Joprojām esam šeit I

Redakcijā vienojāmies, ka gribam palūkoties uz nevalstisko teātru jomu nedaudz plašākā kontekstā, tāpēc uzrunājām Maiju Pavlovu no Ģertrūdes ielas teātra, lai viņa apvieno kolēģus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas un Bulgārijas vienā sarunā. Šī ir sarunas pirmā daļa.

Maija Pavlova. Mēs varētu sākt ar īsu ievadu un tad sekot sarunas plānam, ko jums nosūtīju. Patiešām priecājos, ka esat šeit. Mūsu iecere bija palūkoties uz mūsu kaimiņiem un gūt plašāku priekšstatu. Tāpēc šeit ir Mirka no Helsinkiem un Gergana no Sofijas, manuprāt, tas veido diezgan daudzpusīgu skatu uz mūsu situāciju. Sāksim ar organizācijas profilu – pastāstiet par savu teātri vai organizāciju, kad tā dibināta, cik lieli ir skaitļi un kā jūs strādājat.

Anna Sīle. Sveiki, esmu Anna no Dirty Deal Teatro Rīgā, Latvijā. Teātris dibināts 2007. gadā. Esam izrāžu vieta, mums ir divas skatuves, viena var uzņemt aptuveni 100 skatītāju, otra ir uz pusi mazāka.

Gergana Dimitrova. Es pārstāvu laikmetīgās alternatīvās mākslas un kultūras organizāciju 36 monkeys, arī mēs pastāvam kopš 2007. gada. Kā rādās, tas ir nozīmīgs gads. Esam neliela producentu organizācija. Mums nav savas telpas. Mēs veidojam izrādes uz dažādām skatuvēm Sofijā un ārpus tās. Esam ļoti aktīvi laikmetīgās dramaturģijas jomā, tā ir jaunā dramaturģija no Bulgārijas un Eiropas, kā arī eksperimentālās teātra formas. Mūsu mājaslapā 36monkeys.org var gūt plašāku priekšstatu.

Inga Sanakojevaite. Sveiki, mēs esam Artūra Areimas teātris, kas dibināts 2014. gadā. Artūrs Areima aptuveni 14 gadus strādāja kā režisors dažādos Lietuvas teātros. Jau otro gadu mēs īrējam telpas ārpus pilsētas centra un pēdējos gados koncentrējamies uz izglītojošiem projektiem. Tāpat mēs pārstāvam laikmetīgo eksperimentālo teātri, cenšamies tulkot lietuviešu valodā pēc iespējas vairāk jauno autoru un parādīt viņus uz Lietuvas teātra skatuves.

Mirka Maikola. Mēs esam Viirus teātris no Helsinkiem, kas dibināts 1987. gadā. Tomēr pašreizējais teātris dibināts 2011. gadā, kad teātris tika nodots jaunajai aktieru paaudzei, un mēs esam strikti trupas teātris. Mums ir pieci aktieri. Kopā teātrī strādā 14 cilvēki. Mēs esam demokrātisks trupas teātris. 2017. gadā pārcēlāmies uz jaunām telpām. Un sākām diezgan plašu viesu programmu. Nupat pārlūkoju statistiku, kas rāda, ka 2020. gadā mēs bijām lielākā izrāžu telpa Somijā, ja skatāmies uz izrāžu skaitu. Tas ir diezgan daudz tik mazai ēkai. Mēs cenšamies atbalstīt ārštata jomu, cik vien spējam, piedāvādami mūsu telpu izrādēm. Bet mūsu pašu projekti galvenokārt ir laikmetīgās dramaturģijas laukā. Diezgan daudz somu dramaturgu tekstu. Tāpat mēs daudz strādājam ar vizuālajiem eksperimentiem.

Prīts Rauds. Sveiki, esmu no Kanuti Gildi Saal, kas ir neatkarīga platforma laikmetīgajai skatuves mākslai. Gada sākumā mēs svinējām 20 gadu jubileju. Esam kopprojektu platforma neatkarīgajiem ārštata māksliniekiem. Mums nav trupas vai kā tāda. Esam astoņi cilvēki Kanuti Gildi Saal. Organizējam rezidences, gan nacionālas, gan starptautiskas, un savu programmu cenšamies veidot starptautisku. Vairumu kopprojektu mēs izrādām arī kā viesizrādes, un ar to mums sokas diezgan labi. Pat pagājušajā gadā ar Covid-19. Mums bija vairāk nekā 30 izrāžu ārzemēs. Mēs runāsim par pandēmiju, un man jāpiemin, ka esmu arī festivāla Baltoscandal mākslinieciskais vadītājs, tas ir viens no svarīgākajiem starptautiskajiem skatuves mākslas festivāliem Igaunijā, kas aizsācies 1990. gadā. Un pagājušajā gadā Baltoscandal notika. Vēlāk pastāstīšu, kā mums tas izdevās Covid-19 situācijā.

Maija. Jā, paldies. Es labprāt par to parunātu. Reini, tagad tu varētu iepazīstināt ar sevi, un tad mēs turpināsim sarunu.

Reinis Boters. Es pārstāvu teātra trupu KVADRIFRONS, kas dibināta 2017. gadā. Man nedaudz jāpastāsta, kā tas notika, neesam pārāk labi pazīstami ārpus valsts. Trupu nodibināja četri aktieri, kas beidza aktiermākslas studijas, un viens mūsu draugs dramaturgs. Un tagad mēs strādājam kopā ar Rīgas cirku, kas bija mūsu izrāžu norises vieta Rīgas centrā. Bet, kamēr cirku rekonstruē, mēs strādājam netālu no Annas Dirty Deal Teatro, esam kaimiņi. Galvenokārt mēs strādājam ar dramaturģiju vai materiālu, ko esam rakstījuši paši vai mūsu viesmākslinieki Galvenais ir tas, ka esam mākslinieki, kas izveidojuši savu trupu, un visu darām paši.

Maija. Tāpat kā visi, kas ir šeit. Vispirms noskaidrosim, vai darbojaties oficiāli kā NVO vai arī kā privāta organizācija? (Ceļ rokas un atbild.) Zinu, ka katrā valstī finansējuma piešķiršana atšķiras. Jūs varētu pastāstīt, kā funkcionējat, vai saņemat atbalstu no valdības vai pašvaldības, vai arī paļaujaties uz projektu finansējumu, vai jums ir ilgtermiņa vai īstermiņa projektu finansējums, varbūt paļaujaties uz biļešu pārdošanu – kā veidojas jūsu budžets? Piemēram, cik daudz jums jānopelna pašiem?

Prīts. Es varu sākt. Manuprāt, Covid-19 situācijā ir ļoti svarīgi saprast, kā neatkarīgās organizācijas vai platformas saņem finansējumu, runājot ne tikai par valsts institūciju atbalstu, bet arī par organizācijas finansiālo struktūru kopumā. Kanuti Gildi Saal līdz šim brīdim nav radušās nekādas problēmas Covid-19 dēļ. Galvenokārt tāpēc, ka mums ir ļoti strikts budžets. Mēs neplānojam biļešu pārdošanas ieņēmumus, mēs vienkārši ar tiem nerēķināmies. Jā, protams, mēs zinām, ka tie būs. Bet visi biļešu pārdošanas ieņēmumi ir paredzēti kam citam, nevis budžeta papildināšanai, tie ir, lai ko iegādātos vai remontam, vai grāmatai, kam tādam. Sezonas sākumā mēs nerēķinām biļešu ieņēmumus. Labi, rēķinām, bet tas ir ļoti neliels skaitlis. Tieši tādēļ mums nav problēmu. Igaunijas valdība sniedza papildu atbalstu saistībā ar Covid-19, un tas bija atbalsts mūsu darbiniekiem. Mēs saņēmām papildu naudu mūsu komandai, nevis izrādēm vai kam citam. Tā kā savai komandai mēs jau maksājām, mēs varējām ar šo naudu samaksāt māksliniekiem, kuru izrādes tika atceltas. Mēs spējām samaksāt 70% no honorāra, ko viņi saņemtu, ja izrāde notiktu. Tas attiecās arī uz izrādēm ārzemēs. Protams, tās tika veidotas sadarbībā ar ārzemju partneriem, kas sedza daļu, un daļu sedzām mēs, bet kopumā mēs varējām nodrošināt 70% ienākumu, tāpēc esmu apmierināts ar mūsu budžetu, bet es arī saprotu, ka tas ir izņēmums. Tā esam darījuši vienmēr. Otra problēma ar Covid-19, kas radās daudzos, īpaši neatkarīgajos teātros, bija darbinieku aiziešana, jo viņiem nevarēja pienācīgi samaksāt. Mūsu algas ir fiksētas, nav sasaistītas ar biļešu pārdošanu. Tāpēc nebija problēmu arī ar algām mūsu komandai. Šā gada vidū – zinu, tas izklausās savādi – mēs pat varējām palielināt darbinieku atalgojumu par 5%. Šajā ziņā mana nostāja finanšu jautājumā ir stingra. Vienlaikus man jāsaka, ka saņemtā finansiālā atbalsta procents mums ir ļoti augsts. Mūsu gada budžets ir aptuveni 400 000 eiro. Un tajā ietilpst atbalsts no Kultūras ministrijas, 150 000 eiro, tāpat no citiem avotiem, tādēļ teju puse ir atbalstīta. Tad ir projektu finansējums, par ko varu pastāstīt vēlāk. Igaunijā Skatuves mākslas centra (Performing Arts Centre) darbība ir pilnībā valsts atbalstīta, bet kultūras pasākumu programma tiek finansēta atsevišķi. Un kultūras programmā katrs projekts ir jāiesniedz atsevišķi. Projekts tiek iesniegts, lai saņemtu atbalstu organizācijai vai māksliniekam, kas tajā piedalās, un ar to nodarbojas mūsu komanda, kas raksta pieteikumu un pēc tam atskaites, kas ir visbriesmīgākais. Saprotu, ka mūsu budžeta atbalstītā daļa varbūt ir pārāk augsta. Bez šaubām, mēs gribam gūt pēc iespējas lielākus ieņēmumus no biļetēm. Bet es esmu vecmodīgs. Es justu pārāk lielu spiedienu, veidodams ko populāru. Mēs veidojam ļoti dīvainas, nelielas izrādes, kas nekad nespētu gūt popularitāti. Piemēram, pašlaik mums ir Igaunijas tūre ar staigāšanas izrādi – viens mākslinieks pastaigājas ar vienu skatītāju. Tas nekad nevarētu būt kas finansiāli veiksmīgs. Mēs pat nepārdodam biļetes, jo par to nav iemesla prasīt naudu. Tāda ir mūsu sistēma – mēs strādājam ar valdības atbalstu, kā arī Kultūrkapitāla fonda finansējumu, ko piešķir mākslinieciskās programmas projektiem, tad ir nedaudz Eiropas Savienības naudas, nedaudz biļešu ieņēmumu, teiksim, puse no budžeta ir atbalsts, viena trešdaļa – biļešu pārdošana un kaut kas no citiem avotiem. Tāpēc it kā ir viegli, bet vienlaikus ir nepieciešams pamatīgs lobēšanas darbs.

Anna. Man ir jautājums. Kā jūs maksājat māksliniekiem, kas spēlē jūsu izrādēs? Kā saprotu, viņi saņem samaksu par jaunajiem iestudējumiem, bet no kurienes nāk nauda par izrādēm, kurās viņi jau spēlē? Mums ir gandrīz tāda pati sistēma kā pie jums. Bet varbūt šajā aspektā pastāv atšķirības?

Prīts. Tas ir labs jautājums un arī liela problēma. Patlaban Igaunijā ir tāda sistēma, ka Kultūrkapitāla fonds piešķir mums naudu projektam, tā ir paredzēta iestudēšanai un piecām izrādēm. Mākslinieks paraksta līgumu par iestudējuma sagatavošanu un vismaz piecām izrādēm. Ja mēs gribam vairāk izrāžu, mums jāatrod nauda kur citur. Pirmkārt, ir biļešu ienākumi no pirmajām piecām izrādēm. Bet ar to nepietiek. Mums jāatrod nauda kur citur. Ikreiz mēs atliekam nelielu summu, kas paredzēta, lai samaksātu puslīdz labi par sesto un turpmākajām izrādēm. Par to mēs vienojamies iepriekš. Savā ziņā mēs uzņemamies finansiālu risku, jo mums nav ne jausmas par biļešu pārdošanas ieņēmumiem. Mums ir šī nelielā atliktā summa, ko varam samaksāt. Bija problēma, ka nevarējām parādīt iestudējumu vairāk kā piecas reizes, jo nepietika naudas. Piecas reizes, un tad finitto. Tad mēs gaidījām, piemēram, uzaicinājumus no festivāliem. Bet nu vairs ne. Pirms četriem vai pieciem gadiem mēs sākām atlikt nelielas summas. Tāpat tā nav liela nauda. Vēl viena problēma – ja izrāžu ir vairāk, tās nevar notikt tūlīt pat pēc pirmajām piecām, jo mūsu teātrī strādā jau kāds cits. Mums jāatrod laiks trīs vai četrus mēnešus vēlāk, kas nozīmē, ka tad mums jānodarbojas arī ar reklamēšanu, kas arī prasa naudu. Tagad ir daudz vieglāk, jo Igaunijas teātra dzīve ir aktīva Facebook. Tur ir publika, tur ir visa informācija, tāpēc ir vieglāk gūt uzmanību. Jo Igaunijas mediji ir pavisam ārā no bildes. Avīzes vispār vairs neliekas ne zinis. Tās raksta recenzijas par Holivudas filmām un lielajiem teātra iestudējumiem, bet ne par neatkarīgajām organizācijām. Kādreiz bija otrādi. Igaunijas medijos bija spēcīga kritika tieši par mazajiem, neatkarīgajiem darbiem, bet nu vairs ne.

Maija. Tad tu teiktu, ka jums veiksmīgākā puse ir lobēšana?

Prīts. Nezinu, varbūt. Ja runājam par lobiju, kas Igaunijā ir ļoti svarīgs, mums ir organizācija ar nosaukumu Igaunijas Skatuves mākslas organizāciju savienība, kas nozīmē, ka reizi mēnesī visu teātru direktori sapulcējas vienkopus, visi, ieskaitot Operas direktoru un mani. Visi 27 teātri katru mēnesi vismaz sešas stundas sēž pie viena galda. Mēs runājam par to, ko varētu darīt teātra kopējās ainas uzlabošanai, ne tikai Operas, bet arī mūsu situācijas uzlabošanai. Es sēžu pie šī galda jau divdesmit gadu, un joprojām ir daži teātru direktori, kuriem nav ne jausmas, kas mēs esam un ko darām, viņi vienkārši to nesaprot. Nespēj to aptvert savā prātā. Bet tas ļauj ar lielāku pārliecību iet uz ministriju un teikt. «Hei, mēs gribam, lai kopējā aina ir spilgta, ļoti daudzveidīga!» Tāpēc mums vajag gan Operu, gan mazos teātrus. Tas nenozīmē, ka mazajiem teātriem vajag daudz naudas, bet tiem ir vajadzīga piekļuve naudai. Piemēram, patlaban mēs strādājam kopā ar citu teātru direktoriem, lai viņi saprastu, kas ir Skatuves mākslas centrs, jo viņi ļoti labi saprot, kas ir, piemēram, Dirty Deal Teatro. Viņi var saprast, kas ir trupa, neatkarīgs teātris ar savu telpu. Bet viņi nespēj saprast, kas ir telpa bez trupas. Viņiem tas ir kā kultūras nams, kādi padomju laikos bija katrā ciemā. Viņi nesaprot, kāpēc to sauc citādāk un kāpēc es runāju par mākslinieciskām idejām. Mēs par to daudz runājam un skaidrojam viņiem, ka pastāv ļoti dažādas situācijas. Piemēram, Tartu Jaunais teātris ir tā kā pa vidu starp skatuves mākslas centru un trupu ar savu ēku. Man šķiet, ja šīs organizācijas saņemtu lielāku finansējumu, tās izveidotu trupu. Viņiem vajag naudu, lai pieņemtu darbā aktierus un režisorus, nevis sniegtu iespējas ārštatniekiem. Mēs esam pretējs gadījums. Mēs strādājam, lai atbalstītu ārštatniekus, nevis lai algotu māksliniekus.

Maija. Gribu jautāt Gerganai: kāda ir tava pieredze? Atceros, pirms 10 gadiem Sofijā joprojām pastāvēja ļoti spēcīga postpadomju valsts teātru sistēma un 36 monkeys centās darīt ko laikmetīgu. Varbūt vari pastāstīt par situāciju Bulgārijā un Sofijā Prīta teiktā kontekstā par ārštatu un trupām.

Gergana. Pārsteidzošā kārtā mēs joprojām strādājam. (Smejas.) Aptuveni pirms septiņiem gadiem mēs pārliecinājām Kultūras ministriju izveidot programmu izrāžu izplatīšanas atbalstam. Bija programma valsts teātru viesizrādēm. Mēs viņus pārliecinājām reformēt programmu arī ārštata trupu atbalstam, kas varētu uzstāties ne tikai savā pilsētā, bet arī citviet Bulgārijā un ārzemēs, bet naudas ir tik maz, ka ar to nepietiek izrādēm ārvalstīs. Tā bija arī mūsu problēma, mūsu budžets veidojas īstermiņā atsevišķiem projektiem. Daudzus gadus ar to bija grūti līdz pagājušajam gadam, jo mēs nevarējām nevienu pieņemt darbā, pat es ārpus projektiem strādāju kā brīvprātīgā. Saņēmu atalgojumu kā režisore, piemēram, bet ne kā producente vai direktore. Man nebija menedžera, kas vienmēr būtu man blakus, tikai daļēji dažos projektos. Viss darbs jādara man pašai. Tas bija ļoti grūti, jo nevari izveidot savu komandu un attīstīties. Cita problēma bija telpas trūkums. Ir tikai valsts teātri, kuru programmas ir piepildītas un kas negrib, lai tajos uzstājas kāds cits. Tāpat bija privāti komerciāli teātri, kuriem, protams, vajag iestudējumus ar lielu publiku, kas spēj pelnīt naudu. Tagad ar Covid-19 krīzi situācija ir nedaudz mainījusies. 2020. gadā pirmo reizi Nacionālais kultūras fonds atvēra programmu neatkarīgo trupu strukturālajam atbalstam. Tas bija liels solis. Bijām par to cīnījušies gadus desmit. Tagad, pateicoties krīzei, viņiem bija instrumenti, lai palīdzētu māksliniekiem un ārštatniekiem, un kaut kas bija jādara. Mēs ierosinājām šo programmu, un viņi to pieņēma. Kā tas tiek realizēts, ir cits jautājums. Bet tas bija labi, jo aptuveni 80 neatkarīgo kolektīvu no dažādām mākslas jomām gada garumā varēja maksāt saviem darbiniekiem. Varēju noalgot sabiedrisko attiecību menedžeri, kas ir ļoti svarīgi, un māksliniecisko menedžeri. Esam vēl pašā sākumā, bet nupat ir izsludināts strukturālā atbalsta programmas otrais konkurss, un es ceru, ka programma augs un viņi varēs izsludināt arī trīs gadu programmu, kas man šķistu loģiskāk. Vienlaikus joprojām nepietiek skatuvju neatkarīgajiem kolektīviem. Es domāju nevis komerciālās izrādes, bet patiešām eksperimentālu teātri. Valstij vai pašvaldībai piederošās skatuves un telpas bez savas trupas saņem 50% no biļešu pārdošanas un mākslinieki saņem otru pusi. Tās ir ļoti nelielas telpas. Varat iedomāties – ja ir vairāk par vienu aktieri, bez papildu atbalsta nav jēgas neko rīkot. Skaidrs, ka epidemioloģisko ierobežojumu dēļ nebūs pārāk daudz skatītāju, īpaši jau, ja tas ir eksperimentālais teātris vai deja. Tā nu viņi izveidoja programmu papildu finansējumam izrādīšanas procesam. Piemēram, tagad es varu samaksāt aktieriem un tehniskajiem darbiniekiem fiksētu samaksu, jo man ir atbalsts. Zinu, ka pandēmijas dēļ ir daudz mazāk cilvēku, pašlaik Bulgārijā situācija ir patiešām slikta, tomēr tagad esmu droša un varu samaksāt pietiekami, lai nerastos problēmas. Nākamgad tiks atklāta jauna telpa, kultūras centrs ne tikai skatuves, bet arī vizuālajai mākslai, un šis projekts patiesībā ir izaudzis no neatkarīgajiem kolektīviem. Esam strādājuši pie šī projekta jau sešus gadus, un mums izdevās pārliecināt vispirms pašvaldību un tad Kultūras ministriju atvērt jauna veida telpu, kas ir skatuves mākslas centrs, nevis kultūras nams, struktūra ir nedaudz cita. Ir svarīgi sākt funkcionēt kā skatuves mākslas centram, nevis kultūras namam. Tad redzēsim. Atklāšana ir paredzēta martā.

Maija. Tas nozīmē, ka Covid-19 savā ziņā ir palīdzējis?

Gergana. Jā, jo valdīja pamatīga stagnācija. Mēs bijām labi sagatavojušies, ātri reaģējām un spējām aktīvi un atbilstoši rīkoties, jo sākām ar analīzi. Cik lielus zaudējumus cieš sektors krīzes, lokdauna dēļ? Divu nedēļu laikā mums jau bija konkrēti skaitļi. Parādījām tos Kultūras ministrijai un valdībai un pieprasījām rīcību.

Maija. Lieliski, patiešām priecājos un lepojos ar tevi! Mirka, vai vari nedaudz pastāstīt par situāciju Helsinkos?

Mirka. Aizmirsu pieminēt, ka mūsu teātris strādā zviedru valodā. Somijā ir divas oficiālās valodas, piedodiet, trīs, ir arī sāmu valoda. Zviedru ir mazākuma valoda. Tāpēc mēs saņemam diezgan labu atbalstu no fondiem. Somijā ir vairāki fondi, kas atbalsta kultūru un zinātni. Tas ir pozitīvi Somijā. Tāpat mazākuma valodas dēļ mūsu teātris saņem labu valsts atbalstu. Esam līdzīgā situācijā kā Prīts un Kanuti Gildi Saal, mūsu ienākumi no biļetēm 2019. gadā bija kādi 6% no kopējā budžeta. Tā patiešām ir ļoti neliela summa. Mēs nezinām, cik ilgi varēsim turpināt šādi. Redzēsim. Mēs ceram uz labāko, taču tāpat saprotam, ka esam tiešām ļoti labā situācijā. Tāpēc mums ir jāatbalsta sava joma. Protams, teātra augstskolu absolventiem neklājas viegli. Viņi nevar iegūt finansējumu saviem kolektīviem. Mēs cenšamies iesaistīt darbā ar mums pēc iespējas vairāk ārštatnieku. Mums bija izveidojusies interesanta situācija. Kad sākām viesu programmu, mēs nesaņēmām nekādu atbalstu. Mēs to centāmies iegūt četru gadu garumā. Izdevumu segšanai mums nācās prasīt īres maksu no viesmākslinieku trupām, un tā nav laba sistēma. Mēs nevarējām viņiem neko samaksāt. Četrus gadus mēs centāmies iegūt naudu no dažādiem fondiem, no valsts, no visurienes, un nespējām. Valsts finansējums ir paredzēts mūsu pašu uzvedumiem un darbiniekiem. Bet mēs to nevarējām izmantot viesizrādēm. Bet tad sākās pandēmija un mēs ieguvām atbilstošu finansējumu viesizrādēm un ārštatniekiem, patiesībā tā bija līdzīga situācija kā Bulgārijā, kad valsts un fondi pēkšņi saprata, cik daudzi mākslinieki strādā ārštatā. Piemēram, lielie valsts teātri, kā Helsinku pilsētas teātris, tāpat kā mēs, saņēma ārkārtas atbalstu no Somijas valdības, lai varētu uzturēt darbiniekus, bet ārštatnieki palika likteņa varā. Teātri atcēla izrādes, zālēs nekas nenotika, tie vienkārši aizvēra durvis. Mēs rīkojāmies pretēji, jā, mēs aizvērām durvis, bet mums bija digitālās izrādes, mēs maksājām ārštatniekiem, kas strādāja ar mums. Mēs centāmies atrast citus veidus, kā izrādīt mūsu programmu visu pandēmijas laiku. Bet man šķiet, ka grūtības radīt mākslu un atbalstīt ārštata jomu bija tāds kā pagrieziena punkts, lai oficiālie atbalsta devēji saprastu, ka struktūrā ir iztrūkstošs posms. Somijā ir trīs vai četri lieli fondi, kas sniedz atbalstu, plus valsts. Nupat, pirms nedēļas, parādījās ziņas, ka tiek veidots jauns fonds 10 miljonu eiro apmērā, kas paredzēts ārštata kolektīviem izrādēm tādās valsts finansētajās platformās kā mūsu teātris. Tas ir liels solis. Cerams, tikai pirmais solis. Mums klājas labi, mēs neciešam lielus zaudējumus. Gluži pretēji – pēc četru gadu cīņas mēs uzvarējām vienā no mūsu kaujām. No mūsu puses situācija izskatās labi. Lai gan visas svarīgās kultūras un jaunatnes institūcijas nākamgad zaudēs lielu daļu no finansējuma, jo beidzas Somijas Loteriju fonda atbalsts. No Loteriju fonda vairs nebūs atbalsta kultūrai, jaunatnei un sportam. Tā ir nākamā lielā problēma – gaidāms finansējuma samazinājums teātriem, piemēram, štata un ārštata darbinieku atalgojumam.

Anna. Valdība apturēja finansējumu no Loteriju fonda?

Mirka. Jā, jo viņi saprata, ka azartspēles nevar būt bizness. Tās tika ierobežotas, piemēram, lielveikalos tās vairs nav atļautas. Naudas apjoms, ko viņi zaudēja, un zināja, ka zaudēs, ir milzīgs. Viņi nolēma to apturēt. Tagad notiek aktīvas diskusijas. Kā tas iespējams, ka tā ir tik niecīga summa valsts budžetā, bet tik liela nauda kultūrai, jaunatnei un sportam? Tagad viņi meklē, vai nav iespēju atrast vismaz daļēji šo naudu kur citur. Cerams, viss atrisināsies. Praktiski tas nozīmē, ka vairs nepastāvēs nelielie kultūras žurnāli. Universitātes daudz zaudēs zinātnes jomā. Tam ir nozīmīgas sekas.

Maija. Cik ilgi pie jums bijis lokdauns kopš 2020. gada marta? Vai tāds vispār bija? Un cik ilgi?

Mirka. No 2020. gada marta mums bija brīvprātīgais lokdauns. Visi teātri bija slēgti līdz augustam. Tad mēs atkal varējām strādāt, bet ar ierobežojumiem – tikai 20 cilvēki zālē vai puse no kopējās skatītāju zāles ietilpības. Tad no decembra sākuma bija totāls lokdauns, kas, šķiet, ilga līdz jūnijam, sešus vai septiņus mēnešus. Augustā mēs atkal varējām vērt durvis ar puspiepildītu skatītāju zāli. Tad mēs pārkāpām likumu un nolēmām ierobežojumiem nesekot, jo tie ir idiotiski. Mūs nearestēja, joprojām esam šeit. Kopš oktobra vidus teātriem ierobežojumu vairs nav. Nu esam tādā kā normālā fāzē. Bija kāds pusgads, kad bijām spiesti būt slēgti, un pusgads ar šādu brīvprātīgu slēgšanu.

Anna. Ar ārštatniekiem un atbalstu ir interesanta situācija, Latvijā ikviens ārštatā strādājošais varēja saņemt atbalstu Covid-19 situācijā no Valsts ieņēmumu dienesta. Šādi ārštata mākslinieki bez līguma ar noteiktu organizāciju spēja izdzīvot. Kā dzirdēju par Somiju un arī Igauniju, pie jums ir nedaudz citāda sistēma un jums kā organizācijai bija finansējums, lai atbalstītu ārštata māksliniekus.

Prīts. Mums bija arī īpašas vietas, kur saņemt atbalstu, bija divi fondi, bet tie bija ļoti mazi skaitļi. Vienviet viņi, teiksim, saņēma 1000 un citviet 1000 visam lokdauna posmam. Bija arī citas vietas atbalstam. Neviens mūs nespieda to sniegt. Tas bija mūsu lēmums, jo mēs ar viņiem strādājam. Ja nav ārštata mākslinieku, neesam mēs. Uzreiz sākām domāt, kā varētu viņus atbalstīt, jo izrādes bija atceltas. Nebija tā, ka mēs atbalstījām tikai tādēļ, ka tās bija atceltas. Kad bijām slēgti, tāpat kā Viirus gadījumā, mēs ļāvām māksliniekiem mūsu telpās mēģināt.

Mirka. Tāpat arī Somijā, bija zināma nauda, kurai varēja pieteikties, pamatatbalsts, bet ne pārāk liels. Tas nespētu uzturēt visu jomu. Pirms pandēmijas sākuma mums nebija naudas, ar ko samaksāt ārštata kolektīviem, kas uzstājās pie mums. Protams, ārštatnieki, kas strādā mūsu pašu iestudējumos, kas vienmēr ir dekorāciju mākslinieki, gaismotāji, skaņu inženieri, viņi strādā ārpus štata. Viņiem mēs varējām samaksāt no valsts naudas. Tā bija pirmā reize, kad varējām pieteikties un sniegt atbalstu gaidāmajiem iestudējumiem, kas tika atcelti. Mēs varējām viņiem samaksāt un nelauzt līgumus.

Maija. Inga, varbūt tu varētu pastāstīt par situāciju pie jums?

Inga. Covid-19 situācijā ārštata mākslinieki, individuālie mākslinieki, kas uzstājas publiski, iespējams, bija skarti vissmagāk, jo ilgu laiku valdīja neziņa. Kultūra valdībai nebija prioritāte, par kuru lemt un kuru informēt par ierobežojumiem. Bija viena subsīdiju programma, kas atbalstīja ārštatniekus. Neatkarīgajiem kolektīviem bija varbūt viens vai divi papildu konkursi atbalstam pandēmijas periodā. Lieta tāda, ka atšķirībā no Prīta vai Mirkas aprakstītās situācijas Lietuvā vienmēr valda tāds kā Bada spēļu stāvoklis, kad nezini, vai izdzīvosi šajā vai nākamajā gadā. Pat stratēģiskā finansējuma saņemšanai, teiksim, trīs gadu periodam mums jāpiedalās konkursā. Parasti finansējumu saņem viens vai divi kolektīvi. Projektu finansējumam mēs piedalāmies konkursā divreiz gadā. Nelielajam finansējumam no pašvaldības mēs piedalāmies konkursā, administratīvajām izmaksām mēs vienmēr piedalāmies konkursā. Situācijā, kad esam nolēmuši īrēt telpu sev un mūsu projektiem, mēs nekad nezinām, vai izdzīvosim gada otrajā pusē. Konkursu sistēmas dēļ ir dažas trupas, pat ļoti labas trupas, kas paliek novārtā un, piemēram, pusgadu nesaņem nekādu atbalstu. Varbūt tikai kaut ko administratīvajiem izdevumiem. Un viss. Vairums neatkarīgo kolektīvu nevar izdzīvot no biļešu pārdošanas, ja vien tas nav komerciāls teātris, nevis nelieli neatkarīgie iestudējumi. Lietuvā ir drusku riskanti darīt jebko. Esmu patiešām noraizējusies par tuvāko nākotni, ja situācija turpināsies šādi, jo finansējums nepieaug, šķiet, tas patiesībā sarūk. Pastāv risks ka izdzīvos tikai ļoti ideoloģiski noskaņoti kolektīvi, kas gatavi strādāt brīvprātīgi. Mēs neesam pārāk labā situācijā, un mūsu izdzīvošana ir atkarīga no valsts atbalsta par aptuveni 72%. Mums paveicies, ka joprojām saņemam finansējumu, bet nekad nezinām, kas gaidāms nākotnē. Bija periodi, kad nesaņēmām nekādu finansējumu, un tas nebija mūsu aktivitāšu vai izvirzīto mērķu dēļ. Mēs neko nevaram plānot uz priekšu, tāda ir pašreizējā situācija Lietuvā.

Maija. Cik cilvēku jūsu kolektīvā saņem algu?

Inga. Algu saņemu tikai es. Mēs nevaram samaksāt nodokļus, lai algotu vairāk. Mēs nevaram pievienot pastāvīgus darbiniekus, izņemot tos, kas gatavi strādāt projektos. Ir kādi 10 cilvēki, kas parasti satiekas mūsu projektos, tāpēc esam kas līdzīgs trupai, bet biroja un producēšanas darbā tie galvenokārt ir viens vai divi cilvēki, jo mēs nevaram garantēt neko vairāk.

Gergana. Tas ir daudz labāk nekā Sofijā. Esi optimistiska!

Inga. Esam nolēmuši izsludināt paši savu konkursu citiem māksliniekiem, kas par nelielu summu varētu īrēt pie mums telpas. Tā ir laba ideja, jo tas segs nelielu daļu mūsu izmaksu, vismaz par elektrību u. tml. Telpas Viļņā ir salīdzinoši dārgas, ja ņemam vērā vidējo algu. Mēs cenšamies izveidot šo apmaiņas sistēmu, kad palīdzam citiem māksliniekiem un viņi mums. Bet tas ir neliels atbalsts. Bet priecājos dzirdēt, ka tas ir labāk nekā Bulgārijā. Varbūt tas nav visļaunākais gadījums.

Prīts. Es gribēju jautāt – izskatās, ka viena no lielākajām problēmām ir telpas. Priecājos, ka jūs cenšaties situāciju risināt. Tomēr kā ar Arts Printing House Viļņā, kuras atvēršana bija liels notikums?

Inga. Domāju, dažādiem kolektīviem būs atšķirīgi viedokļi. Tas bija liels notikums, jo tā bija pirmā nevalstiskā platforma māksliniekiem. Pirms dažiem gadiem arī mēs tur divus gadus rezidējām. Tā ir kļuvusi vairāk par vietu starptautiskajiem festivāliem, nevis trupām, kas varētu pastāvīgi tur rezidēt un izrādīt savus darbus. Ir viens vai divi kolektīvi. Salīdzinot ar to, kas tur varētu pastāvīgi notikt, tas patiesībā nav daudz. Manuprāt, pēdējā laikā tas viss ir tādā pasīvā režīmā.

Prīts. Bet vai tas nevar notikt tā, ka jūs veidojat tur savu projektu un izrādāt tikai šo projektu Arts Printing House, jūs tur neesat rezidencē, jo, protams, mēs visi zinām, ka Viļņā ir vairāk mākslinieku, kam arī vajag telpas?

Inga. Parasti tā ir kā telpu īres platforma. Ja mums ir jauns projekts un mēs domājam, ka tas labāk izskatīsies tur, vai arī mums vajadzīga lielāka telpa, mēs īrējam Arts Printing House, bet tas arī nav pārāk lēti. Esam nolēmuši, ka mums vajag savas telpas, jo citādi ir jābūt ļoti elastīgiem ar mēģinājumiem u. tml. Skatuves iekārtošana, piemēram, par to ir jāmaksā nākamajā dienā pēc pašas izrādes.

Prīts. Mums bija identiska situācija. Agrāk septiņus gadus biju teātra Von Krahl direktors. Mums nebija telpu izrādēm vai darbam ar neatkarīgajiem māksliniekiem. Izīrēšanas ideja nestrādā, ja kolektīviem nav iespējas iegūt naudu īres apmaksai. Varbūt jums jāapvieno spēki un jāizcīna vismaz viena lieta – vai nu platformas gūst atbalstu jūsu izmitināšanai, vai jūs tiekat atbrīvoti no īres maksas, vai gūstat atbalstu īrēšanai. Izskatās, ka abas puses cīnās par savām tiesībām. Un nekas nenotiek, jo neviens negrib atbalstīt abas. Igaunijā tieši tādā pašā veidā platformas ieguva lielāku atbalstu nekā mākslinieki, jo mēs runājām un visi saprata, ka mums vajag telpas, kur uzstāties, pat ja esam ļoti neatkarīgi mākslinieki, mums vajag kaut kur uzstāties. Tāpēc apvienojiet spēkus un centieties spiest uz platformām, varbūt tās sāks palīdzēt māksliniekiem! Protams, tas atkarīgs no platformas. Ja saki, ka Arts Printing House ir dārga, tad tās pastāvēšanai nav jēgas.

Inga. Tas nav dārgi salīdzinājumā ar īres maksu valstij piederošajās telpās, taču tas vienalga ir problemātiski. Varbūt tas nav dārgi noteiktiem projektiem, bet viņu grafiks ir ļoti piepildīts, un ir ļoti ierobežots laiks mēģinājumiem, ja gribi uzstāties uz lielākas skatuves. Kad bijām tur rezidencē, mums bija problēma ar telpas iekārtošanu mēģinājumiem, lai visiem būtu savs laiks. Mums Viļņā vienkārši tam vajag vairāk telpu.

Prīts. Igaunijā tas notiktu tā – tu atnāc pie manis vai uz kādu citu platformu, pastāsti par savu projektu, un mēs saprastu, vai tas atbilst mūsu mākslinieciskajam redzējumam. Bet tad viss varētu notikt tikai pēc gada. Tāda ir problēma. Bet, kad tu esi pie mums, viss ir mūsu atbildība. Pat ja mums jāprasa finansējums, mēs būsim tie, kas to darīs, nevis tu.

Inga. Arts Printing House ir ikgadējs projekts Open Space, kur aicina galvenokārt jaunās trupas un kolektīvus, un tad viņi uzņemas visu atbildību un atrod finansējumu projektiem. Vienkārši trūkst šādu telpu. Īpaši Viļņā un Kauņā, tādu ir nepieciešams vairāk, jo īrēt valstij piederošās telpas ir pārāk dārgi.

Gergana. Mums radās ideja šajā sakarā. Mums ir lielas problēmas ar mēģinājumu telpām. Tāpēc gribam ierosināt pašvaldībai, ka neatkarīgie kolektīvi varētu mēģināt kultūras namos, nemaksājot par īri vai maksājot nedaudz, vai arī kultūras nami varētu saņemt naudu, lai ļautu kolektīviem tur mēģināt, jo neviens negrib dalīties ar savām mēģinājumu telpām.

Maija. Reini, varbūt tu varētu pastāstīt par savu situāciju? Arī KVADRIFRONS ir kaut kur starp šīm ārštata un telpu problēmām.

Reinis. Jā, mēs esam, un es varu labi identificēties ar minētajām Bada spēlēm, tas man paliks prātā. Šī ir mūsu ceturtā sezona, esam jauns kolektīvs, un pirmajās divās sezonās viss gāja uz augšu, jo mēs sākām gūt ienākumus no biļetēm un privātu finansējumu no dažādiem avotiem, cilvēki deva mums naudu, jo ticēja mums un mūsu redzējumam. Bet tad pieņēma nodokļu reformu, kas bija diezgan skarbi, un ziedojumu vairs nav. Nezinu, kā ir ar citiem teātriem, bet mēs ziedojumus nesaņemam. Šogad pieņēma vēl vienu nodokļu reformu, kas ārštatnieku dzīvi padarīja grūtāku. Mēs esam ārštatnieki, un mums ir NVO finansējums trim gadiem. Bet kādēļ es runāju par Bada spēlēm – visi cīnās par šo finansējumu, un, lai gan mēs ieguvām finansējumu trim gadiem, pašlaik mēs strādājam pie projektiem, lai cīnītos atkal un iegūtu atbalstu nākamajam gadam. Nesen mēs plānojām sākt mēģinājumus jaunam projektam. Mēs strādājam galvenokārt ar valsts finansējumu, bet mēs nesaņēmām naudu, tāpēc mums ir kādi divi mēneši bez mēģinājumiem un jauniem projektiem, un mēs sākam domāt, kā veidot projektu brīvprātīgi bez naudas, jo mūsu iekšējais finansējums nāca no biļešu pārdošanas, bet tagad kopš 2020. gada pavasara tas ir pilnībā zudis. Tāda sajūta, it kā tu brauktu pie stūres un kāds, kurš sēž tev blakus, nemitīgi rautu rokas bremzi. Tas ir diezgan smagi gan finansiāli, gan emocionāli. Bija programma mākslinieku atbalstam Covid-19 periodā. Programmai bija stingri noteikumi, un es atbalstu nesaņēmu pirmā viļņa laikā. Nebija jaunu projektu, nebija ienākumu no biļetēm par spēlēšanu izrādēs. Otrā viļņa laikā es saņēmu atbalstu un bija nedaudz ciešamāk. Mūsu trupa strādā galvenokārt ar NVO finansējumu, un mums ir mēnešalga tikai četriem cilvēkiem – grāmatvedībai un trim tehniskajiem darbiniekiem, kas ir mūsu tehniskais kodols, bez kura mūsu telpās nekas nevar notikt. Ir pieci citi cilvēki, kas strādā brīvprātīgi un saņem samaksu no biļešu pārdošanas. Tāpēc ir smagi. Sistēma varētu būt citāda. Bet ir grūti ko mainīt. Mums ir jāuzstāj uz lielākām pārmaiņām, ja gribam ko mainīt.

Maija. Skaidrībai – Latvijā bija līdzīgi kā Somijā, varbūt nedaudz stingrāk. Teātri bija slēgti no 2020. gada marta līdz jūnijam un tad no novembra līdz jūnijam. Šo divu gadu laikā, ieskaitot vasaru, teātri varēja strādāt tikai piecus mēnešus. Mums nav tādu tradicionālo vasaras teātru kā Somijā. Skatuves mākslā nekas nenotika, un problēma bija tāda, ka valsts teātriem krājās lokdaunu laikā veidotās izrādes. Kad teātri atvērās ar ierobežotu skatītāju skaitu, izrāžu daudzums pārvēlās pāri visiem vakcinētajiem. Šī situācija joprojām turpinās. Šodien ir pirmā diena pēc lokdauna, un mēs varam sākt strādāt. Un jau rītdien vien ir paredzētas trīs pirmizrādes. Tik daudz pasākumu notiek vienlaikus, un ir tik maz cilvēku, kas var tos apmeklēt. Prīt, varbūt pastāsti, kā gāja ar festivālu Baltoscandal un tā atbalstu.

Prīts. Pagājušajā gadā mēs bijām slēgti no marta līdz jūlijam. Tad atkal janvārī, un tad no marta līdz maijam. Dažbrīd bijām vaļā uz 50%, tomēr diezgan ilgu periodu bijām atvērti, piemēram, Tallinā, mūsu telpās, 2020. gada novembrī notika starptautisks jaunā teātra festivāls. Bija viesi no ārvalstīm, un tas viss šķita kā sapnī. Baltoscandal ir festivāls, kas notiek jūlijā Rakverē, festivāls notiek jau sen, tās ir četras dienas reizi divos gados. Un programma ir blīva. Šo četru dienu laikā notiek 13–15 dažādas izrādes. Mēs sapratām, ka tas nevarēs notikt. Tomēr mēs vienalga mēģinājām ko iesākt, sastādījām programmu – ne tikai kas spēlēs, bet arī konkrēti kad. Mēs to izsludinājām 1. maijā, un 1. maijā mēs to atcēlām. Gribējām parādīt, ar kuriem māksliniekiem mēs būtu gribējuši strādāt. Mēs nekādi nevarējām atbalstīt šos ārzemju māksliniekus, jo Igaunijā starptautisko festivālu sistēma ir tāda – ja nav izrāžu, nav arī naudas. Mums nebija naudas, ko samaksāt. Jau pirms 1. maija es labi sapratu, ka festivāls nenotiks. Klīda baumas – tā ir tā labā lieta mazā valstī, ka tu visus pazīsti, arī tos, kas kaut ko zina – ka 1. jūlijā viss varētu atvērties, un šis datums bija arī pirmā Baltoscandal diena. Tad nu mēs ķērāmies pie darba. Es sāku pētīt un atradu 20 izrādes Igaunijā, kuru pirmizrādes pavasarī tika atceltas. Tās bija no visiem teātriem. Es atlasīju 12 un sāku ar viņiem runāt. Gandrīz visi bija mēģinājumu procesa vidū un tāpēc nebija gatavi pirmizrādei. Tie bija lielie valsts teātri, daži neatkarīgie – visdažādākie teātri. Es viņus pierunāju riskēt. Beigās es atlasīju deviņas izrādes un piedāvāju labu samaksu. Tās visas tika izrādītas četrās festivāla dienās. Notika deviņas Igaunijas pirmizrādes četrās dienās mazajā Rakverē, kur mēs pārvērtām visas sporta zāles par teātra melnajām kastēm. Tas ļoti labi nostrādāja, pat ar uz pusi samazinātu maksimālo skatītāju skaitu. Viss tika izpārdots. Tā bija lieliska sajūta, jo spējām sniegt kādu atbalstu. Ne tikai tas, ka aktieri varēja spēlēt un notika pirmizrādes, bet mums arī bija nauda un varējām to tērēt samaksai vietējiem māksliniekiem. Mums vien vajadzēja uzrādīt, ka 1/3 programmas ir starptautiska, tādi Igaunijā ir starptautiskā festivāla parametri. Mums bija četras vai piecas filmas un divas instalācijas, kuru dēļ nevienam nevajadzēja ceļot. Tā mēs ieguvām naudu vietējo mākslinieku atbalstam un pirmizrādēm, dažas no tām joprojām tiek izrādītas. Manuprāt, tas bija pareizs ceļš. Bet es to vairs nekad nedarītu. Padomājiet – četras dienas menedžēt deviņus kolektīvus mazā pilsētiņā, visiem vajag mēģināt un mums kā festivālam bija jāsniedz tehniskais atbalsts. Visi ieradās piecas dienas pirms festivāla, pēdējie mēģinājumi notika jau Rakverē. Tas bija piņķerīgi, bet tā notika ar Baltoscandal. Nākamais festivāls paredzēts nākamajā jūlijā. Un to neatcels.

Maija. Tas ir labi. Prieks dzirdēt. Tas ved pie nākamā jautājuma. Vai bija kādi citi veidi, kā jūs mainījāt savu darba procesu Covid-19 dēļ? Vai ir kādas iniciatīvas, ko grasāties turpināt, piemēram, digitālais formāts vai kas cits?

Gergana. Pagājušajā un šajā gadā man bija jāveido zinātniski orientēta instalācija WHAT ABOUT BATS? kopā ar zinātnieci, un lokdauna dēļ to nevarēja realizēt klātienē. Viņa dzīvoja Vācijā, taču pēkšņi slimības dēļ viņai nācās atgriezties Sofijā. Nolēmu veidot video instalāciju vai filmu. Es filmēju viņu un samontēju materiālu, kas piedzīvoja pirmizrādi kā filma, ko vēlāk var izrādīt kā video instalāciju. Biju saņēmusi atbalstu šim projektam, tāpēc to īstenoju. Bija pirmizrāde, un filma ir skatāma YouTube. Tad es pieteicos projekta īstenošanai klātienē Dabas vēstures muzejā. Tagad tas notiek kā sākotnēji iecerēts – klātienē ar dzīvu publiku. Mēs veicām pētījumu par mūsu projekta publiku digitālajā un klātienes formātā. Rādās, ka digitālajā formātā tas pārāk labi nestrādā, jo mēs jau netaisām filmu, tas ir kas cits un mums vajag dzīvus skatītājus. Un skatītāji ļoti ātri aizmirst ekrānā redzēto, viņi nav aktīvi un nerodas sajūta, ka kaut kas notiek, tāpēc tas nepaliek prātā. Es respektēju digitālo formātu, bet man nešķiet, ka tas ir pārāk piemērots teātrim.

Anna. Mūsu teātrim ir nedaudz citāda pieredze, mums bija daži digitāli darbi. Mēs nolēmām nevis vienkārši ierakstīt izrādes, bet veidot projektu, kurā skatītājs var iesaistīties, un mums ir liela programma, ko sauc Latvijas skolas soma. Valdība katram skolēnam atvēl zināmu summu, ko var izmantot, lai ar klasi dotos uz teātri, muzeju, kino vai kur citur. Mums bija divi digitāli projekti, un, rādās, mēs tos saglabāsim, jo ir skolas Latvijas reģionos, kas nevar atļauties aizbraukt uz galvaspilsētu, segt ceļa izmaksas u. tml., jo klasē ir, piemēram, seši vai 10, vai 11 audzēkņi. Tāpēc digitālos darbus mēs izmantojam šajā programmā. Vakar bija pēdējā lokdauna diena, ceru, ka tā bija pēdējā. Rīt mums beidzot ir pirmizrāde, un arī Maijai, ceru, ka piedzīvosim sirsnīgu kontaktu ar publiku. Mēs domājām, ka varētu pārdot digitālos darbus mūsu ierastajai publikai, tomēr ne. Es varu pārdot kādas 1000 biļetes skolām. Bet no ierastās publikas tās nopirka varbūt kādi 20 cilvēki. Cilvēkus neinteresē digitālās izrādes. Tomēr domāju, ka mūsu gadījumā Latvijā varētu rasties milzīga problēma, jo cilvēkiem ir paradumi un vajag tikai aptuveni trīs mēnešus, lai tie mainītos. Nezinu, kā varēsim atgūt savu auditoriju vai piesaistīt jaunus skatītājus teātrim. Situācija ar biļešu pārdošanu ne tikai mūsu gadījumā, bet arī valsts un pašvaldības teātros un arī muzejos ir šausmīga, jo tie, kas agrāk apmeklēja kultūras pasākumus, teiksim, reizi vai divreiz mēnesī, tagad vienkārši paliek mājās un skatās Netflix, un es esmu lielākā trauksmes cēlāja šai sakarā. Kā mēs varam atgūt šos cilvēkus? Es nepastāstīju par mūsu situāciju ar Covid-19. Latvijas teātrus varētu iedalīt trijās grupās – valsts, pašvaldības un nevalstiskie teātri. Katra grupa gūst finansējumu no dažādiem avotiem. Valsts teātri no valsts, pašvaldības – no pašvaldības, bet nevalstiskie – no Kultūrkapitāla fonda. Manā un Maijas gadījumā mums ir vienošanās ar Kultūrkapitāla fondu, ka saņemam finansējumu, piemēram, apkurei, īrei, manai un dažu tehnisko darbinieku algai trīs gadu periodam. Bet mūsu gadījumā īres maksa ir milzīga. Mēs neesam daudz, bet pagājušajā gadā organizācija maksāja algu aptuveni septiņiem cilvēkiem. Tagad esam palikuši pieci, bet tas vienalga ir daudz. Pandēmijas sākumā mēs nolēmām, ka kaut kas ir jādara, un sākām pārdot digitālos darbus. Un pandēmijas laikā Maijas pieredze atšķīrās no manas. Puse mūsu budžeta nāk no ienākumiem un puse no valdības, Kultūrkapitāla fonda un projektu atbalsta. Tāpēc man šie ienākumi ir patiešām vajadzīgi, man bija smagas sarunas ar dažiem darbiniekiem, un tagad mēs esam vairs ne septiņi, bet pieci. Izdzīvojām, pateicoties Latvijas skolas somai. Mēs tur pārdodam daudz biļešu. Liekas, tādām organizācijām kā mūsējā, KVADRIFRONS, Ģertrūdes ielas teātris un citām ne tikai mākslas jomā bija daži risinājumi ar palīdzību no valsts. Pagājušajā gadā daži domāja nepieteikties uz šo naudu, jo tas bija birokrātiski sarežģīti. Tāpēc es nolēmu pelnīt ar Skolas somu. Kad vasarā atsākām strādāt normāli, situācija nebija spoža, jo es cerēju uz biļešu pārdošanas ienākumiem, bet patiesībā mēs guvām kādus 20% vai 25% no kādreizējā ienākumu apjoma. Tagad es tiešām skaitu katru centu. Vai man pietiek naudas apkopējai? Tāda ir mūsu situācija ar pandēmiju. 

Inga. Tik savādi, ka esam blakus, bet, piemēram, Lietuvā mēs baidāmies, ka atkal būs lokdauns. Ja rādītāji turpinās pasliktināties, decembrī vai janvārī mums atkal var nākties visu slēgt. Mums nemitīgi jādomā par plānu B. Mums izdevās veiksmīgs formāts, decembrī plānojam laist klajā trešo darbu, kas var notikt gan digitāli, gan klātienē. Tā ir kinematogrāfiska pieeja. Pandēmijas laikā mēs sākām sadarboties ar lieliskiem videomāksliniekiem, piemēram, Gediminu Vanseviču. Tā laikam bijusi visveiksmīgākā sadarbība šajā laikā. Mēs izveidojām profesionālu filmēšanas laukumu. Tagad mēs laidīsim klajā trešo darbu ar šādu profesionālu kino pieeju. Neesmu pārliecināta, vai publika par šo formāta maiņu ir sajūsmā, tomēr mūsu videodarbi pirmā lokdauna laikā tika nominēti balvām, tāpēc varbūt mums neiet nemaz tik slikti. Mūsu darba process ir nedaudz mainījies, jo jau iepriekš bijām mēģinājuši ielauzties kino pasaulē, bet tagad tam ir pamatots iemesls. Mums vienmēr ir plāns B – filma. Mēs to izmēģinām, lai gūtu jaunu pieredzi paši un izmēģinātu jaunus radošos formātus. Teātrim Lietuvā nav tik vienkārši ielauzties kino jomā. Šī ir mūsu iespēja nākt klajā ar savu kinematogrāfisko valodu. Mums tas laikam ir labākais, ko nesusi pandēmija.

Gergana. Vai skatītājiem bija jāmaksā par seansiem?

Inga. Biļešu cenas bija diezgan zemas, četri eiro par seansu, mēs pārdevām biļetes un izrādījām šos darbus caur lielāko biļešu pārdošanas platformu Lietuvā. Tā ir izveidojusi platformu tiešsaistes notikumiem, kas ļauj mūziķiem vai teātriem izrādīt savus tiešsaistes darbus. Mēs to izmantojām un pārdevām diezgan lētas biļetes. Jā, mēs no tā guvām nelielu peļņu. Un mums arī bija īpaša platforma.

Prīts. Es gribētu ieteikt elektron.art. Tas ir kolektīvs, kas Igaunijā ieguva atbalstu trim gadiem. Pētnieki, vizuālie mākslinieki, dejotāji un citu jomu pārstāvji, kas uzstājas tiešsaistē. Viss, izņemot kino. Tur ir videomāksla. Tur ir tiešsaistes māksla. Viss ir tiešsaistē. Drīz viņiem ir gaidāma pirmizrāde. Viņi ir aicināti uz dažādiem festivāliem ārzemēs ar iepriekšējo darbu. Tagad gaidāms otrais. Un to rādīs arī festivālos. Bet tas ir kas cits, jo tas ir dzīvajā. Tā nav uzstāšanās, ko kāds nofilmējis. Tas notiek tikai tiešsaistes versijā. Tāpat ir padomāts par situāciju pirms un pēc pasākuma, tāds kā teātra vestibils, kur skatītāji pirms un pēc pasākuma var sarunāties. Tas viss ir viņu mājaslapā, apskatieties. Viņi patiešām ir malači. Tieši pirms pandēmijas viņi ieguva projektu naudu trijiem gadiem, kas ir diezgan laba nauda, lai strādātu šajā virzienā.

Inga. Paldies. Tā ir ļoti interesanta pieeja. Mēs uzņēmām īstu filmu. Mēs negribam to izrādīt klātienē, jo visi teātri tā dara. Vienkārši nofilmē izrādi, un tad tā ir digitālā versija. Bet mēs cenšamies savienot kino valodu ar teātra mākslu, un, manuprāt, rezultāti ir diezgan interesanti. Bet, jā, es ar interesi ielūkošos elektron.art.

Mirka. Mēs arī atbalstām digitālos risinājumus. Nav tā, ka mēs cenšamies atkārtot izrādi, kas veidota parastā vai tradicionālā teātra formā, mēs izmantojam digitālos medijus kā atšķirīgu pieeju vai mākslinieciskā darba sākumpunktu. Mums bija arī liela izrāde ar dekorācijām zālē un aktieriem. Mēs radījām pavisam citu izrādes versiju. Ar atbilstošu, lielu filmēšanas komandu, un tās bija izrādes dzīvajā, nevis ierakstā. Digitālajā pieredzē tas ir svarīgi. Tas nav kaut kas ierakstīts, tu to piedzīvo tajā brīdī kopā ar citiem cilvēkiem. Skatītāju interese bija liela, jo mēs varējām sasniegt tos, kas nenāk uz mūsu teātri. Es ticu šādai pieejai. Mēs esam arī daļa no Dānijas RE:LOCATIONS festivāla, kur izstrādājam jaunas digitālo uzvedumu pieejas. Rīt gaidāma nākamā izrāde, kurā aktieris 90 minūtes ies cauri Helsinku centram ar kameru un iesaistīsies pilsētas centra otrdienas vakara dzīvē. Pastāv arī zināms briesmu elements, kas aizrauj. Kas notiks? Kas varētu noiet greizi? Kas nostrādās? Manuprāt, digitālais formāts ir liela un laba pārmaiņa, jo mēs varam sasniegt publiku, pat ja esam slēgti. Tas ir svarīgi, ja pusgadu esi spiests būt slēgts. Tev jāparāda, ka joprojām esi te un joprojām nodarbojies ar mākslu.

Reinis. Es gribēju piebilst, ka, protams, viss atkarīgs no tā, vai skatītājiem ir interese par šiem digitālajiem eksperimentiem. Nozīmīgs aspekts ir arī, ka mēs, mākslinieki, esam patiešām ieinteresēti. Ko tu vari iesākt laikā, kad pastāv šie ierobežojumi? Kā nupat sacīts, tu vari spēlēt izrādes publikai klātienē, bet tev ir jāparāda, ka esi te un joprojām domā un meklē risinājumus. Pirmais vilnis mums izvērtās interesanti, jo nāca lokdauns un mēs domājām, ko varētu iesākt. Tas bija liels pagrieziena punkts. Mēs sanācām kopā, lai radītu teātra iestudējumu, mēģinājām, eksperimentējām un raudzījāmies, ko varētu darīt, piemēram, Zoom. Vai mēs varam radīt iestudējumu 24 stundu laikā? Tas bija diezgan interesanti. Un mēs sākām lasīt Dekameronu. Tas sākās ar KVADRIFRONU, mēs plānojām izlasīt visu grāmatu, filmēdami vienu video dienā. Galu galā tā izvērtās par veselu kustību, kādi 100 cilvēki mums sūtīja video ar grāmatas lasījumu, un tas jau kļuva nekontrolējami. Tas parādīja, ka gan mums, gan skatītājiem ir vajadzība pēc kādas digitālas platformas vai komunikācijas formas. Mums bija telefonzvanu izrāde un citas digitālas lietas. Manuprāt, tas paliks, jo digitālajā vidē var atrast dažādas pieejas un eksperimentēt. Kā Anna jau teica, tas ir ļoti svarīgi cilvēkiem laukos, kuri nevar nopirkt biļetes un atbraukt uz Rīgu uz teātri, tas savā ziņā ir solis pretī skatītājam. Tu ej pie viņiem, nevis viņi pie tevis.

Maija. Mūsu pieredze ir tāda, ka iespējas, ko sniedz digitālais un tiešsaistes formāts, paplašina teātra pieejamību. Nākamajos gados būs virtuālās realitātes brilles vai 3D brilles un tādas lietas. Būs dzīva izrāde, un vienlaikus to varēs skatīties mājās. Tehnoloģijas ir te.

Reinis. Ir svarīgi arī, ka Covid-19 laiks un digitālās pieejas liek mums runāt ar publiku un kolēģiem par to, kas ir teātris, kāds tas var būt, jo pandēmijas sākumā izskanēja kategoriski viedokļi par to, kas ir un kas nevar būt teātris. Vai tas ir teātris video formātā vai digitālajā vidē? Ir svarīgi, ka mēs par to runājam – kas var būt teātris. Varbūt tas vairs nav teātris, bet kas tad tas varētu būt?

Prīts. Es piekrītu Reiņa teiktajam – ir labi, ka mēs sākam runāt par teātra būtību. Vienlaikus es nedomāju, ka tas ir teātris šajā nozīmē. Tā ir skatuves māksla, jā. Manā pieredzē ne pārāk liela auditorija skatās tiešsaistes izrādes. Ir interesanti un labi redzēt, ka dažādiem cilvēkiem, kas nekad neietu uz teātri, tagad par to parādās interese. Nezinu, datoristi vai kas tie par cilvēkiem, kas iepriekš vispār nepiedalījās mākslas dzīvē, tagad gūst šādu jaunu pieredzi. Nedomāju, ka mēs spēsim pārliecināt īstos teātra cilvēkus, ka arī šis ir teātris. Jā, es tā nedomāju. Varbūt tas arī ir labi, jo esmu stingri pārliecināts, ka, jo vairāk, jo labāk. Jo vairāk ir veidu, kā nodarboties ar mākslu, jo labāk.

Gergana. Mēs pētījām šo jautājumu. Situācija ar digitālo auditoriju ir mainījusies, mēs veicām vairākus eksperimentus, ieskaitot ar Zoom izrāžu sēriju ar jaunu lugu. Saskaņā ar mūsu pieredzi un izpēti, protams, izrāde klātienē un tās straumēšana nav tas pats kas videoieraksts. Bet aktieriem un izrādei šī hibrīdforma, kad ir arī klātienes publika, nāk par labu. Citādi ir ļoti savādi uzstāties tukšā telpā, kur nav neviena cita. Pēc straumēšanas mēs sarīkojām diskusiju ar māksliniecisko komandu. Arī publika varēja uzdot jautājumus. Varbūt tas strādā lokdauna apstākļos. Mūs varēja redzēt dažādās pasaules vietās, ir daudz bulgāru, kas dzīvo ārvalstīs. Tāpat mēs straumējām vēl citu uzvedumu ar subtitriem angļu valodā, kas bija pieejams ne tikai bulgāriem. Es vienalga uzskatu, ka labākais koncepts ir digitāla translēšana, nevis kaut kāds mikslis. Ceru, ka lokdaunu vairs nebūs. Mums tas bija īsu laiku. Mēs strādājām lielākoties uz 50% vai 30%. Neatkarīgajai jomai tas patiesībā nav nemaz tik slikti. Tad publika nav tik liela un mēs spēlējam lielā zālē 350 cilvēkiem. Patiesībā tas ir diezgan labi.

Mirka. Jā, arī mums bija izrāde, kas atstāja lielu ietekmi uz mūsu darbu pandēmijas laikā. Mūsu mākslinieciskais direktors palūkojās uz mūsu galveno zāli, kas ir liela. Mēs vienmēr domājām, ka varbūt tā ir pārāk liela, pat mums, un tad mēs sapratām, ka varam to sadalīt ar aizkaru. Un mēs izveidojām divas skatuves, un šī sistēma joprojām strādā, mēs varam veidot mūsu repertuāru tā, ka vienlaikus var notikt divas izrādes. Un tad mēs varam uzņemt arī vairāk viesizrāžu, šoruden mums ir 13 dažādi iestudējumi, ieskaitot mūsu pašu veidotos, tagad esam elastīgāki. Jā, elastīgums ir īstais vārds, kad pieņemam ātrus lēmumus un pārmaiņas un mainām mums pieejamo telpu. Dialogs starp abām izrādēm, kas notiek vienlaikus, ir apbrīnojams. Mums bija politiska izrāde par galēji labējiem, un izrādes beigās uz skatuves ir īsts galēji labējais politiķis, vienlaikus otrā pusē bija izrāde par situāciju ar romu tautības cilvēkiem Eiropā un Somijā. Un galēji labējs politiķis un romi bija nonākuši blakus. Tas bija patiešām labi. Un bez pandēmijas mums nekad nebūtu ienācis prātā šāds risinājums.

Maija. Manuprāt, tas ir labākais piemērs tam, kā teātra sabiedrība saved vienkopus atšķirīgas lietas. Man ir pēdējais jautājums, kas varbūt nav saistīts ar Covid-19, bet varbūt savā ziņā ir. Piemēram, mūsu kolektīvam šis laiks deva iespēju noskaidrot, kas ir mūsu patiesais dzīves aicinājums. Vai tas, ar ko nodarbojos, ir tas, ko gribu dzīvē darīt gan profesionāli, gan personiski? Varbūt sāksim ar Prītu – kas uztur tavu darba sparu? Tomēr pastāv tāds priekšstats, ka tad, ja tu sāc strādāt nevalstiskajā sektorā vai mazā teātrī, tad tavs galējais mērķis ir vadīt vismaz Nacionālo teātri vai ko lielāku. Kas tev palīdz turpināt strādāt šajā trauslajā un atšķirīgajā laukā?

Prīts. Nevaru atbildēt citādi kā tikai ar joku, ka man patīk jauni cilvēki, man patīk strādāt ar cilvēkiem, kas jaunāki par mani. Tas patiesībā ir interesanti, jo, jā, pastāv priekšstats: ja tu ko uzsāc, tad tam ir jāaug un jāaug. Un, ja tu nespēj augt, tad tu ej prom, bet tas nekad nav bijis mans uzskats. Mēs pašlaik strādājam pie tā, lai samazinātu savu darbību. Samazinātu, lai veidotu mazāk kopprojektu, mazāk pirmizrāžu, vairāk rādītu esošās izrādes, bet veidotu mazāk jauniestudējumu. Tas dod vairāk laika pārdomām. Šie ir bijuši grūti laiki, un dažādi mūsu kolektīva locekļi to ir uztvēruši atšķirīgi. Dažiem ir lielākas problēmas, citiem vispār nav nekādu problēmu. Bet arī tas ir normāli, un mēs cenšamies katram no viņiem atvēlēt vairāk telpas un laika. Ir normāli strādāt no mājām, ja tas ir iespējams. Dažos gadījumos tas nav iespējams, jo mums ir arī jābūt klāt vakaros, kad notiek izrādes, vismaz vienam no mums ir jābūt uz vietas. Un novembrī izrādes notiek praktiski katru dienu, tāpēc ir diezgan grūti. Protams, manu sparu uztur māksla. Interese par mākslinieku un mākslu – tas ir vienīgais ceļš. Sajūta, ko gūsti pēc pirmizrādes, ir tāda pati kā māksliniekam. Citāda, bet tā ir tikpat visaptveroša, spēcīga sajūta, ja arī paši esam ko darījuši izrādei. Tāpēc mēs gribam darīt, būt partneri. Man pandēmijas laiks ir licis labāk nekā jebkad saprast, ka mēs esam īstajā vietā. Varbūt es vairs nebiju par to pārliecināts, bet šis parādīja, kas ir patiesie draugi un partneri un kas nav. Un arī tas ir svarīgi – veikt tādu kā ģenerāltīrīšanu.

Reinis. Man tāpat kā Prītam patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem, man patīk strādāt ar saviem draugiem, un mūsu trupā mēs esam draugi un domubiedri. Tas ir tiešām viegli, un savā ziņā starp mums valda tāda kā ģimenes sajūta. Mūsu darba process ļoti atšķiras no darba citviet, un mums visiem ir mākslinieciskā brīvība. Tas ir tas, kas mūs skubina turpināt to darīt. Es gribēju pajautāt Prītam. Kad stāstīji par savu darbu pašlaik, man izklausījās, ka esat projektu teātris un jums nav repertuāra. Un tagad jūs gribētu atgriezties pie repertuāra?

Prīts. Nē, nevis repertuāra, bet vienkārši dot laiku pārdomām pašiem sev, tādā ziņā, ka iestudējumam varētu būt sešas vai septiņas izrādes, bet varbūt 10–12. Bet ne vairāk. Un rīkot viesizrādes. Repertuārs nav mūsu mērķis. Problēma ir tāda, ka no ārpuses un institūciju skatījumā mērķis būtu izrāde katru dienu. Tas nepavisam nav mūsu mērķis. Es labāk gribētu divas izrādes nedēļā, un viss. Es gribu atrast ceļus, kā nonākt pie trim izrādēm nedēļā, lai finansiāli un arī mākslinieciski tas būtu pieņemami. Tā būtu gatavā trakomāja, ja uzņemtu visas izrādes un māksliniekus, ar kuriem gribu strādāt. Varētu būt arī vairāk rezidenču. Katrai pirmizrādei mēs zālē atvēlam trīs nedēļas, kas ir labs periods, trīs nedēļas mēs liekam viņus mierā, līdz pirmizrādei viņi var darīt, ko vien grib. Tas nozīmē, ka, pastāvot spiedienam darīt vairāk, mums kas jādara citās vietās, ārpus zāles. Pirms divām dienām mēs atvērām tādu kā ikmēneša grāmatveikalu mazā telpā, lai mums un arī publikai būtu, ar ko nodarboties. Sūtiet mums savas idejas! Vienīgi – mēs neesam ātri. Kaut kas varētu notikt tikai pēc gada.

Maija. Es vien precizēšu – tas nenozīmē, ka viņiem nav mēneša notikumu programmas. Tas nav kā repertuārs. Mirka un Gergana – kura grib sniegt pēdējo atbildi?

Gergana. Kas liek man turpināt pat bez izaugsmes? (Smejas.) Viens jau tika minēts – mākslinieciskā brīvība īstenot trakas idejas, nezinot, kas notiks, ar cilvēkiem, kas tev patīk. Man tas ir labākais laika pavadīšanas veids.

Mirka. Māksla un cilvēki, kas to rada, un arī tie, kas atbalsta šos savādniekus, kā producenti. Man patīk ar viņiem tikties un strādāt. Tā visa burvība. Pagājušajā nedēļā mums bija pirmizrāde ar septiņiem māksliniekiem, kas ir patiešām spēcīgi savā jomā. Scenogrāfi, aktieri, dejotāji, un viņi radīja darbu, kura tapšanā demokrātiski piedalījās ikviens. Tas bija aizraujošs process, kad septiņas radošas pasaules saduras un sāk saplūst, un visi par to diskutē un strīdas. Tad notiek pirmizrāde, tu to redzi, tā ir skaista, tā ir burvīga. Un sajūta, kad tu saproti, ka šī ir patiešām laba izrāde… Tas ir brīnišķīgi.

Anna. Vispirms man ļoti patika strādāt ar jauniem māksliniekiem, jo viņi visu sapludina kopā un top kaut kas jauns. Tāpat es patiešām dievinu teātra brīnumu, to mirkli, kad izrāde beidzot ir izveidojusies. Tas ir tas īstais mirklis. Man tas ir patiešām svarīgi, es uzstāju, ka Latvijā ir jāmaina situācija ar finansējumu, ir svarīgi saprast, ka māksla un teātris ir par idejām un to, kā tu runā ar savu skatītāju. Nevis statuss – vai esi valsts vai nevalstiskajā sektorā. Vai tev ir sava telpa? Liekas, dažos brīžos es izbaudīju šo cīņu. Cīņu un draudzību, visu teātra sabiedrību. Esmu šajā jomā vairāk nekā 10 gadus. Un man nav sajūtas, ka varam veidot vairāk izrāžu vai darīt vairāk un vairāk. Bet es domāju, ka mēs varam padarīt sistēmu labāku visiem spēlētājiem teātra sabiedrībā.

Maija. Tad tev nākamā vieta ir Kultūras ministrija.

Anna. Pirms diviem gadiem man ar Prītu bija saruna. Es prātoju, kā viņiem izdodas iegūt finansējumu pa tiešo no Kultūras ministrijas. Viņš atbildēja, ka ministrijai ir labā griba. Esmu droša, ka pēc pieciem vai desmit gadiem arī mūsu Kultūras ministrijai parādīsies labā griba.

Maija. Labi, šķiet, tas ir pavēris ceļu vēl divām stundām diskusiju. Es patiešām vēlos pateikties jums visiem, ka esat šeit, bija brīnišķīgi redzēt jūs visus, jo dažus no jums es nebiju redzējusi sen. Gerganu nebiju satikusi kādu laiku un esmu patiešām priecīga redzēt, ka ne tikai joprojām esi dzīva, bet esi šeit. Es domāju – šeit, nevalstiskajā sektorā, un neesi aizbēgusi. Un viss virzās uz priekšu. Tagad jums ir subsīdijas vai vismaz ilgtermiņa administratīvais finansējums, un tiks atvērts skatuves mākslas centrs. Šķiet, kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes šis tas ir mainījies.

Gergana. Mēs gaidām rezultātus par gada programmu nākamajam gadam. Mēs vēl nezinām, mēs konkurējam ar citiem kolektīviem.

Maija. Tas ir lai mēs turētos pie dzīvības un nezaudētu modrību.

Gergana. Bet, ziniet, esmu pieredzējusi, pat ja to neiegūsim, tas nenozīmē, ka gals klāt.

Maija. Tieši tā. Mēs visi esam tur bijuši un to pieredzējuši. Un joprojām esam šeit.

Tulkojis Arvis Viguls.

Publicēšanai sagatavoja Juta Ance Ķirķis