Paātrinājumi un kustības bremzēšana

Nevalstiskais, neatkarīgais teātris šodienas Krievijā aizņēmis nozīmīgu vietu kopējā performatīvo mākslu telpā. Pat samērā neilgā attīstības laikā tam ir bijuši gan uzplaukuma, gan stagnācijas posmi. Šis apskats ir pilnīgi subjektīvs mans vērojums, jo biju daļa no Krievijas teātra dzīves konteksta tieši šajā periodā. Tos, kam nepieciešama sīkāka informācija, rosinu izlasīt žurnāla Театр 2018. gada laidienu, kurš pilnībā veltīts tieši šai tēmai.

Nevalstiskais teātris attīstās tur, kur ir pietiekami daudz skatītāju, lai tas varētu konkurēt ar valsts teātriem, kur iespējams finansiāls atbalsts vai nu no valsts, vai no privātu mecenātu un sponsoru puses, kas nodrošinātu projektu īstenošanu. Šo iemeslu dēļ arī neatkarīgo teātru rašanās, attīstība un eksistence ir atkarīga no politiskās, sabiedriskās un finansiālās situācijas valstī.

Sākums

Postpadomju telpā neatkarīgie teātri varējuši attīstīties ne vairāk kā 30 gadus, jo komunistiskā ideoloģija nepieļāva nekontrolētas iniciatīvas kultūras jomā. Pirmie mēģinājumi radīt nevalstisko teātri norisinājās vēl padomju ēras beigu gados – tie bija studijteātri, arī studentu kolektīvi, kuri, formāli būdami valsts pakļautībā, tomēr iemiesoja arī zināmu brīvības garu, tie bija brīvi no totālās kontroles. Piemēram, Maskavas Universitātes Studentu teātrī Romāns Viktjuks iestudēja Ludmilas Petruševskas lugu Deju stundas, kas tobrīd PSRS bija aizliegta. Par vienu no būtiskākajām Maskavas teātra parādībām kļuva Dienvidrietumu teātris (Театр на Юго-Западе).

80. gadu beigas, kad sāka darboties saimnieciskā aprēķina principi, radās kooperatīvie uzņēmumi un mazinājās ideoloģiskais spiediens, kļuva par atvēziena laiku studijteātriem – tie masveidā parādījās gan Maskavā, gan Sanktpēterburgā (tolaik vēl Ļeņingradā), profesionāli aktieri, režisori, mākslinieki dibināja savas nelielas kopas, kuras mēģināja eksistēt pēc iepriekš nebijušiem likumiem.

Maskava kļuva par bāzi pirmajiem neatkarīgajiem eksperimentiem, piemēram, studijteātrim Cilvēks (Человек, kas vēlāk kļuva par apvienību Maskavas Dailes teātra Piektā studija), un gandrīz katram populāram aktierim vai režisoram šajā laikposmā radās savs teātris – kā Armenam Džigarhanjanam, Oļegam Tabakovam, Markam Rozovskim, Grigorijam Gurvičam un daudziem citiem. Līdztekus Ļeņingradā radās savi strāvojumi, kuru māksliniecisko virzību lielā mērā noteica Slava Poluņins un grupa Maskneši (Лицедеи) – studijas meklēja nebijušu māksliniecisko valodu, jaunie režisori Andrejs Mogučijs, Jevgeņijs Kozlovs, Antons Adasinskis eksperimentēja ar kustību, laikmetīgo deju un vizuālo izteiksmību. Atvērtās robežas, pirmie braucieni uz Eiropas festivāliem, kuri labprāt pieprasīja līdz tam nezināmo krievu teātri, – tie bija faktori, kas veicināja strauju nevalstiskā teātra uzplaukumu.

20. gadsimta 90. gadi

20. gadsimta pēdējā desmitgade nāca ar ekonomikas krahu, kas praktiski iznīcināja maksātspējīgu publiku un apturēja arī neatkarīgā teātra attīstību. Šajā laikā iezīmējās divas pašsaglabāšanās tendences. Maskavā turīgā vietvara ar aktiermākslas cienītāju Juriju Lužkovu galvgalā paņēma zem spārna jau radušos studijteātrus, piešķīra tiem valsts teātru statusu un pastāvīgu finansiālu atbalstu no pilsētas budžeta. Sanktpēterburgas jaunie teātri vilka dzīvību uz ārzemju viesizrāžu rēķina vai vienkārši pārcēla savu darbību uz kādu no Eiropas valstīm.

Par nozīmīgu 90. gadu notikumu kļuva jaunās dramaturģijas festivāls Ļubimovka, kas radās 1990. gadā, privātas iniciatīvas veidota laboratorija, kas jau gadsimta beigās kļuva par nozīmīgu kopējā teātra procesa dalībnieku.

No valsts pilnīgi neatkarīgs teātris turpināja attīstīties tikai vienā virzienā – kā aktieru atreprīzes. Piedalīšanās tajās 90. gados bija vienīgā piepelnīšanās iespēja pat pazīstamiem aktieriem laikā, kad nebija pilnvērtīga darba ne kino, ne televīzijā. 90. gadu antreprīzes – tās lielākoties bija steigā uzvestas komēdijas ar minimālu skatuves aprīkojumu, kas būtu viegli transportējamas un piemērojamas jebkurai spēles telpai, toties ar spilgtām skatuves zvaigznēm, kuras garantēja publikas pieplūdumu. Šādi uzvedumi uz ilgu laiku izkropļoja plašas publikas uztveri un smagi ietekmēja teātra līmeni provincē.

Tomēr arī šajā laikā – tiesa, uz īsu brīdi – producents Aleksandrs Jacko izveidoja teātri Globuss, kura repertuārā bija Šekspīra traģēdijas ar jaunās paaudzes labākajiem aktieriem galvenajās lomās. 1998. gadā Ludmila Gurčenko iestudēja mūziklu Laimes birojs, kuram mūziku un libretu rakstīja izcili autori. Tieši šajā laikposmā antreprīzes jomā sāka strādāt Leonīds Robermans, kura producētās izrādes šodien veiksmīgi konkurē ar lielajiem valsts teātriem un plūc laurus Zelta maskas festivālos (viens no izcilākajiem Robermana projektiem ir Dmitrija Krimova iestudētais Boriss, ko daudzi Latvijas teātra cienītāji redzēja šāgada Zelta maskas tiešsaistes skatē Russian Case).

Gadsimtu mija

21. gadsimta sākums kļuva par jaunu posmu Krievijas vēsturē: bija beidzies stihiskas kapitāla uzkrāšanas laiks, notikusi līdzekļu pārdale un radies iepriekš nebijis sabiedrības slānis – cilvēki, kas bija gatavi investēt, lai attīstītu izglītību, sportu, kultūru. Vienlaikus Krievijā radās vesels starptautisko festivālu tīkls, kas ne tikai ietekmēja nākamo režisoru un aktieru paaudzi un kļuva par vēl vienu finansiālā atbalsta formu nevalstiskajam teātrim, bet arī kļuva par šā jaunā teātra simbolu.

2001. gadā Maskavā notika vērienīgs skatuves mākslas notikums, trīs mēnešus ilga Teātra olimpiāde, kuras laikā jaunizveidotie teātri sastapās ar neatkarīgiem kolektīviem no visām pasaules malām, un to formas dažādība kļuva par svarīgu stimulu jaunu iespēju apzināšanai. Par festivāla NET (New European Theatre) pastāvīgo rezidējošo teātri kļuva Pēterburgas kompānija AKHE (AXE). 90. gadu beigās provinces pilsētās parādījās jauni vārdi – Jevgeņijs Griškovecs, Ivans Viripajevs –, kas radīja ne vien jaunu dramaturģiju, bet katrs savu aktierteātri. 21. gadsimta sākumā viņi pārcēlās uz Maskavu. Šajā laikā Maskavas mērija izīrēja pagrabu pilsētas vēsturiskajā centrā Mihailam Ugarovam un Jeļenai Greminai, un viņi tur radīja savu Teātri.doc (Театр.doc).

Gadsimtu mijas nevalstiskās kultūras pacēlumu noteica ne vien tas, ka masveidā atvērās laikmetīgās mākslas galerijas, tika uzņemts jaunais kino, radās jaunā dramaturģija, neskaitāmas laikmetīgās dejas kompānijas, jauna veida speciālistu – kultūras vadītāju – apmācību sāka teātra augstskolas, pateicoties Sorosa un Forda fondiem, darbojās apmaiņas programmas, kas sniedza iespējas stažēties Eiropā un Amerikā, bet arī tas, ka izveidojās privātā komerctelpa, tika dibinātas jaunas finanšu struktūras, kuras bija gatavas atbalstīt nevalstiskā sektora teātri.

2000. gadu sākumā sākās visvērienīgākais nevalstiskais projekts, kas darbojās pēc Brodvejas un Londonas Vestenda principiem – stacionārais mūzikls Nord-Ost, kura izrādīšana diemžēl traģiski aprāvās.

21. gadsimta pirmā desmitgade

Šajā laikā Maskavas Kultūras departaments radīja projektu Atvērtā skatuve nevalstiskā teātra iniciatīvu atbalstam. Tā rezultātā darbu sāka pirmā nevalstiskā teātra telpa Aktu zāle, kuras programmā bija gan laikmetīgā deja un performances, gan nelielas izrādes. Radās aizvien jaunas privātās teritorijas – Vīndarītava (Винзавод), Arma, Artplay –, kuru mērķis bija radošo industriju attīstīšana, un tās darbojas joprojām.

Par izcilu notikumu kļuva Sergeja Ženovača aktierkursa absolventu radītā Teātra Mākslas studija СТИ (2006), kurai jaunu ēku uzcēla un 10 gadu garumā uzturēja mecenāts Sergejs Gordejevs. 2010. gadā tālaika prezidents Dmitrijs Medvedevs tikās ar laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, lai mērķtiecīgi spriestu par valsts atbalstu neatkarīgajām kultūras iniciatīvām, kuras līdz ar to tika atzītas par līdzvērtīgu mākslas procesa sastāvdaļu.

Pirmās desmitgades beigās bija noformējušās vairākas nevalstiskā teātra attīstības tendences:

• Jaunā dramaturģija, kas bija radusies tieši nevalstiskajā telpā, izplatījās arī valsts teātros, turklāt ne vien Maskavā un Sanktpēterburgā, bet arī provincē;
• Radās aizvien jaunas neatkarīgas telpas un platformas, kas bija gatavas sadarboties ar nevalstisko teātri;
• Laikmetīgā deja noteikti ieņēma savu pastāvīgu vietu kopējā skatuves mākslas ainavā;
• Vairākas sevi apliecinājušas neatkarīgā teātra trupas reģionos ieguva valsts finansējumu;
• Privāto iniciatīvu sāka atbalstīt arī Krievijas Teātra darbinieku savienība, kas radīja īpašu grantu sistēmu;
• Starptautiskajos festivālos aizvien vairāk attīstījās teātra formas, kuras iziet ārpus tradicionālās skatuves un ēkas, – ielu teātris, izrādes bijušajās rūpnīcās u. tml.;
• Krievijā parādījās privāti labdarības fondi, kas sniedza atbalstu jaunā teātra projektiem.

21. gadsimta otrā desmitgade

Tā sākās ar lieliem plāniem, jaunu teātra veidu ienākšanu un arī jaunām sadarbības formām starp valsts un privātajām struktūrām.

2011. gadā tika uzņemti pirmie studenti Teātra līderu skolā Maskavas Kultūras departamenta paspārnē. Divgadīgais mācību cikls ietvēra arī stažēšanos Edinburgā. Būtībā šīs izglītības programmas mērķis bija sagatavot valsts teātriem vadības speciālistus, kuri strādātu pēc neatkarīgo kolektīvu principiem. Sākās valstiskā un nevalstiskā teātra tuvināšanās process, kas sniegtu jaunas attīstības un atjaunošanās iespējas abām pusēm. Tā, piemēram, Teātris.doc saņēma nozīmīgu valsts pasūtījumu, lai veiktu sociālās rehabilitācijas pasākumus pusaudžu vidē, Kirils Serebreņņikovs radīja savu Platformu, kurā apvienoja labākos neatkarīgo teātru pārstāvjus. Sanktpēterburgā nevalstiskajiem teātriem tika piešķirtas darba telpas, tostarp Aleksandras teātra Jaunā zāle kļuva par brīvo skatuvi, kurā varēja darboties neatkarīgas kompānijas.

Situācija mainījās 2014. gadā. Teātris.doc saņēma paziņojumu, ka galvaspilsētas mērija pārtrauc īres līgumu, Platformai tiek apturēts tālāks finansējums, Sanktpēterburgā pamazām izsīkst neatkarīgo teātru attīstības programmas.

Turpina darboties privātie fondi, bet neatkarīgā, nevalstiskā teātra centri pārvietojas uz reģioniem, kur tos atbalsta vietējā vara. 2013. gadā Kazaņā tiek atvērta Teātra laboratorija, kura sadarbojas ar Maskavas Meierholda centru. Rostovā pie Donas privātuzņēmējs uztur neatkarīgo teātri sev piederošās bijušās makaronu fabrikas telpās. Teātris AKHE Sanktpēterburgā sadarbojas ar plastmasas rūpnīcu.

Privātie teātri joprojām strādā un ir kļuvuši par pastāvīgiem Zelta Maskas festivāla dalībniekiem, saņemot grantus gan no Prezidenta fonda, gan starptautiskām organizācijām – Gētes institūta, Šveices fonda Pro Helvetia u. c.

Sanktpēterburgā turpina darboties festivāls Spēles laukums (Площадка), kuru veido neatkarīgie producenti. Režisors Boriss Pavlovičs jau vairāku sezonu garumā strādā pie projekta Dzīvoklis, kas patiešām mitinās kādā pilsētas dzīvoklī.

Maskavā darbojas Dmitrija Brusņikina meistardarbnīca, bet Meierholda centrs vieno laikmetīgā teātra veidotājus no visas Krievijas – šeit notiek diskusijas, tikšanās, izglītojošas programmas, festivāli.

2021. gada novembrī ar Prezidenta fonda atbalstu sākas festivāls Braucam! (Поехали!), kurā apvienojušies neatkarīgie teātri no visas valsts, lai dotos ilgstošā turnejā pa visām pilsētām, no kurām ir dalībnieki.

Tomēr tas viss liecina nevis par tālāku attīstību, bet par esošo pozīciju noturēšanu. Vissmagākais trieciens laikmetīgās mākslas attīstībai, bez šaubām, bija tiesvedība pret Kirilu Serebreņņikovu un viņa Platformu. Viņu atbalstam skanēja ļoti daudzas balsis, un ir skaidrs, kāpēc – tieši Platforma pierādīja, cik liels ir neatkarīgā teātra potenciāls, kā arī to, cik daudz mākslinieku jau ir iesaistījušies brīvā teātra procesos.

Tulkojusi Edīte Tišheizere