Joprojām esam šeit II

Maija Pavlova. Mēs varētu sākt ar īsu profilu – kā jūs strādājat, kāds ir jūsu teātris un kā tas organizēts? Priekšstatam.

Giedre Ļugaite. Es strādāju Viļņas pilsētas teātrī Open Circle. Teātris ir dibināts 2006. gadā, šogad svinējām 15 gadu jubileju. To aizsāka grupa studentu, kas absolvēja Lietuvas Teātra un mūzikas akadēmiju un gribēja savu teātri, viņi negribēja pēc studijām tikt izšķirti un nodibināja neatkarīgu teātra kolektīvu. Viņi teātrī ir no paša sākuma. Viņi ir galvenie teātra dibinātāji, citi ir viņiem pievienojušies. Tagad ir trīs paaudzes. Vecākā no 2006. gada, otrā paaudze, kas beigusi Teātra akadēmiju ap 2010. gadu, un jaunākā paaudze, kas absolvēja pērn. Bet mēs visi esam ārštatnieki, mums nav pastāvīga kolektīva. Mēs visi strādājam ārštatā šajā un arī citos teātros. Es strādāju ar šo kolektīvu kopš 2009. gada. 2017. gadā teātris ieguva Viļņas pilsētas teātra nosaukumu. To piešķīra Viļņas pašvaldība. Notika atklātais konkurss, kurā varēja piedalīties ne tikai Viļņā bāzētie teātri, bet arī dejas kompānijas. Un mēs ieguvām Viļņas pilsētas teātra titulu uz trim gadiem un tad atkal uz trim. Tā nu jau otro termiņu mums ir Viļņas pilsētas teātra tituls.

Maija. Bet ko šis tituls nozīmē?

Giedre. Tas nozīmē, ka mēs saņemam nelielu finansiālo atbalstu no Viļņas pašvaldības. Neatkarīgam kolektīvam tas ir ļoti svarīgi, jo citādi pirms pilsētas teātra nosaukuma mums nācās izdzīvot no konkursiem, projektiem un pašu ienākumiem. Līdz 2017. gadam mums nebija pastāvīga atbalsta, ne no ministrijas, ne pašvaldības. Tā nu mēs vienkārši rakstījām projektus, un, ja projektu atbalstīja, mēs ieguvām naudu, ja neatbalstīja, tad ne. Un mēs spēlējām izrādes un, ja guvām ienākumus, tad mums bija ienākumi. Tagad mums ir pastāvīgs ikgadējs atbalsts. Tā nav liela nauda. Mēs saņemam 30 tūkstošus eiro gadā. Jā, organizācijas ziņā mēs neesam lieli, esam ļoti mazs kolektīvs. Štatā strādā tikai viens cilvēks. Viņa ir arī aktrise un režisore, un galvenā menedžere. Un es esmu producente, menedžere, vienalga, kā to sauc. Es daru visu no biļešu pārdošanas līdz projektu rakstīšanai un izrāžu producēšanai. Bet es neesmu štata darbiniece, man šajā kolektīvā nav darbvietas. Vienīgi galvenajai menedžerei ir darbvieta, jo viņai ir jāstrādā vairāk par visiem. Un visi pārējie, gan tehniskais personāls, gan aktieri, strādā ārštatā.

Maija. Tātad viņi strādā ar jums uz projektu bāzes? Vai viņi sadarbojas arī ar citiem?

Giedre. Jā, visi aktieri un tehniskie darbinieki. Viņi sadarbojas arī ar citiem kolektīviem, citiem teātriem, strādā kino u. tml. Mans pamata pienākums ir mēģināt izkārtot grafiku un repertuāru tā, lai nodrošinātu izrāžu datumus, jo mums nav savu telpu. Mēs īrējam telpas, esam rezidenti Arts Printing House, tā ir kādreizējā laikraksta Pravda tipogrāfija. To nodibināja kā neatkarīgu teātra centru, kas piedāvā rezidences ne tikai teātra, bet arī dejas un cirka kolektīviem, bet galvenokārt tie ir neatkarīgie kolektīvi. Un ja esi rezidējošais mākslinieks, tu saņem norises vietu par labāku cenu. Bet mums ir jāsaskaņo datumi. Tad mēs tiekam pie sliktiem datumiem un man ir tas viss jāsaskaņo ar aktieriem – vai viņi ir pieejami un kuru izrādi mēs spēlēsim. Sanāk, ka esmu atbildīga par repertuāru. Tāpat es rakstu projektus, jo mums ir Kultūras padome, kur divreiz gadā notiek projektu konkursi, pēdējais, par nākamo gadu, noslēdzās pirms divām nedēļām un man bija jāsagatavo septiņi projektu pieteikumi. Es rakstu šos pieteikumus Kultūras padomei, un tā mēs iegūstam naudu. Tad mēs zinām, ko varēsim darīt nākamajā gadā. Jauni iestudējumi ir atkarīgi no finansējuma, protams. Piemēram, šogad mums nebija nevienas pirmizrādes, jo mēs neieguvām finansējumu jauniestudējumiem. Bet pagājušajā gadā bija trīs pirmizrādes. Parasti tie ir divi jauniestudējumi gadā. Un parasti gada laikā mēs nospēlējam piecdesmit līdz septiņdesmit izrāžu, tas ir gana daudz, jo mums ir daudz viesizrāžu visā Lietuvā. Parasti vienā mēnesī mums ir četras vai piecas izrādes citās Lietuvas pilsētās. Jāatzīmē, ka gandrīz visi iestudējumi tiek izrādīti viesizrādēs, jo mums nav daudz lielu scenogrāfiju. Gandrīz visas izrādes var satilpt busiņā. Viss skatuves iekārtojums, kostīmi un aktieri var saspiesties busiņā ar astoņām vietām. Ceļot ir diezgan viegli. Piemēram, oktobra vidū mēs bijām Tallinā. Mums bija divas izrādes projektā ar lietuviešu kopienu Igaunijā. Mēs uzrakstījām projektu Kultūras padomei un ieguvām naudu, un tad atradām partneri no lietuviešu kopienas Igaunijā, un devāmies tūrē ar izrādēm.

Maija. Mārja, varbūt tu varētu pastāstīt par Tartu Jauno teātri. Esmu bijusi Tartu, bet nezinu, kāda ir jūsu struktūra.

Mārja Menda. Jā, mums ir privāts kolektīvs Tartu vai, precīzāk, mēs identificējamies kā bāzēti Tartu, bet rīkojam izrādes arī citur. Mums ir bijuši īpaši projekti, galvenokārt vasarā brīvdabā, piemēram, Krēnholmā Narvā. Un Kolkjā, tas ir ciemats pie Peipusa ezera. Mums ir sava ēka, kopš 2019. gada esam tās īpašnieki, bet mēs sākām 2008. gadā kā satelītprogramma Genialstide Klubi, kas ir subkultūru nams Tartu, kur dažādi kolektīvi un mūzikas grupas var uzstāties. Es strādāju Genialistide Klubi, un Ivars Pellu, mūsu mākslinieciskais direktors tur strādāja par programmas menedžeri. Un, tā kā abi pēc izglītības esam teātra zinātnieki un mūs interesē teātris, un Ivara sieva ir scenogrāfe, kā arī esam daļa no Tartu Drāmas festivāla, kļuva skaidrs, ka gribam nodarboties ar teātri, un 2008. gadā mēs sākām šo satelītprogrammu. Bet drīz vien tā kļuva lielāka par pamatprogrammu. Tāpēc mums nācās no turienes aiziet. Un tā tas sākās. Nav pārāk ilgstspējīgi nodarboties ar teātri pasākumu norises vietā, kuras ienākumi nāk no ballītēm. Tas bija tā – mums notiek mēģinājums un pēc tam mums viss ir jānovāc, lai atbrīvotu vietu grupām un dzērājiem. Un, kad pirmdien mums viss atkal bija jāiekārto, uz to vietu bija bail skatīties, tā nebija labākā vieta teātrim. Kādu laiku mēs īrējām ēku kaimiņos, kas tagad patiesībā ir tā pati ēka. Tolaik, 2012. gadā, tā piederēja Tartu Universitātei, bet viņi grasījās ēku pārdot. Un kāds mūsu draugs no privātā sektora to iegādājās, lai varētu to izīrēt mums. Bet tas bija uz laiku. Viņš nogaidīja, viņa mērķis nebija peļņa. Viņš vienkārši gribēja, lai teātrim ir vieta, kur spēlēt izrādes. Un viņš cerēja, ka piecu gadu laikā mēs ēku no viņa nopirksim. Bet, kad pieci gadi bija pagājuši un viņš jautāja: «Čau, vai gribat ēku pirkt?», bet mums joprojām nebija tam naudas, mums nācās izlemt, ko iesākt. Un mēs sākām kolektīvās finansēšanas kampaņu. Mēs neizmantojām kādu īpašu platformu, mēs to paveicām paši. Mēs konsultējāmies. Un divu gadu laikā mēs savācām 335 000 eiro, lai iegādātos paši savu teātra ēku. Un kopš 2019. gada esam ēkas īpašnieki. Tur ir divas melnās kastes, viena aptuveni 150 cilvēkiem un otra – 70. Bet, tā kā tās ir melnās kastes, mēs varam variēt iekārtojumu, un mums ir bijusi izrāde arī 300 skatītājiem. Tomēr tā nav mūsu ikdiena, vidējie rādītāji ir 150 skatītāju lielajā zālē un 70 mazajā. Puse vai vairāk no mūsu ienākumiem nāk no biļešu pārdošanas, bet mums ir arī būtisks finansējums no valdības un Tartu pašvaldības. Katru gadu mēs saņemam atbalstu no valsts fondiem, kas veido ap trešdaļu mūsu budžeta. Arī mums ir šāda vienošanās uz trim gadiem, kādu minēja Giedre, bet tas nenozīmē, ka esam Tartu pilsētas teātris. Ir programma, kur tiek izvēlēti līdz trim kultūras pasākumu organizētājiem vai institūcijām, kurām piedāvā vienošanos uz trīs gadu periodu. Un pirms diviem gadiem tas notika pirmoreiz. Mēs pieteicāmies un uzvarējām, bet finansējums bija trīsreiz mazāks, nekā bijām cerējuši, jo varēja pieteikties uz jebkādu summu. Mēs prasījām 150 tūkstošus eiro, bet saņēmām 57. Un pirms diviem gadiem viņi teica, lai nesatraucamies, jo nākamajā gadā viņi varētu iedot vairāk, bet tad nāca vīruss un neko vairāk mēs nedabūjām. Un arī nākamgad tie būs 57 000 eiro. Un nākamgad mēs pieteiksimies atkal. Pašlaik esam septiņi cilvēki, kas strādā mūsu teātrī, – mākslinieciskais direktors, es esmu menedžere, producente, un ir vēl viens producents, kas atbildīgs arī par mārketingu. Tad ir biļešu pārdošanas menedžere un trīs tehniskie darbinieki. Un mums ir kas līdzīgs mazai trupai ar četriem aktieriem. Bet patiesībā administratīvu un māksliniecisku apsvērumu dēļ mūsu sapnis ir algot četrus aktierus un četrus režisorus. Četrus gadus esam mēģinājuši pieteikties atbalstam no valsts. Bet kāda nezināma iemesla dēļ – neviens nespēj to izskaidrot – mūsu finansējums vienalga ir divarpus reizes mazāks nekā citiem privātiem teātriem, kas ir tikpat lieli un tikpat produktīvi kā mēs, vienīgā atšķirība ir tāda, ka tie atrodas Tallinā. Bet mēs esam Tartu. Tagad mēs saņēmām finansējumu arī šim mērķim, bet 2021. gadā mēs noslēdzām vienošanos ar četriem teātra skolas absolventiem, kas piekrita kļūt par, kā mēs to saucam, «virtuālo trupu», kas nozīmē, ka viņi ir mums piesaistīti ārštatnieki. Mēs finansējam viņu darbu no Kultūrkapitāla fonda projektiem. Bet viņi mums apsola, ka neuzņemsies citus darbus vai projektus, vispirms to neapsprieduši ar mums. Bet mēs ceram, ka nākamgad varēsim viņiem piedāvāt arī kontraktus, jo šajā laikā ir ļoti grūti strādāt ārštatā. Tāpēc mēs cenšamies viņiem palīdzēt. Mums ir ap 140 vai 130 izrāžu gadā. Un vidēji tie ir pieci vai seši jauniestudējumi gadā, ko finansējam no valsts un pašvaldības atbalsta, bet tas sedz mūsu kontraktus un ēkas uzturēšanas izmaksas. Projekti lielākoties nāk no Kultūrkapitāla fonda. Pagājušajā gadā mums bija vairāki īpaši projekti. Tāpēc skaitļi, mūsu budžets, ir tāds kā mikslis. Ja runājam par mūsu ēkas ietilpību, tad tās ir 120 līdz 140 izrādes gadā, un tās apmeklē 12–15 tūkstoši skatītāju. Bet kopš 2018. gada mums ir bijuši šie īpašie projekti, viens no tiem Krēnholmā, Narvā, bija paredzēts 2000 skatītāju vienā izrādē. Un notika vairāk nekā 10 izrāžu. Sanāk, ka kopējā gada publika bija ap 36, nevis 15 tūkstošiem, kā tas bija iepriekš. Pagājušajā vasarā vienā projektā bija 600 skatītāju izrādē. Un mums bija 19 izrādes. Tāpēc biļešu ieņēmumi un skatītāju skaits palielinājās, kas mums nav ierasti, bet tā tas pagājušajā gadā notika.

Maija. Vai tas, ka veidojāt šo projektu ārpus teātra, ir saistīts ar Covid-19 un ierobežojumiem?

Mārja. Nē, mēs to bijām iecerējuši iepriekš, tas bija ilgs projekts. Un mēs gribējām to īstenot, neskatoties uz situāciju. Un tas jau iepriekš bija paredzēts 600 skatītājiem finansiālu apsvērumu dēļ, jo mēs nevaram īstenot šos īpašos projektus, ja nepalielinām biļešu pārdošanas apjomus. Tāpēc mums vajag lielu auditoriju, jo finansējums no Kultūrkapitāla fonda nav atkarīgs no projekta mēroga, tas ir nemainīgs. Tu vari veidot lielu projektu ārpus teātra, kas palielina izmaksas kādas 10 reizes, bet tas nepalielina finansējuma apmēru, tāpēc mums vajag lielāku skatītāju skaitu. Un šim īpašajam iestudējumam bija jāpiedzīvo pirmizrāde 2020. gada augustā. Mums nācās to atcelt pavasarī, maijā, jo inficēšanās rādītāji pasliktinājās. Runāja, ka būs ierobežojumi attiecībā uz cilvēku skaitu publiskos pasākumos. Un paredzētajā norises vietā bija diezgan šauri. Mēs nevarējām izvietot vairāk krēslu, tam nepietika vietas, un mums teica, ka varam spēlēt 600 cilvēkiem, viņiem būs jāsēž ar divu metru distanci, bet tam nebija vietas. Mēs nevarējām rīkot izrādi 300 skatītājiem, jo tas nozīmētu zaudējumus. Mums nācās to atcelt. Tāpēc mums šogad arī bija 19 izrādes, parasti to nav tik daudz. Parasti ir ap desmit. Bijām plānojuši pirmizrādi 2020. gadā un tad nospēlēt 10 vai 12 izrādes un 2021. gadā vēl 10. Bet finansiālu apstākļu dēļ mums nācās to visu saspiest vienā gadā, jo 2020. gadam mēs jau bijām pārdevuši biļetes. Mums jau bija nauda par 2020. gada izrāžu biļetēm, un tās mums nācās nospēlēt 2021. gadā. Tāpēc sanāca spēlēt dubultā.

Maija. Vai ir sajūta, ka finanses ietekmē arī jūsu mākslinieciskās izvēles? Kāda ir saistība starp šīm abām lietām? Vai tāda ir? Vai īstenojat projektu atbilstoši sākotnējam redzējumam? Kā tas notiek?

Mārja. Uz to nav iespējams atbildēt, jo mēs cenšamies pieņemt lēmumus atbilstoši mākslinieciskajām idejām. Nevar teikt, ka, plānojot izrādi publikai ar 2000 skatītāju, tev jāpiedāvā kas vairāk vai jāpieskaņojas. Es nedomāju, ka tas ietekmē mūsu māksliniecisko līmeni, jo šīs vasaras projekts Serafima&Bogdan bija visvairāk apspriestā izrāde šajā vasarā. Un mākslinieciski tā bija ļoti augstā līmenī.

Maija. Tātad, kā saprotu, jūs neciešat no publikas uzmanības trūkuma savas atrašanās vietas dēļ – reģionā, nevis galvaspilsētā? Izņemot finansējuma aspektu…

Mārja. Arī uz šo nav iespējams atbildēt, jo, kad veidojam īpašos projektus, jo īpaši projektu Narvā 2018. gadā, kas guva lielus panākumus, tas bija mūzikls par Jāku Joalu (Jaak Joala), tas piesaistīja mums daudzus teātra skatītājus, kas nekad nebija bijuši Tartu Jaunajā teātrī. Domāju, puse no viņiem pat nesaprata, ka tas ir Tartu Jaunais teātris, viņi vienkārši atnāca uz pasākumu, bet otra puse saprata, ka ir šis teātris, par ko neesam dzirdējuši, sak, viņiem ir jauns projekts, jānopērk biļetes, ja nu arī tas būs kas lielisks. Bet, runājot par mūsu repertuāru mūsu ēkā, mēs nevaram sūdzēties par publikas trūkumu. Tomēr pandēmija to būtiski mainīja, jo cilvēki baidās pirkt biļetes, ja nu izrādi atceļ vai ir jauns lokdauns. Viņi nevar atgūt samaksāto naudu. Šī gada nogale ir diezgan satraucoša, jo nākamvasar mēs plānojam turpināt šīs vasaras projektu. Esam plānojuši savu budžetu, paļaujoties, ka oktobrī sāksim pārdot biļetes. Tā mēs izdzīvojam šā gada nogali, jo valsts atbalsta nauda ir beigusies. Nākamais atbalsts būs februārī, varbūt. Mums ir septiņi cilvēki, kam jāmaksā algas. Ar naudu pašlaik nav viegli, un oktobrī mēs plānojam sākt biļešu pārdošanu uz nākamās vasaras projektu, bet situācija ar vīrusu atkal ir nelāga, un cilvēki nesaprot, ko viņi varēs un nevarēs darīt nākamajā vasarā, un viņi baidās ieguldīt naudu projektā, kas var arī nenotikt. Tāpēc ir grūti.

Maija. Un, Giedre, kā tas ir jums – vai bija ierobežojumi? Varbūt vari pastāstīt, kā Covid-19 ietekmēja jūsu darbu, varbūt tas kaut ko pat padarīja vieglāku vai tomēr ne?

Giedre. Jā. Protams, tas mūs ietekmēja, tāpat kā visus Lietuvā. Tagad mums ir zaļais režīms. Ja esi pilnībā vakcinējies, veicis testu, obligāti ir jābūt zaļajam sertifikātam, lai apmeklētu teātri, un, protams, ir nepieciešamas maskas. Un, kā Mārja teica, arī mēs jūtam, ka cilvēki vairs nepērk biļetes iepriekšpārdošanā. Visvairāk biļešu tiek pārdots nedēļu vai dažas dienas pirms izrādes, un tāpat daudzi tajā pašā dienā jautā, vai izrāde nav atcelta, jo gadās, ka izrādes atceļ, jo kāds aktieris ir inficējies vai kā citādi. Bet viena no mūsu lielākajām auditorijām ir skolēni un jaunieši. Jāsaka, ka īpaši rudens periodā mēs jūtam, ka uz teātri nāk daudz skolēnu. Piemēram, oktobrī un novembrī visas izrādes ir izpārdotas. Tā ir viena no mūsu teātra īpatnībām, kas atšķiras no citiem teātriem, kas vairāk orientēti uz pieaugušo auditoriju, viņi cieš no publikas trūkuma, un tā ir liela problēma. Mēs nepārdodam tik daudz biļešu un izrāžu apmeklētāju ir maz. Bet mūsu teātrī, piemēram, šodien notiek izrāde, ko spēlējam pēc divu gadu pārtraukuma, un tā ir pilnībā izpārdota ar papildu sēdvietām, jo uz to galvenokārt nāk skolēni. Viņi nāk, jo tagad Lietuvā ir tāda sistēma – nezinu, kā tas ir Igaunijā, – bet mums ir šīs kultūras brīvbiļetes. Tā ir Kultūras ministrijas atbalstīta programma. Tāda pienākas katram skolēnam, un ar to var iet uz teātri vai kādu citu kultūras pasākumu. Šīs kultūras brīvbiļetes mūsu teātrī izmanto daudz. Bet par citām izrādēm, kas vairāk orientētas uz pieaugušajiem, mēs jūtam, ka skatītāju ir mazāk.

Maija. Kā darbojas šī kultūras brīvbiļete? Latvijā mums ir valdības atbalstīta kultūras programma Skolas soma. Skolotāji izvēlas izrādes. Vai tāpat ir arī Lietuvā? Vai arī paši skolēni izvēlas, kur grib iet?

Giedre. Jā, skolotāji izvēlas izrādes. Tāpat ir pieteikšanās process, lai iekļūtu šajā programmā. Mēs pieteicāmies ar vairumu mūsu izrāžu, jo mūsu mērķauditorija ir skolēni. Izvēlētie pasākumi nonāk programmā, un skolotāji var izvēlēties, viņi rezervē biļetes un mums ir rezervācijas. Mūsu teātrim ar to klājas ļoti labi. Kopš sākām piedalīties šajā programmā, jūtams, ka publika palielinās, ja runājam par skolēniem.

Maija. Bet vai pašlaik pie jums pastāv kādi ierobežojumi, piemēram, sēdvietu skaita ziņā?

Giedre. Nē, pašlaik ne, mums nav sēdvietu skaita ierobežojumu. Varam strādāt ar parasto zāles ietilpību, vienīgais ierobežojums ir prasība nēsāt maskas. Un ir jābūt zaļajam sertifikātam – lai ienāktu teātrī, jābūt pilnībā vakcinētam, bet, ja ne, tad jāveic tests vismaz 48 stundas pirms izrādes. Šis zaļais sertifikāts ir nepieciešams visur, veikalā, muzejā vai teātrī – visur. Tas ir vienīgais ierobežojums, bet uz bērniem līdz 16 gadu vecumam neattiecas nekas. Nav obligāti veikt testu. Mums ir izrādes arī 12 un 14 gadu veciem skatītājiem. Tāpēc, ja publika nāk, nav jāveic nekādas pārbaudes. Bet valdība plāno publikas skaita ierobežojumus. Ja inficēšanās gadījumu skaits aug, decembrī var tikt ieviesti šādi ierobežojumi.

Maija. Mārja, kā tas ir Igaunijā? Piemēram, Latvijā teātri var apmeklēt tikai pilnībā vakcinētie, mums jānēsā maskas un jāievēro distance. Izrādi var apmeklēt apmēram 50% no maksimālās zāles ietilpības.

Mārja. Pie mums publiskus pasākumus var apmeklēt tikai pilnībā vakcinētie vai Covid-19 pārslimojušie, kas saņēmuši vienu vakcīnas devu. Bet bērni no 12 līdz 18 gadiem var nākt ar negatīvu testu, un viņiem jānēsā maskas. Zālē varam aizpildīt visas sēdvietas. Bet ir ierobežojumi, kas teātrus pārāk neietekmē. Pat neatceros, kādi pašlaik ir šie skaitļi. Šķiet, tie ir 1000 cilvēki ārā un 2000 iekštelpās. Bet tas var ietekmēt, teiksim, Igaunijas Nacionālo operu, kur ir vairāk nekā 1000 sēdvietu. Tāpēc teātrus tas pārāk neietekmē. Tāpat pastāv laika ierobežojumi, visiem publiskajiem pasākumiem ir jābeidzas līdz 23.00. Pavasarī bija 21.00. Un pavasarī mums bija pirmizrāde, brīvdabas auto seanss, kas notika Igaunijas Nacionālā muzeja stāvvietā, publika ieradās ar saviem auto un skatījās izrādi, neizkāpdami no mašīnas. Skaņa tika raidīta pa radio. Apgaismojuma dēļ tam bija jāsākas deviņos. Un tas valdībai bija diezgan sarežģīts brīdis, kad viņi pieņēma lēmumus, ko pat paši nespēja saprast. Pirmizrādi nācās atcelt lokdauna dēļ. Tad lokdauns beidzās un varēja atsākties publiskie pasākumi ārpus telpām, taču ne pēc deviņiem. Mēs apspriedām mūsu izrādi ar Igaunijas Veselības tiesu (Estonian Health Court), un mums teica, ka tas nav bīstami un cilvēki nevar inficēties, ja paliek savās mašīnās. Pēc viņu ieskata izrāde varēja notikt, bet mēs nevarējām iegūt oficiālu apstiprinājumu ne no vienas valdības institūcijas. Mēs uzrakstījām vēstuli premjerministrei, bet viņa tā arī neatbildēja. Tā nu mūsu vienīgā iespēja bija iesūdzēt valdību tiesā, lai iegūtu sākotnējo tiesisko atbalstu. Tas nozīmē, ka tiesnesis var izlemt šo jautājumu tiesā, bet mēs saņemam sākotnējo tiesisko atbalstu, kas mums ļauj darīt iecerēto, bet to, kuram taisnība, mēs izspriedīsim vēlāk. Tā nu mēs iesūdzējām valdību un saņēmām atbalstu, un mūsu pirmizrāde varēja notikt, tas viss notika divas dienas pirms pasākuma. Pirmizrāde notika 6. maijā, un mēs ieguvām atļauju 4. maijā. Un, tā kā to daudz apsprieda ziņās un tas piesaistīja daudz uzmanības, publikas apjoma ziņā izrāde guva lielus panākumus. Tas bija labākais mārketings, kāds vien iespējams. Pašlaik lieta joprojām tiek izskatīta un rezultāti nav zināmi. Valdība iebilda sākotnējam tiesiskajam atbalstam. Bet tad lieta nonāca nākamajā tiesu instancē, kas nolēma, ka mūsu prasība ir pamatota. Nebija runa tikai par premjerministri vai tieši šo izrādi, mēs vienkārši cenšamies atturēt valdību no tādu ierobežojumu pieņemšanas attiecībā uz teātri, kuriem nav nekāda sakara ar vīrusu. Viņi grib ierobežot cilvēku kontaktus, tāpēc aizliedz apmeklēt teātri pēc 23.00. Izrādei ir jābeidzas līdz 23.00. Citādi cilvēki dosies ielās, lai dzertu un, nezinu, publiski maigotos viens ar otru, sanāk tā. Bet mēs sakām, ka tam nav nozīmes, jo visi krogi un restorāni tāpat ir slēgti un cilvēkiem pēc izrādes nākas doties mājās, un kāpēc gan četras ar pusi stundas gara izrāde nevarētu beigties, teiksim, 23.30. Bet nevar, un viss, un tas ir šīs situācijas trakums Igaunijā, un tāpēc mēs pašlaik tiesājamies.

Maija. Šķiet, tas ir interesantākais, ko gadījies dzirdēt. Teātris iesūdz tiesā valdību…

Mārja. Patiesībā ir vēl viens teātris, neliels kolektīvs ar nosaukumu Sõltumatu Tantsu Lava. Arī viņi tiesājas ar valdību, kā šķiet, arī laika ierobežojumu dēļ. Mēs visi esam Igaunijas teātru organizācijā, un šī teātra direktore ir advokāte, kas mūs daudz konsultējusi un palīdzējusi ar tiesvedību.

Maija. Lieliski, to es arī gribēju jautāt – kā jūs to varējāt? Latvijā kopš 2020. gada marta gandrīz divu gadu laikā ir bijuši tikai kādi pieci mēneši, kad teātri varēja strādāt, jo no marta līdz jūlijam mums bija pilnīgs lokdauns, tad no novembra līdz jūnijam, un teātra sezona sākās tikai augustā. Kā saprotu no dzirdētā, pie mums teātri saskārās ar visstingrākajiem ierobežojumiem. Cik ilgi teātri bija slēgti Igaunijā un Lietuvā?

Mārja. Šajā laikā mums bija divi lokdauni. Pirmais bija pandēmijas sākumā. Tas ilga kādus divus mēnešus, otrs bija šī gada pavasarī uz pusotru mēnesi. No marta sākuma līdz aprīlim. Pirmā lokdauna laikā viss bija slēgts. Visi atradās mājās, un teātros nenotika mēģinājumi. Bet otrā lokdauna laikā mēs turpinājām darbu teātrī, bet bez publiskiem pasākumiem. Pagājušajā rudenī bija publikas skaita ierobežojumi. Tie bija 50% no ietilpības un tad līdz 400 personām. Un arī tas mūs neietekmēja, jo mums ir tikai 150 sēdvietas.

Giedre. Arī Lietuvā bija divi lokdauni, pirmais pagājušajā gadā no marta līdz jūnija beigām, un tas bija strikts, mēģinājumi un nekas cits nevarēja notikt un visiem bija jāpaliek mājās, un tad no jūnija līdz novembrim varēja notikt izrādes, bet ar ierobežojumiem. Tas bija periods starp lokdauniem, bet tad pagājušā novembra sākumā bija otrs lokdauns, kas ilga līdz šā gada maijam, tas bija diezgan ilgi, un šajā laikā varēja notikt tikai tiešsaistes pasākumi. Mēs šo to darījām tiešsaistē, daži aktieri veidoja virtuālas teātra meistarības nodarbības, kas bija pieejamas YouTube, tad šī gada maijā lokdauns beidzās un mēs varējām spēlēt izrādes, bet ar ierobežojumiem. Tā arī bija puse no zāles ietilpības, bet pavisam nesen, septembra sākumā, šo prasību atcēla. Tāpēc tagad varam spēlēt pilnai zālei.

Maija. Vai lokdauna laikā ko darījāt tiešsaistē? Vai tas jūs ietekmēja, vai meklējāt citus darba formātus? Vai ir kas tāds, ko plānojat turpināt arī tad, kad, cerams, vīrusa vairs nebūs?

Giedre. Otrā lokdauna laikā mums bija daži virtuālie projekti, bet ne izrādes. Mēs norunājām, ka nevēlamies rādīt izrādes tiešsaistē – ne pašreizējās, ne vecās. Bet daži aktieri nāca klajā ar savām idejām. Piemēram, viena aktrise vēlējās veidot virtuālas muzikālā teātra meistarklases bērniem. Viņa novadīja četras vai piecas desmit minūšu garas nodarbības. Tās bija pieejamas YouTube bez maksas un tika izplatītas skolās. Tas bija ļoti veiksmīgs projekts ar kādiem 200 000 skatījumu. Un trīs citi aktieri sāka literatūras lasījumus skolēniem. Kā labi un interesanti pasniegt obligāto literatūru. Mēs to filmējām vienā Viļņas rajonā, viņi lasīja no grāmatas, un mēs publicējām šos video YouTube. Tie bija paredzēti galvenokārt vidusskolēniem. Mums bija arī viens tiešsaistes projekts ar nosaukumu One in Open Circle, jo teātri sauc Open Circle, uz Arts Printing House galvenās skatuves bija viens aktieris vai aktrise. Pirms priekšnesuma varēja iesūtīt jautājumus aktieriem. Bet aktieri tos nezināja un ieraudzīja jautājumus, nonākuši uz skatuves. Jautājumi bija uzlikti uz krēsliem. Visam bija jānotiek dzīvajā. Aktieris paņem lapu ar jautājumu un vienkārši atbild. Viss projekts turpinājās sešas vai septiņas stundas ar 12 aktieriem, katram bija paredzēta pusotra stunda atbildēšanai. Tas notika šī gada janvārī.

Maija. Bet vai jūs to gribētu atkārtot arī citreiz?

Giedre. Nē. Mēs visi vienojāmies, ka nevēlamies turpināt nodarboties ar tiešsaistes teātri, jo teātrim ir nepieciešams dzīvs kontakts un publikas klātbūtne ir ļoti svarīga.

Mārja. Pirmā lokdauna laikā katru nedēļu kāds no mūsu iestudējumiem, ko vairs nespēlējām, bija pieejams mūsu mājaslapā video formātā bez maksas. Bet tikai pirmā lokdauna laikā. Šķiet, kopā tās bija četras izrādes. Un bija arī viens tiešsaistes notikums. Pirms dažiem gadiem kādā Drāmas festivāla pasākumā četri dramaturgi sapulcējās vienā istabā un kopīgi rakstīja lugu Google dokumentā. Tas bija pirmspandēmijas laikos. Neviens nezināja, kas no tā sanāks. Bet viņi uzrakstīja lugu par tādu situāciju, kad visi teātri ir slēgti un nekas nevar notikt. Mums bija šis teksts, un Ivars, mūsu mākslinieciskais direktors, nolēma, ka būtu interesanti veidot tiešsaistes pasākumu ar dažādu teātru aktieru piedalīšanos. Tā bija Zoom tikšanās, aktieri tai pievienojās no savām mājām, piedalījās pieci vai seši teātri, tas notika electron.art platformā. Šķiet, kopumā to skatījās vairāk nekā 1000 cilvēku, jo tajā brīdī tas bija vienīgais, ko skatīties, izņemot varbūt kino. Tas bija pirmais lokdauns. Otrā lokdauna laikā mums bija pirmizrāde Anne lahkub Annelinnast, kas notika mazā dzīvoklī – vīrietis un sieviete mazā daudzdzīvokļu nama dzīvoklī. Annelina ir Tartu guļamrajons ar betona mājām. Un Ivars izdomāja, ka mēs varētu iet uz kādu no šiem dzīvokļiem padomju nostalģijas garā un spēlēt lugu ar 360 grādu kameru istabas vidū. Skatītāji savās mājās telefonos vai datoros varētu mainīt skata leņķi un sekot līdzi notiekošajam. Tas bija tāds vienreizējs eksperiments, ko translēja Igaunijas televīzijas operators Elisa. Bija nedaudz mazāk par 2000 skatītāju. Eksperiments izdevās interesants, tomēr kvalitāte bija diezgan slikta, jo neviens neko tādu iepriekš nebija darījis. Straumēšana un ieraksts nebija spīdošs. Bet kā eksperiments tas izdevās aizraujošs. Pirmā lokdauna laikā visi teātri piedalījās Zoom lasījumos, tas bija bez maksas. Bet uz šo notikumu mēs pārdevām biļetes par 10 eiro. Vienalga, cik cilvēku ir pie viena ekrāna, desmit eiro par ierīci. Tas bija interesanti. Es nesaku, ka mēs vēlamies darīt ko tādu atkal, mēs patiešām to negribam. Bet kā eksperiments tas bija interesanti, un mēs prātojām, ko vēl varētu iesākt. Šajā pavasarī valdība izveidoja atbalsta programmu kultūras institūciju restrukturizēšanai. Institūcijas varēja iegūt naudu, lai pielāgotos iespējamiem lokdauniem. Ja gribēji ko iegādāties vai būvēt, varēja pieteikties šim finansējumam. Mēs nolēmām investēt kamerās un filmēšanas aprīkojumā. Mēs pieteicāmies un, par pārsteigumu, saņēmām 100% atbalstu. Mēs iegādājāmies labas kvalitātes 360 grādu kameru un otru kameru, kā arī gaismošanas aprīkojumu. Neesam to vēl izmantojuši atbilstoši iecerei. Mēs patiešām necerējām iegūt šo naudu. Mēs vienkārši pieteicāmies, lai paraudzītos, kas notiks. Mēs varētu veidot kādus eksperimentus vai, teiksim, apvienot izrādi ar video formātu. Neesam to vēl apsprieduši, jo pašlaik visi mūsu spēki ir veltīti abu lokdaunu dēļ atcelto izrāžu spēlēšanai, tādu bija ap 50 vai 60. Daži saņēma atpakaļ savu naudu, citi apmainīja biļetes pret dāvanu kartēm, bet citi joprojām gaida izrādes. Ir diezgan grūti veidot mūsu programmu tā, lai nokārtotu savas saistības ar skatītājiem.

Maija. Bet vai jūs saņēmāt atbalstu? Latvijā arī pašlaik darbojas atbalsta programma kultūras pasākumu rīkotājiem privātajā sektorā. Jebkura kultūras institūcija var atgūt 80% no biļešu cenas, ko atgriezt klientiem, un 20% sanāk zaudējumos. Tomēr vienalga naudu var atgūt.

Mārja. Arī pie mums ir pieejams atbalsts no valsts. Gan pagājušajā, gan šajā gadā. Bet tie nav procenti no biļešu cenas, kas mums jāatgriež. To aprēķināja šādi – pagājušajā gadā mēs iesniedzām pieteikumu, kurā uzrādījām mūsu budžetu un zaudējumus. Un zaudējumi bija prasītās summas apjoms. Visi teātri pieteicās, un Kultūras ministrija paraudzījās uz šīm summām. Ir šie teātri, kam vajag tik un tik naudas, bet mums ir tik, tad nu vienkārši iedosim katram mazāku summu. Šogad tas notika līdzīgi, bet mums pat nevajadzēja pieteikties, mums nevajadzēja iesniegt budžeta aprēķinu, tikai jāuzrāda summa. Pieteikumā bija tikai divas ailes – 2019. gada ienākumi un 2020. gada ienākumi, un viņi ņēma vērā atšķirību un piešķīra atbilstošu summu. Tāpat cilvēki ar līgumiem saņēma atbalstu no darba inspekcijas – nezinu, kā to sauc, – kas sedza kādus 70% no ienākumiem.

Maija. Pie mums tas bija Valsts ieņēmumu dienests, kur varēja pieteikties un saņemt 70% ienākumu. Tagad tie ir līdz 50% un ne vairāk par 700 eiro no valdības. 

Mārja. Mums tie bija ne vairāk par 1000 eiro un 70%. Bet otrajā gadā tie arī, šķiet, bija 50%. Precīzi neatceros. Un ārštata māksliniekiem bija arī citas iespējas. Šķiet, viņi saņēma summu sešu mēnešu minimālās algas apmērā. Laikam.

Giedre. Arī Lietuvā bija atbalsts neatkarīgajiem, kas bija piesaistīts nodokļiem. Arī to aprēķināja no iepriekšējā gada nodokļiem, varēja saņemt pusi no samaksātajiem nodokļiem. Un ārštatam arī bija atbalsts. Tā bija fiksēta summa. Katru lokdauna mēnesi viņi saņēma kādus 257 eiro.

Maija. Mums ir laiks vēl vienam jautājumam. Kādu jūs redzat jūsu teātra tuvāko nākotni, teiksim, desmit gadu perspektīvā?

Mārja. Nav viegli, jo pandēmijas dēļ cilvēki ir diezgan nabadzīgi un tik aktīvi neapmeklē teātri. Un mēs nevaram paaugstināt biļešu cenas, jo tad neviens nenāktu. Bet elektrības un citu vajadzību cenas aug, un arī valdība un fondi piedzīvo krīzi, jo divus gadus bija jāsniedz atbalsts Covid-19 dēļ, bet, kad atgriežamies pie normālas dzīves, viss ir kļuvis dārgāks, bet biļešu cenas mēs nevaram paaugstināt, jo tad neviens nenāks. Un arī finansējums no Tartu pilsētas un citām vietām nepalielinās, kas nozīmē, ka mums kaut kādā veidā ir jāpelna vairāk, lai tiktu galā un apkurinātu teātra ēku. Bet patlaban mums nav ne jausmas, no kurienes šī nauda varētu nākt. Tāpēc būs diezgan grūti. Tāpat atkal ir palielināta kultūras darbinieku minimālā alga. Valdība lepojas ar palielinājumu, bet alga jau ir jāmaksā mums. Valsts teātri saņem atbalstu no valdības, lai kompensētu algu paaugstinājumu, bet privātais sektors saņem tik, cik saņem. Un ar to tu vari iesākt, ko gribi. Tas nav saistīts ar procentiem vai nodokļiem, vai ko tādu. Tāpēc nebūs viegli, bet, ceru, mēs tiksim galā. 

Maija. Arī es tā ceru.

Giedre. Pievienojos. Un varu vien piebilst, ka Lietuvā situācija ir tāda pati. Nākamgad mēs vēl saņemsim atbalstu no pašvaldības. Bet, kā pēc tam, es nezinu. Situācija ir trausla. Un mēs nevaram neko paredzēt, mēs nezinām, kuri projekti saņems atbalstu. Tagad mēs gaidām atbildi no Kultūras padomes. Lēmums kļūs zināms nākamajā februārī. Līdz februārim mēs nevaram zināt, vai varam plānot izrādes nākamajam gadam. Bet nākamgad ar Viļņas pilsētas teātra titulu, cerams, mēs izdzīvosim. Par tālāko redzēsim. Mēs nezinām, kāda būs globālā situācija, vai būs jaunas pandēmijas vai kas cits. Šie divi gadi ir bijuši neparedzētu notikumu pilni. Tagad ir ļoti grūti ko plānot desmit gadus uz priekšu, jo nezini, kas notiks nākamgad.

Mārja. Vienīgais, ko zinām par nākamo gadu, ir tas, ka saņemsim finansējumu no Tartu pilsētas, 57 000 eiro. Iespējams, saņemsim valsts atbalstu. Mums ir pieteikums, un pēdējos 10 gados esam saņēmuši atbalstu. Bet nav garantijas, ka mums nepateiks: piedodiet, naudas nav. Janvāra beigās uzzināsim, vai mums laimējies. Bet varbūt februārī. Tāpat ir projekts Kultūrkapitāla fondam. Pašlaik mums nav finansējuma nākamā gada projektiem. Bet tas mūs neattur pie tiem strādāt. (Visi smejas.) Ja pavasarī neieviesīs ikgadējo lokdaunu, tad marta beigās mums būs gaidāma pirmizrāde.

Maija. Lieliski. Vēlu jums veiksmi un turēšu īkšķus, lai saņemat finansējumu. Tik interesanti, ka visu šo laiku mēs balansējam starp pastāvīgo darba procesu un ilgtermiņa darbu, saņemot īstermiņa finansējumu. Visās trijās valstīs situācija ir līdzīga. Varbūt atšķiras atbalstošo institūciju skaits, bet trauslums un ievainojamība ir visur. No sirds ceru, ka izdzīvosim un turpināsim darbu. Pastāv šī cerība par varbūt atšķirīgu, tomēr teātri.