

Jānis. Šis ir labs jautājums. Sēdēt un gaidīt, ka tevi kāds atbalstīs, droši vien nav pareizākais. To ceļu nekad neesmu gājis. Es saprotu, ka mani atbalstīs tad, kad es kaut ko izdarīšu. Es jūtu atbalstu, bet tas nav izšķirošais, lai es kaut ko darītu. Man galvenais ir atbalsts no skatītāja. Mums Lāčplēsim, piemēram, neiedeva naudu. Bet pašiem tas bija svarīgi, un mēs sapratām, ka vienkārši jāizdara līdz galam, mēs redzējām tam vērtību. Es jūtu atbalstu, bet tas nāk caur darbu, caur tām izrādēm. Runājot par Kultūrkapitāla fondu, visa pamats ir tajā, ko mēs rakstām projektos. Mēs par to esam cīnījušies, un caur to, ka mēs cīnāmies, mēs arī jūtam atbalstu, piemēram, no VKKF vai Skolas somas, pat ja mums atsaka. Tas ir tikai forši, ka atsaka kādreiz. Tas liek pārvērtēt kaut ko, tas arī ir atbalsts – atteikt. Varam uz to reaģēt dažādi, bet es mēģinu uz to skatīties tā. 

Liena. Mans vislielākais atbalsts ir cilvēki, skatītāji, sajūtas, kas ir pēc izrādēm, un enerģijas apmaiņa. Tas ir atbalsts, kas liek domāt, ka eju pareizo ceļu un ka tas ir nepieciešams un vajadzīgs. Protams, arī finansiālais atbalsts ir ļoti vajadzīgs, bet šis ir dzinulis no skatītājiem, kas dzen uz priekšu. Ir jāpacīnās par savu vietu un būšanu. 

Beatrise. Es pievienojos, ir, protams, svarīgs finansējums no Kultūrkapitāla vai citām iestādēm. Bet tā atdeve no skatītāja, kaut caur datora ekrānu… Bija brīnišķīgs piemērs, mēs ar Pamelu raudājām otrpus ekrāniem – kad rādījām Antiņu vēl publiski, ne tikai skolām, pieslēdzās mamma ar diviem gultā gulošiem bērniem. Viņi, iespējams, pirmoreiz redzēja teātri. Mēs bijām pirmās, kas uztaisīja digitālo izrādi bērniem. Tad mēs noticējām, ka arī digitālajām izrādēm ir vērts pastāvēt, jo var aizsniegt vēl kādu publikas daļu. Tam mazajam cilvēkam, kas vispār varbūt nevar iziet no mājas, iedot pilnībā citu skatījumu un iespēju. Tādu mirkļu dēļ ir vērts strādāt, jo saņem milzīgu gandarījumu.

Jānis. Fiksi pieminēšu vienu novērojumu – tās nav vienas un tās pašas skolas, kas pieprasa digitālos projektus un izrādes klātienē. Man pašam likās, ka, visticamāk, sākšu konkurēt pats ar sevi, bet tā nav. Mums ir nākušas klāt tādas pilsētas, kurās mēs nekad neesam bijuši. 

Liena. Kādas vispār ir finansējuma iespējas un vai esat meklējuši naudu arī ārpus Valsts kultūrkapitāla fonda? 

Beatrise. Pirmo mūsu darbu vispār neatbalstīja, bet mums bija ļoti liels sponsoru atbalsts no privātā sektora. Nevis finansiāls, bet materiāls ieguldījums – trīs tonnas ar stalažām uz mēnesi bez maksas. Tas noder, jo scenogrāfijas, ja veido vizuālus darbus, izmaksā ļoti dārgi. Plastmasas huligānos mums bija Britu padomes atbalsts, kā dēļ mēs varējām izveidot tik tehniski sarežģītu izrādi. Ir bijuši arī citi materiāli devumi citiem pasākumiem, mēs esam dabūjuši kokmateriālus, krāsas projektiem. Strādājot pie citiem projektiem, domājam, kur meklēt ārzemju partnerus, vai iet pie Gētes institūta, vai pie Britu padomes, Nordic centra, Ziemeļvalstu biroja, Rīgas domes. Točkai no Rīgas domes dabūjām atbalstu. Latvijā nav izkopts mecenātisms. Privātajam sektoram neinteresē teātris, viņus interesē pirkt mākslas darbus. Biznesmeņus neinteresē teātris, jo tā nav materiāla vērtība, kas paliek. Vēl ilgs ceļš ejams šajā jomā. Tas saistās arī ar empātiju – saprast, kādēļ tam jaunajam māksliniekam būtu svarīgi, ka viņā iegulda. Nevalstiskajam sektoram ir kaut kā jāpierāda sevi, kāpēc privātajam sektoram būtu vērts ieguldīt gaistošā mākslā. 

Ēriks. Esam dabūjuši gan Kultūrkapitāla atbalstu, gan Liepājas pilsētas Kultūras pārvaldes atbalstu Manai Magadanai. Lai veidotu teātri, vismaz tādā veidā, kā to darām mēs, vajag minimālus līdzekļus. Milzīgu pašiniciatīvu. Ja ir nepieciešamība kaut ko veidot, tam tomēr ir pievienotā vērtība.

Jānis. Mēs esam startējuši tikai Kultūrkapitāla fondā. Mani uztrauc tas, ka nākamgad Skolas somai nebūs projektu konkursa. Ir samazināts finansējums skolēniem, tas nozīmē, ka tie 7 eiro vairs nebūs, cik es saprotu.

Liena. Vienkārši jāpārformē izrādes uz vienu aktieri, lai ar riteni var aizbraukt, lai var iekļauties četros eiro. (Smejas.)

Jānis. Mēs paši, mākslinieki, esam baigi noslēgti. Valodas dēļ Latvijā ir grūti ar partneriem sadarboties. Mēs cīnāmies par vienu festivāla projektu ar norvēģu partneriem. Es arī esmu ASSITEJ valdē un piedalos sapulcēs. Viņi domā pilnīgi citā līmenī, un es vienkārši mēģinu ar savām smadzenēm tikt līdzi. Mums visas problēmas ir ļoti lokālas, arī tēmas ir lokālas. Tas jebkuram māksliniekam ierobežo iespējas piesaistīt līdzekļus no Eiropas fondiem, jo, tikko kā meklē finansējumu citur, ir jādomā plašākā mērogā par Latviju. Latvijas idejas vienkārši neiet cauri. 

Varis. Bet tas zobens no abām pusēm griež. Jo, ja tu būtu Austrālijā un skatītos uz Eiropu, tad tev liktos tieši tāpat kā tagad, no Latvijas skatoties uz Norvēģiju. Eiropa ir diezgan koloniāla, tā mēģina pateikt, ka vissvarīgākās problēmas, kuras risinām mēs, ir jārisina visai pasaulei. Tas varētu būt arī tavs kompromiss finansējuma dēļ. 

Jānis. Jā, es tieši arī runāju par to, kam dod naudu. Zviedrijā ir tāds Bibu festivāls, un tur ir iespēja pieteikt sarunu tēmas, profesionālas darbnīcas un tamlīdzīgi. Mēs bijām izdomājuši Bērnu un jauniešu teātra institūtu, jo mēs gribam un saprotam, ka norvēģus tas interesē. Bet tam visam jābūt saistībā ar ANO rezolūciju, un tur uzreiz ir visas lielās tēmas – bads un citas, ko ieraugot mēs kasām galvu un mēģinām saprast, kā zem tā visa palīst. Mēs nedomājam globāli. Viņi sēž un runā par ilgtspējību un to, kā festivāliem kļūt ilgtspējīgiem. Mēs priecājamies, ka mums vispār ir festivāls, kamēr viņi runā par to, ka vajag festivālus padarīt ilgtspējīgus. Sevišķi bērnu un jauniešu teātrī mēs esam veidošanās stadijā. Veidojas mākslinieku kopums, kam tas vispār interesē, kas ikdienā un regulāri to dara. Tādu cilvēku nav daudz, bet viņi jau ir pilnīgi citā kosmosā, viņi risina pavisam citas problēmas. 

Beatrise. Es arī esmu ASSITEJ valdē, bija pasaules kongress, klausījos Zoom visas sarunas un sapratu, ar ko mēs atšķiramies no citām valstīm. Kvalitātes ziņā bērnu izrādes lielajos teātros noteikti ir labākas nekā Vācijā, piemēram. Bet šie mākslinieki vairāk diskutē un domā nekā rada. Mēs tikai radām. Tur ir tā atšķirība, mums vēl ir jātiek līdz diskusijai, ka mēs gan radām darbus, gan brīvi diskutējam par nozīmīgām tēmām. 

Jānis. Ārzemēs es vienmēr esmu jaunākais čalis grupā. Visiem, kas strādā ar bērniem, jauniešiem, ir pāri 50. Savukārt Latvijā es jūtos gandrīz jau pusmūžā. 

Beatrise. Man bija ļoti neērti, kad bija jārunā Tokijas sanāksmē, jo izskatījās, ka bērns piesēdināts pie ekrāna starp visādām kundzēm un kungiem gados. 

Liena. Ne vienmēr pasaulē novērtēs tāpat kā Latvijā. Piemēram, Grāmatu Zīmi Maskavā un Polijā novērtēja, bet Latvijā tikai maza sauja cilvēku. Jātiek pāri Latvijas robežām, es arī to mācos. Tāpat kā jūs esat gan aktieri, gan režisori, gan producenti un nākas neatkarīgam teātrim vai apvienībai darīt visu – piesaistīt naudu, rakstīt projektus, iestudēt izrādes, pašiem spēlēt, pašiem darīt, pašiem arī bīdīt tālāk. Man bija prieks ar jums visiem parunāties un arī saprast, ka gluži neesmu viena šai pasaulē, mēs visi ejam vienu ceļu, bet katrs savā virzienā.

Jānis. Paldies, ka aicinājāt, vienmēr ir forši, ja ir mērķis, ja ir iespēja pārdomāt un izdomāt, piemēram, ka jāaizbrauc uz visām Latvijas skolām. 

Ēriks. Es ieteiktu vienkārši padomāt par to, kas ir tas, ar ko mēs varētu iekarot arī to ilgtspējību. Ir kaut kādas būtiskas lietas, kas cilvēkus uzrunā. Mēs taču visi esam cilvēki, arī tie, kas runā par ilgtspējīgu attīstību.

Ivonda. Ēriks pirms kāda laika uzrakstīja lugu bez neviena vārda. Kādai trupai bija jābrauc uz festivālu.

Ēriks. Es uzrakstīju partitūru. Tas bija par cilvēku, kurš mirst un mēģina restaurēt savu dzīvi, saprast, kādā veidā viņš ir nonācis līdz šim brīdim. Un tas bija drausmīgi smieklīgi. Viņiem gāja ļoti labi, tur arī tas ir aktuāli. 

Liena. Man ar tevi jāsazinās, jo man ir diezgan grūti atrast dramaturgu, kurš saprastu, kā uzrakstīt kaut ko bez vārdiem. 

Ēriks. Es tev aizsūtīšu to ludziņu. Vai uzrakstīšu jaunu. (Smejas.)