Pavisam oficiāls teātris

Kad vasarā frizierei teicu, ka esmu Spēlmaņu nakts žūrijā, viņa jautāja, vai mums jāiet arī uz visiem «neoficiālajiem» teātriem. Frizētava, kurā viņa strādā, atrodas Dirty Deal Teatro blakuskvartālā, tātad – divu kvartālu attālumā arī no KVADRIFRONA. Bet netaisos jau pārmest frizierei. Tomēr tas, ka pastāv uzskats, ka teātri, kas pēdējos gados man sagādājuši visvairāk prieka mirkļu kā emocionālā, tā profesionālā plāksnē, nav oficiāli, it kā neskaitās, mani sarūgtināja. Varētu cerēt, ka pēc šā gada Spēlmaņu nakts ceremonijas vairākas ausis sadzirdēs, ka Latvijā ir vismaz 12 teātri un to finansējuma politika un budžeta veidošana nenosaka būtiskumu un vērtību.

Šā numura Tēma Teātris un domubiedri dod ieskatu piecu dažādu profesiju neatkarīgo ikdienā, Krievijas neatkarīgo teātru pēdējo desmitgažu darbībā, Baltijas, Somijas un Bulgārijas situācijā, bērnu un jauniešu teātra veidotāju aizrautībā, kā arī Valsts kultūrkapitāla fonda priekšsēdes pārdomās. Protams, šī Tēma neaptver visu un visus, aiz kadra palicis daudz nevalstisko organizāciju, kuru darbu novērtē un ciena kā skatītāji, tā kolēģi un kritiķi. 

Viena kopīga iezīme iezīmējas katrā tekstā un sarunā – neviens nevalstiskais teātris, kompānija, producentu grupa vai kāda cita veida apvienība nepieļauj individuālismu. Vairāk nekā jebkurā teātrī tieši nevalstiskajā biedra plecs un vienota vērtību sistēma ir tas, kas nodrošina mērķtiecīgu un kvalitatīvu satikšanos ar skatītāju.

Kad pļāpājām Punctum vajadzībām, Ķirķis man jautāja, vai nav par daudz to mazo apvienību, uz ko es, nedaudz ironiski smīnot, atteicu: ja jau katra no tām satiek savu skatītāju, tad apvienību skaits liecina, ka esam teātra lielvalsts. Šodien es vairs neironizēju. Man šķiet, mēs kopumā esam tādi īpatņi, kurus teātris vairāk vai mazāk interesē, sauju cilvēku – arī tas, kas iztiek bez samta priekškara un lielās lustras. Tomēr, dzirdot Somijas un Igaunijas stāstus un pārstāvju pieticīgo atzinumu, ka, iespējams, finansiālais atbalsts, ko viņi saņem, ir pārāk liels, top skaidrs, ka mums ir, kur izplesties. Un drīzāk sliecos domāt, ka vienkārši pārējo sarunas dalībnieku finansējums ir pārāk mazs. 

Uzskatīju, ka šoreiz ir būtiskāk dzirdēt pašus iesaistītos, lai nepastarpināti nodotu informāciju, kā viņiem iet. Piecas dienasgrāmatas rāda – iet grūti. Vēl jo vairāk Covid-19 diktētajos apstākļos. Tajā pašā laikā starptautiskajā nevalstisko teātru pārstāvju sarunā tiek pieminētas arī pozitīvas Covid-19 blaknes – Bulgārija, piemēram, tikai tagad ir pamanījusi, ka ārpusštata māksliniekiem arī ir nepieciešams kaut cik stabils finansiālais atbalsts. 

Es esmu pārliecināta – nevalstiskajos teātros notiek brīnišķīgas lietas, viņi taisa pavisam oficiālu teātri, un man tas ļoti patīk.

Dramaturģe un aktrise Ance Muižniece

Strādā pie projektiem Istabas teātrī, Latvijas Leļļu teātrī, Valmieras teātrī, Valmieras vasaras teātra festivālā un citur.

1.11.2021.
Dienasgrāmatu rakstu kopš 2015. gada, tā ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa. Ar laiku esmu iemācījusies galēju atklātību, rakstu visu, arī to, par ko kauns. Tas palīdz noformulēt sajūtas, tikt galā ar dusmām un dokumentēt savus priekus un bēdas, lai reizēs, kad šķiet, ka viss ir slikti, pārlasot varētu atcerēties, ka ir bijis vēl daudz sliktāk vai, tieši otrādi, re, cik forši ir bijis, dzīve nav nemaz tāds sūds. Reizēm grūti pieslēgties tēmai, par kuru jāraksta luga vai dramatizējums, ja pa galvu maļas tik daudz privāto domu. Tad to visu norakstu nost, visas mīlas mokas, visas naudas, visas bailes un neziņu, visus saviļņojumus un gaidas. Skaidrs, ka tas rakstīts vienīgi man pašai, negribētu, lai kāds to redz. Tāpēc šī dienasgrāmata nav gluži tas pats, tomēr man gribētos iespēju robežās saglabāt autentiskumu un rakstīt atklāti. Man šķiet, ka tieši to arī dienasgrāmata nozīmē – vietu, kur vari būt pats.

6.11.2021. 
Man jāraksta potenciālais scenārijs seriālam, un es, protams, esmu šausmīgi kompetenta to darīt, bet nu, neba pirmo reizi izmantoju tehniku «piekrīti kaut kam, ko patiesībā nemāki, un tad kaut kā kulies uz priekšu». Priekš kam man nervu šūnas, kam tad tādas vispār vajadzīgas!

Un tad vēl man ir jāuzraksta luga, kas būs jāprezentē jau decembra sākumā. Katru rītu pamostos ar domu, ka šodien beidzot saņemšos un izdarīšu daudz daudz. Katru vakaru attopos, ka esmu izdarījusi maz maz. Agrāk mācēju saņemties, kad nāca virsū termiņi un stress. Smadzenes sāka strādāt citā režīmā, un viss notika. Tagad gaidu, gaidu, gaidu… nekā. Uztraucos, gribu palīst zem segas un paraudāt, bet teksti ārā nenāk.

Izrādes spēlētas netiek, tāpēc naudas nav. Pateikt sev – uzraksti 3 ainas un vakarā varēsi prosecco un seriālu – nav variants. Visi seriāli apnikuši (pat dokumentālās filmas par sērijveida slepkavām vairs neraisa interesi, kā tas vispār var būt?!), prosecco naudas nav. Šodien atnāca ziņa, ka rīt atslēgs telefonu un internetu, ja nesamaksāšu rēķinu. Bet kā tad es tagad savus «zūmus»? No otras puses – neviens man netiks klāt, lai paprasītu, kur tekstiņi…

Samaksāju tomēr rēķinu, paliku ar griķiem un vecmammas taisīto vīriešu zapti. Kafijas vietā melnā tēja. Šis daudzus gadus bija mans ierastais dzīvesveids, bet kopš saviem 30 kaut kā tomēr biju izkārpījusies un jau paguvusi pierast pie normālas dzīves. Man riebjas kalpot naudai, tērēt savu enerģiju, uztraucoties par rēķiniem. Bet ko lai dara?

8.11.2021.
Tūlīt būs mēģinājums, un man šausmīgi bail un kauns. Pirms nedēļas man bija uznākušas lielās skumjas un dusmas par to, ka nekam nav jēgas un ka arī man nav jēgas. Priekš kam vispār kaut kādu teātri bērniem, ja pēc tam, aizejot mājās, vecāki viņiem stāstīs par chemtrailiem. Es padevos uz sabiedrību, padevos uz sevi un uz visu vispār padevos. Padzīvojos panikā, ka atkal varēšu dienām ilgi nīkt savā dzīvoklī kā Bo Burnham un nesatikt nevienu dzīvu dvēseli. Nedēļu gulēju gultā, izlikos, ka manis nav, un džigāju Candy crush. Un tad man zvanīja Jānis (Znotiņš – red.) par jauno Valmieras izrādi un teica, ka vajag mēģinājumu un kas ir ar tekstiem, jo nu tas decembris nāk. Un tad es teicu – zinkā, man vajag savākties, dod man vēl nedēļu laika. Un tagad ir pagājusi tā nedēļa! Fuck. Ir man kaut kādas idejas, bet daudz par maz un šķiet kaut kā par plakanu, pašai nav pārliecības, ka tas der. Man svīst rokas…

Pēc brīža sazvanīšos ar Jāni un Pamelu (Butāni – red.), neviens tur mani nekauninās, nav ko baidīties, bet… tā ir mana komanda! Draugi. Un man šausmīgi negribas likt viņiem vilties. Un man riktīgi negribas viņus iegāzt.

Sajūtas līdzīgas, kā parasti bija, atnākot mājās ar slikto liecību un rādot mammai. Viņa tikai nopūtās un parakstīja, un man sirds plīsa pušu, cik skumji un žēl. Vieglāk būtu bijis, ja viņa kādreiz sabļautu un sadotu iekšā. Ir pilnīgi neiespējami, ka šodien kāds mēģinājumā uz mani sataurēs. Nu neko, varbūt viņi pateiks ko tādu, kas ļaus man beidzot tikt ārā no bedres. Gan jau būs labi!

***

Bija normāli.

9.11.2021.
Izgāju ārā, saliju, pūta vējš. Palika labāk. Visu laiku tupēt dzīvoklī nav veselīgi. Bet nav jau īsti, kur iet…

***

Šodien bija zoom mēģinājums jaunajai izrādei, kas taps Valmieras vasaras teātra festivālam. Tas īsti nebija mēģinājums, tā bija vairāk saruna un iepazīšanās. Strādāšu kopā ar ļoti jauniem un ļoti foršiem cilvēkiem, un ideja man šķiet brīnišķīga. Priecājos, ka jaunie un daudzsološie izrāda interesi par ne vairs tik ļoti jauno mani. Režisore būs Sabīne Ozoliņa, viņa taisīs izrādi bērniem par došanos dabā, tur atdzīvosies hamoks un guļammaiss (guļammaiss, iespējams, būs tāds drusku hipijs un smaržos pēc ugunskura). Iespējams, ka mugursomai sāpēs galva un zobubirste būs ļoti izpalīdzīga un tīrīs zābakiem protektorus. Tiku pie jaunības enerģijas un svaiguma, izsmējāmies un izrunājāmies. Man ir ļoti gaiša sajūta par darbu, jūtu, ka tur viss būs labi. Tēma aktuāla, idejas interesantas. Pirksti niez, gribas ķerties klāt. Bet nekā, jāgaida siltāki laikapstākļi, iesim ārā dabā un dauzīsimies. Uz šo mēģinājuma brīdi man tik ļoti, ļoti patika mans darbs!

***

Es skatos filmas par 80., lasu rakstus, man daudz visa kā ir, galvā jau tas krājas. Jau mēnešiem dzīvoju ar domām par izrādi. Vienkārši joprojām iztrūkst tas jaukais brīdis, kad no aizrautības sāk trīcēt rokas un iekšā viss patīkami kņud, jo visas daudzās lietas pašas no sevis prātā sāk vērties virtenē un liekas, ka prāts tūliņ uzvārīsies. Gribu to sajūtu, fiksi!

10.11.2021.
Šodien bija saruna ar bērniem, kuri noskatījušies Lāčplēsi. Cik labi redzēt skatītāju, kaut ekrānā! Šķiet, ka bērniem patika, vismaz tiem, kas uzdeva jautājumus. Mēs Lāčplēsi taisījām 7 mēnešus (ar pārtraukumiem, protams). Visu otro vilni. Nē, vēl ilgāk. Vēl jau es lasīju, rakstīju, un mēs ar Jāni domājām un runājām, kā varētu… Tur bija tā. KKF nedeva mums naudu. Es biju šokā, jo man šķita, ka taisīt Lāčplēsi ir ģeniālākā ideja, kāda man jebkad bijusi. Lāčplēsis ir fantastisks materiāls! Un tik rotaļīgs un interesants, un tur ir tik daudz vietas iztēlei (vispār Lāčplēsis būtu izcils Netflix seriāls). Un tad Jānis izdomāja, ka Lāčplēsi vajag sākumskolai un ka jāfilmē tie klipiņi, un bērni varēs izvēlēties visādus variantus, kā Lāčplēsim darīt. Tas taču ir tik kruts risinājums! Un tad nu es piekritu šajā darbā būt arī aktrise. Man šķita – cik burvīgi, kas var būt veselīgāk un jaukāk, visa komanda manējie, es pati veidoju tekstu... Lielākus siltumnīcas apstākļus grūti iztēloties! Bet nē, jau pēc kādas nedēļas es sāku skatīties, ko Oskars (Florencs-Vīksne – red.) dara, kāpēc viņa klipiņš labs, bet mans slikts. Sāku mērīties un salīdzināties, sāku sevi šaustīt par pilnīgām muļķībām, un visi mani vecie, labi noglabātie aktrises kompleksi un traumas līda ārā viena pēc otras. Beigās jau bija labi, prieks un azarts parādījās, viss kārtībā. Bet nu, ārprāts, man šķita, ka esmu ar sevi izrisinājusi lietas, ka man ir labs pašvērtējums. Patiesībā es vienkārši esmu nomainījusi profesiju, tāpēc labi turos. Kā rakstniece nekad neesmu morāli un emocionāli izsmērēta pa sienām, sistemātiski pazemota un jutusies kā pēdējais mēsls (ok, vienreiz, bet tas bija sen). Un galvenais, ka ir jau sanācis strādāt ar superīgiem režisoriem un foršā darba vidē, bet tam vairs nav nozīmes, jo esmu sačakarējusies un nemāku atčakarēties. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai es labprātīgi piekristu piedalīties kā aktrise kādā jaunā teātra projektā. TV un kino jā, bet teātris… es labāk rakstu un skatos. 

11.11.2021.
PSRS bija kaut kas drausmīgs. Stāstīju par savu darbu vienam ārzemniekam, viņa konstantais šoka stāvoklis palīdzēja man labāk apjēgt, cik slima visa tā sistēma bija. Lasu un bimbāju ik pa laikam. Karš vispār ir kaut kas stulbs. Gribas ieiet pirtī. 

12.11.2021.
Šis ir klasiskas Ances variants (pieļauju, ka patiesībā visiem «frīlanseriem» tā ir) – viss plūst un mainās, šodien tā, rīt jau viss citādāk. Dabūju lomu seriālā, novembra beigās sākšu filmēties. Citā, ne tajā, ko rakstu. Jā, jā, seriāli slikti un šma šma, bet es gribu dzert normālu kafiju. Un patiesībā izskatās interesanti, esmu priecīga. Un 16. novembrī lidoju uz Parīzi. Gribu impresionistus paskatīties, vajag paelpot citu gaisu. Un tad, pāris dienas vēlāk, ar vilcienu uz Londonu. Par kādu naudu? Braucu parādos ar ātrumu 100 km/h. Bet man ir jau ieliktas 2 filmēšanas dienas, un būs viss labi. Man vajag izvēdināties. Doma par ceļojumu uztur mani pie dzīvības. Kāds varētu teikt, ka esmu vieglprātīga. Var jau būt, bet, ja es nebūtu vieglprātīga, es nekad, nekad neaizbrauktu uz Parīzi.

13.11.2021.
Smieklīgi. Pirms gulētiešanas runājos ar sevi – tev ir daudz ideju, tās visas ir tavā galvā, tu visu vari, tev viss sanāks. Tev vienmēr viss vairāk vai mazāk ir sanācis, kāpēc lai tagad būtu citādi? Tu esi pilna radošuma, tu kaut ko izdomāsi un tiksi galā. Un tad no rīta gaidu, ka pamodīšos ģeniāla. 

14.11.2021.
Būs izrāde jauniešiem Valmieras teātrī. Tā pati, kuras dēļ man svīda rokas. Pētām, kā bija 80. gados. Pamela palīdzēja man rast kaut kādu mieru, daudz runājāmies un domājām. Izskatās, ka pie kaut kā nonācām, man pat vairs nav tik bail no neizdošanās. Sapratu, ka nevaru neko uzrakstīt, jo baidos, ka nesanāks. Mans pirmais oriģināldarbs Valmieras teātrī. Skaidrs, ka bail nenormāli. Ance, nemīz! Parādās visādas domas, Jānis rakstīja, ka viņam arī ir idejas. Šodien sazvanīsimies visi.

Daudz runājos ar mammu, viņa man stāsta, vai bija viegli būt jaunam astoņdesmitajos. Joprojām skatos visādas filmas par padomju laikiem... Jo vairāk skatos, jo mazāk man ir dusmas uz cilvēkiem, kuri, manuprāt, šobrīd uzvedas nesaprātīgi (jā, jā, tas ir par paši zināt ko). Ar tādu vēstures bagāžu es pat nezinu, vai vispār ir iespējams uzticēties kaut kādai oficiālajai informācijai un nesaskatīt visur melus un krāpšanu.

***

Bija labs mēģinājums, sapratu, ko darīt tālāk. Gandrīz viss vajadzīgais man jau ir galvā, tikai jāsaliek tā puzle, lai tas pēc kaut kā izskatās. Stāsts ir, mērķis ir, visi esam uz viena viļņa. 

15.11.2021.
Daudz vieglāk dzīvot vāroties, nevis rūgstot. Esmu nogurusi rūgt, gribu vārīties. Pēc 15 stundām jau sēdēšu lidmašīnā. Lai pēc nedēļas atgrieztos atpakaļ, sasūkusies iespaidus, un mestos atpakaļ savos kolosālajos projektos. Laikam pirmo reizi mūžā būšu prom no Latvijas 18. novembrī. Jocīga sajūta. Domāšu par savu Latviju un saviem mazajiem latviešiem no ārpuses, no malas. Un tad noilgošos, braukšu atpakaļ un atkal visu te mīlēšu stipri, stipri.

Ļoti čīzī beigas, es zinu. <3

Horeogrāfe Jana Jacuka

Strādā pie projektiem un rezidē Ģertrūdes ielas teātrī, īsteno projektu Lietisko pierādījumu muzejs kopā ar Lauru Stašāni, veido horeogrāfijas Viestura Kairiša iestudējumiem.

1.11.2021.
Lai gan ir mājsēde un ārkārtas situācija valstī, man katrs mirklis šonedēļ ir piepildīts ar darbiem, priecājos, ka Valsts kultūrkapitāla fonds piešķīra finansējumu manai rezidencei Ģertrūdes ielas teātrī, un tam šomēnes vēlos pievērsties visvairāk. Paralēli notiek arī Latvijas Jaunā teātra skate, kurā tiek izrādīta gan izrāde Baiļu rutīna (šoreiz diemžēl tiešsaistē), gan arī 3. novembrī prezentēsim izstādi Lietisko pierādījumu muzejs. 

2.11.2021.
Pirmā tikšanās zoom ar skates dalībniekiem, Latvijas Teātra skates sākums. Redzu zoom ekrānos tik daudz kolēģu, liekas, ka esmu ieradusies uz festivāla atklāšanu. Evarts (Melnalksnis – red.), Agate (Bankava – red.), Anna (Ulberte – red.), Elmārs (Seņkovs – red.), Maija (Pavlova – red.), Līga (Ūbele – red.), Santa Remere slimo ar Covid-19, Beka (Bergere – red.) sūta sveicienus no Berlīnes, un uz jautājumu, kur mēs katrs šobrīd atrodamies, mēs pārējie kautrīgi pie saviem vārdiem pierakstām LATVIJA. Pēc tam skrienu uz rezidenci ĢITā. Rezidences ietvaros pētu ķermeņa attiecības ar sabiedrību. Šodien izdomāju, ka jārunā un varbūt pat «kā» runāt par ķermeni, viņa neitralitāti, teatralitāti, seksualitāti un aseksualitāti. Ak dievs! Jau 19.54, jāskrien mājās!

3.11.2021.
No rīta kopā ar Lauru Stašāni teātra skatē prezentējām Lietisko pierādījumu muzeju. 

4.11.2021.
Braucu autobusā uz Kauņu. Lietisko pierādījumu muzejs tika uzaicināts piedalīties Magic Carpets Landed izstādes atklāšanā, jo muzejs ir daļa no lielāka projekta Magic Carpets, kas ir daļa no vēl lielāka projekta Eiropas kultūras galvaspilsēta 2022. Mūs uzaicināja dalīties ar savu pieredzi, gan veidojot darbu, gan strādājot ar vietējo kopienu, bet par to vairāk 6. novembrī. Jābrauc 4 stundas, bet pāri robežai bāri ir vaļā. Mums uzsauc dzērienus, paradīze? 

5.11.2021.
Izstādes atklāšana. Superstāru dzīve.

6.11.2021.
Lietisko pierādījumu muzejs, Kauņa.

7.11.2021.
Esmu atpakaļ mājās. Līdz 19.00 ir tik grūti visu paspēt! Šausmas! Aizgulējos. Satiku Maiju Pavlovu teātrī, izrunājām gan praktiskās, gan tematiskās idejas par darbu rezidencē. Man interesē ķermenis, pavisam vienkārši, kā (datu)bāze. Kā vieta, kur tiek glabāta mūsu pieredze un atmiņas. Kādas atmiņas glabā tavs ķermenis? 

8.11.2021.
Spēlmaņu nakts mēģinājums. Man un Lienītei (Lienai Šmukstei – red.) piedāvāja pārstāvēt mīļo Ģertrūdes ielas teātri. Nofilmējāmies ar Antu (Aizupi – red.), Lienu, Artūru (Čukuru – red.) un (Edgaru – red.) Samīti video pieteikumam nedēļu atpakaļ, Andrejs (Jarovojs – red.) šodien parādīja, sasmējos. Jūs gan to redzēsiet tikai 23.11. vakarā, man mugurā būs Ievas Akurateres kleita, kuru viņa vilka pirms 20 gadiem.

9.11.2021. 
ĢIT rezidences ietvaros veidota video skice. Ekrānšāviņš. Video autors Sandijs Ruļuks.

10.11.2021.
www.pieradijumumuzejs.lv ir palaists! Muzejam beidzot ir patstāvīgas (digitālas) mājas. (Fizisku adresi izveidot izstādei pagaidām nav vēl izdevies, kaut tas mums ar Lauru joprojām ir sapnis.) Lietisko pierādījumu muzeja digitālā kolekcija ir pieejama ikvienam, kā arī joprojām var iesūtīt savu stāstu un priekšmetu, jo kolekcija tiks regulāri papildināta. Svētku sajūta. (Jana rakstot smaida.)

11.11.2021.
Es paņēmu brīvdienu, varbūt tās ir svētku sajūtas paģiras, varbūt vienkārši šobrīd viss ir ļoti intensīvi. Jauna darba veidošana izsmeļ ļoti daudz enerģijas, jo es veidoju darbu no nulles punkta. No vēlmēm vai idejām. Tās ir nemateriālas lietas, tā nav luga, kura ir jau uzrakstīta, tu pats esi savas lugas autors. Pats režisors, pats horeogrāfs, pats skaņas autors, vismaz līdz kaut kādam izstrādes posmam. Kamēr neesmu nonākusi līdz, hm, nosauksim tos par 35%, tātad, kamēr darbs nav sasniedzis 35% materialitātes, tas vēl joprojām dzīvo galvā, bet ne uz skatuves. Kamēr izrādes materiāls vēl tikai dzimst galvā, īsti neviens nevar palīdzēt. Ja izņemsi vienu plaušu, tu varēsi turpināt elpot, tikai ieelpas tilpums būs par 35% mazāks. Un tas ir vienīgais, par ko es šobrīd domāju nepārtraukti. Pamostos no rīta, vedot suni ārā, pat runājoties ar cilvēkiem par pavisam nesaistītām tēmām, šķiet, es dubultojos un mans dubultnieks turpina domāt par jaundarbu, par nemateriāliem 35% ieelpas. Sava veida apsēstība. Hei, mākslinieki, jums tā arī ir? 

Tik daudz domājot, es, protams, esmu apjukusi un šobrīd smejos, jo pārlasīju 2. novembra ierakstu. Rakstīju, ka ir daudzas jaunas idejas par ķermeni un kā par viņu runāt, nez kur šīs visas idejas ir palikušas? (Smejas.) Turpinu strādāt. 

12.11.2021.
Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas? 

13.11.2021.
Šodien ar Sandiju (Ruļuku – red.) izdomājām, ka jāfilmē saturs Instagramam – mazas īsfilmiņas vai sērijas par dzīvokļiem. Piemēram, šobrīd es dzīvoju divistabu dzīvoklī, kur viena istaba ir «skaistā» istaba, bet otra ir «smieklīgā». Smieklīgā? Dzīvoklis ir mūra mājā un augsto griestu/parketa tipa, bet «smieklīgajā» istabā jeb viesistabā ar virtuvi kāds ir izdomājis veikt varoņdarbu un to visu sačakarēt. Klasiskās kantainās durvju ailes vietā ir izveidota reģipša pusapļa arka (lai stilīgāk) un griesti arī ir ar viļņveidīgām reģipša formām, nu, tā kā tajos 2000. gados. Un virtuve ir uz skatuves, jā, jā, uz skatuves! Jo man kā īstai dejotājai vajag arī savu neatkarīgo skatuvi. :)

14.11.2021.
Brīvdiena. Bērnības mājas. 

«Ir lietas, kuras es arī vēlētos aizmirst, bet tas diemžēl nav iespējams, jo ķermenī ir tik daudz vietas, kur kaut ko paslēpt vai noglabāt.» Tas ir citāts no jaundarba, nolēmu dalīties tajā un nobeigumā atstāt arī otru svarīgāko citātu no jaundarba: «Lūdzu, parūpējies par sevi.»

Aktieris Matīss Budovskis

Teātra apvienības ESARTE dalībnieks, piedalās izrādēs daudzos Latvijas teātros.

1.11.2021.
Tallina. Šobrīd atrodos Tallinā, Vaba lava teātrī, kur 19.00 spēlēšu izrādi Divas garāžas. Tagad ir 14.00. Varētu padomāt, ka ļoti laicīgi esmu ieradies, taču patiesībā, ielīdis grimētavā, gatavojos «zūmā» vadīt aktiermeistarības stundas Rīgas Doma kora skolas pirmajam un ceturtajam vokālistu kursam. Nodarbība sāksies pēc piecpadsmit minūtēm, tāpēc ir laiks šo to piefiksēt. Ar kursantiem semestra ieskaitei veidojam viņu izmeklētu jauniešu monologus, kuri reflektē par šā brīža sajūtām. Tas nav viegls uzdevums, ņemot vērā, ka mums šajā laikā ir grūti tikt galā pašiem ar savām sajūtām, kur nu vēl iedziļināties kāda cita domās un stāstos. Taču no otras puses – analizējot citus, mēs neviļus uz dažādiem jautājumiem sākam atbildēt arī paši sev. Un jauka ir atklāsme, ka ieklausīties un sadzirdēt citus bieži vien ir vērtīgāk, nekā runāt pašam. Uzsvars uz vārdu «sadzirdēt». 

Igauniskais nosaukums Divām garāžām ir Kaks garaaži. «Kaks» nozīmē divi un «garaaži» droši vien nav jātulko. Svarīgi to pieminēt, jo, ja meklēsiet biļetes uz šo izrādi, tad nāksies izmantot igaunisko nosaukumu, jo izrādi spēlējam Igaunijā. Būšu priecīgs, ja atvēlēsiet laiku, lai mērotu ceļu no Latvijas vai kādas citas vietas uz Tallinu vai Tartu un šo izrādi noskatītos, jo, manuprāt, tā tiešām ir īpaša. Cerot, ka kāds lasītājs biļeti patiešām nopirks, gribu pieminēt novērojumu, ka arī šeit, gluži tāpat kā Latvijā, biļetes uz izrādēm pērk krietni mazāk, nekā tas bijis laikā pirms Covid-19. Iemesli tam varētu būt dažādi – bailes, ka izrāde tiks atcelta un nauda kaut kur karāsies gaisā, biļešu cenu kāpums, bailes pulcēties slēgtā telpā, izvēle naudu un laiku tērēt citādā veidā, jo brīdī, kad viss ir atkal atvērts un ir jāizvēlas, ko darīt, tad teātris noteikti nav saraksta augšgalā… Šobrīd pulkstenis rāda piecus un kaks minūtes. 

Runājot par laiku, vakar mums bija brīva diena, un izdomājām aiziet uz viesnīcas spa. Tur ir vairāki baseini un dažādu veidu pirtis. Samaksājām katrs astoņus eiro un uz trim stundām devāmies baudīt atpūtu. Pulkstenis rādīja septiņus vakarā. Mums teica, ka desmitos viss veras ciet un tajā laikā jau ir jābūt ar sausiem matiem. Pieņēmuši spēles noteikumus, ar Agri (Krapivņicki – red.) un Agnesi (Budovsku – red.) devāmies iekšā. Laiks paskrēja nemanot, jo, lai gan man likās, ka pagājusi labi ja pusotra stunda, viesnīcas spa zonas pulkstenis rādīja, ka ir pusdesmit vakarā. Sēžot džakuzi, sākām diskutēt par to, kur esam pazaudējuši laiku. Mans minējums bija, ka pulkstenis rāda nepareizi, taču, izkāpjot no džakuzi un ielecot baseinā, kuram pa vidu atradās statuja ar čurājošu puisīti, un aizpeldot līdz baseina otram galam, konstatējām, ka arī pulkstenis tur rāda to pašu smago realitāti – mums ir jāiet prom no šejienes, jo viss tūdaļ tiks slēgts. Kad mati bija sausi un zaļie peldšorti nomainīti pret melnām ikdienas drēbēm, devāmies augšā uz istabiņu. Vēl pametām skatu uz viesnīcas recepciju, kur pulkstenis rādīja desmit vakarā. Liels bija pārsteigums, nonākot savā numuriņā un apskatoties telefonā, kas rādīja – IR DEVIŅI. Foajē bija vairāki pulksteņi, taču neviens no tiem nerādīja pareizu laiku. Visa viesnīca vēl dzīvoja rudenī. Saka, ka igauņi ir lēni, bet šis notikums liek domāt tieši pretējo – viņi ir par stundu ātrāki nekā mēs. No otras puses, mēs esam par vienu gadalaiku priekšā viņiem. Vismaz pagaidām. 

2.11.2021.
Tallina. Šodien mani igauņu kolēģi bija uz tikšanos ar citiem neatkarīgajiem teātra māksliniekiem un Igaunijas aktieru apvienību, lai apspriestu savas tiesības. Viens no tematiem, par ko viņi runāja, bija, ka, parakstot filmēšanās līgumu, aktieri parasti visas savas tiesības atdod producentam. Proti, tu saņem vienreizēju samaksu, piemēram, 200 eiro, bet pēc tam konkrētais materiāls tiek pārdots televīzijām, platformām, nosūtīts uz ārzemēm utt., bet viss, kas pārdošanas rezultātā tiek nopelnīts, tiek producentam. No Simeoni (igauņu kolēģis, aktieris) teiktā sapratu, ka vissāpīgāk ir tad, kad viena projekta ietvaros tev kā igauņu aktierim ir pavisam citi noteikumi nekā ārzemju aktierim. Viņa līgumā ir punkti par to, ka viņam pieder tiesības saņemt procentus, taču tavā līgumā ir rakstīts, ka viss, ko tu esi izdarījis, pieder kādam citam. Vēl viens sarunas temats bijis cenu dempings. Skaidrs, ka ar to ir grūti cīnīties, jo vienmēr atradīsies kāds, kurš strādās par krietni mazāku samaksu. Neatkarīgi no tā, kādus tarifus aktieru savienība ir noteikusi. Arī mūsmājās esmu dzirdējis neskaitāmus piemērus, kur kāda ierakstu studija piedāvā ieskaņot reklāmu, taču par to piedāvā piecdesmit eiro. Tarifos noteikts, ka minimālā samaksa par reklāmas ieskaņošanu ir 100. Brīdī, kad tas tiek teikts, smaidot atbild, ka, ja grib, var samaksāt arī simtu, tikai iepriekšējais esot bijis mierā strādāt par piecdesmit. Es cilvēcīgi visas šīs kompānijas saprotu. Kāpēc gan maksāt vairāk, ja cilvēkam to nevajag? Un patiesībā – kāpēc vispār aktierim maksāt? Aktierim ir jāpriecājas par to, ka viņam piedāvā darbu, jo strādājošs aktieris ir laimīgs aktieris. 

Reti kuram patīk runāt par naudu. Arī es esmu no tiem, kam tas nepatīk. Bet diemžēl nākas to darīt. Un visai bieži. Savu darbu gribas darīt kvalitatīvi. Veltīt tam visu savu laiku un domas. Darīt visu iespējamo, lai darbs izdotos. Taču esmu novērojis, ka tad, kad nākas strādāt septiņos projektos vienlaicīgi, lai samaksātu dzīvokļa īri, paēstu un samaksātu rēķinus, kam mūsu laikos nevajadzētu būt strādājoša cilvēka ekstrām, cilvēks nogurst. Un nespēj vairs domāt par mākslu, kvalitāti vai palikšanu ilgāk pēc mēģinājuma, lai vēl parunātu par tēmu. Tāpēc par naudu ir svarīgi runāt. Ne jau pašas naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka gribam savu darbu darīt labi.

Pa ceļam uz teātri, ejot caur vecpilsētu, vārtrūmē redzēju divas kundzes. Viena no viņām ar telefonu centās nofotografēt kaķi. Otra ar dažādiem paņēmieniem mēģināja pievērst tā uzmanību, lai tas ieskatītos kameras acī. Kaķis nekustējās un prom nebēga, taču pozēt kategoriski atteicās. Viņš savas tiesības apzinās ļoti labi. 

Nospēlējām izrādi. Pirmo reizi Divas garāžas piedzīvoja stāvovācijas. Pēc izrādes ar Agri un igauņu kolēģiem iedzērām alu. 

3.11.2021.
Tallina. Šodien ir pavisam apmācies un lietains, tāpēc visu dienas pirmo pusi ar Agri pavadām viesnīcā. Cēlāmies pulksten deviņos, lai paspētu uz viesnīcas brokastīm. Ēdām saldējumu. 

Pāris stundas pirms izrādes devāmies pastaigā pa vecpilsētu. Apstājamies pie makdonalda. Agris izdomā uzpīpēt. Gaiss ir mitrs. It kā nelīst, bet seja šā kā tā ir slapja. Kamēr Agris velk dūmu, pie mums pienāk kāds igauņu kungs. Sāk runāt igauniski, taču saprot, ka mēs nesaprotam. Diezgan veikli pāriet uz angļu valodu. Kungs vēlas pāris eiro. Gribot nopirkt ko ēdamu. Diemžēl skaidras naudas man nav. Makdonaldu viņam nevajagot. Labāk tad naudu. Tad viņš vēršas pie Agra. Labprāt uzpīpētu viņa cigaretes. Agris viņam neiedod. Kungs kaut ko nomurmina igauniski un aiziet. Droši vien novēlēja jauku dienu. 

Izrāde bija laba. Publika atsaucīga. Šovakar skatījās arī Līga Ulberte. 

Pēc izrādes atkal pasēžam ar igauņu kolēģiem un visu Vaba lava komandu, t. sk. producenti un izrāžu vadītāju. Nākamā izrāde ir paredzēta 11. novembrī Tartu, taču nevar zināt. Varbūt arī Igaunija uztaisīs lokdaunu. Igauņu prognozes ir diezgan drūmas. Viņi domā, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz arī viņiem visu aizvērs ciet slimnīcu pārslodzes dēļ. Tā nu sēžam, pļāpājam, dzeram vīnu un ceram, ka pēc nedēļas atkal tiksimies. 

4.11.2021.
Igaunija–Latvija. Ir diezgan grūti pamosties. Šorīt tas jādara jau astoņos, jo Agrim laicīgi jābūt Rīgā, bet mums jāpaspēj paēst brokastis un aiziet pakaļ mašīnai, kura atrodas teātra stāvlaukumā. Pēc tam vēl jābrauc atpakaļ uz viesnīcu pēc mantām un tad jāaizbrauc pēc Līgas, kuru iepriekšējā vakarā apsolījos aizvest uz Rīgu. 

Nesaistīti – manu mammu arī sauc Līga. Kad biju pavisam mazs, tad domāju, ka Rīgu patiesībā sauc par Līgu. Tas likās pavisam loģiski… Tāpat es biju iedomājies, ka pasauli sauc par Latviju, jo nezināju, ka ir arī citas valstis. Biju izveidojis tādu kā enciklopēdiju ar visādām gudrībām. Zinu, ka tajā bija arī apraksts par to, kā veidojas putekļi, taču to es diemžēl neatceros. 

Ceļš labā kompānijā ir īss. Arī tad, ja jāpārceļo no vienas pasaules uz otru. 

5.11.2021.
Rīga. Ārā ir pavisam draņķīgs laiks. Šodien nav enerģijas. Iespējams, ka negatīva laika prognoze. Tehniskā prognoze pavisam noteikti šodien bija negatīva, jo saplīsa mašīna. Aizvedu uz servisu. Vakarā saplīsa arī vannasistabas krāns. 

6.11.2021.
Rīga. Man Instagramā uzrakstīja puisis no Sietlas. Šobrīd studējot Tallinā. Esot bijis uz izrādi 2. novembrī. Saņēmu bildi ar glāzi, kas veidota no plastmasas pudeles un izrādes laikā tiek atdota kādam no skatītājiem (tā vakara izrādē iedevu to viņam), un iekšā tajā igauņu Rock alus, kas ir viens no izrādes elementiem. Pēc izrādes esot iegājis Rimi un nopircis vairākus. Raksta, ka divu stundu laikā piedzīvojis emocionālu amerikāņu kalniņu un esot ļoti priecīgs, ka trāpījis mūsu Garāžā. Es arī priecājos. 

7.11.2021.
Rīga. Šodien pulksten 10.35 pirmizrādi piedzīvoja manis režisēta radioteātra pasaka. Tā bija pirmā reize, kad ko tādu veidoju. Saņēmu piedāvājumu to darīt, sapratu – kāpēc gan nepamēģināt. Tiesa gan, materiāls man tika piespēlēts, un man pašam nebija brīvas izvēles šajā jautājumā, bet iespējams, ka tādi laiki pienāks, kad izvēle tomēr būs. 

Ir svētdiena. Un tā arī nav mana izvēle. 

8.11.2021.
Rīga. Gatavojos vadīt nodarbības «zūmā» Rīgas Doma kora skolas pirmajam kursam, kad man dzīvoklī pēkšņi pazuda elektrība. Dators bija teju izlādējies, un nodarbību nācās atcelt. «Bez elektrības nav aktiermeistarības.» Tā vienā teikumā varētu raksturot šo laiku. 

9.11.2021.
Rīga. Šodien strādāju SDI Media Latvia. Dublēju tikko piešķirtu seriālu ar nosaukumu Ray Donovan. Šis ir diezgan interesants, tikai žēl, ka man nākas ierakstīt, sākot ar 6. sezonu. Nav ne jausmas, kas notika pirmajās piecās, taču visu tāpat var saprast. 

Ziņās lasu, ka ar 15. novembri vakcinētie varēs iziet no mājas, tomēr saglabājas visādi pulcēšanās skaita ierobežojumi. Gribas uzspēlēt skvošu ar Elmāru (Seņkovu – red.). Aizbraukt uz kādu komandas treniņu Kalsnavā. Aiziet ar sievu uz muzeju vai kino. Aizdomājos par to, kā būs spēlēt teātri zālei, kurā atkal visi sēdēs ar divu metru distanci un maskās… Noteikti labāk nekā nespēlēt nemaz, taču neviļus nākas domāt par to, ka tas neatmaksājas. 

Darbs beidzās 20.30. Mājās minos ar velosipēdu. Ik pa brīdim tālumā redzēju zilas gaismas. Krustojumā netālu no manas mājas stāvēja policijas ekipāža. Pabraucu tai tieši garām, taču viņi nelikās ne zinis. Ienācu mājās, atģērbos, iznesu velosipēdu uz balkona, izvilku no kabatas pašapliecinājumu, saplēsu to un izmetu miskastē. 

10.11.2021.
Rīga. Šodien vajadzēja spēlēt Valtera Sīļa Perfektā teikuma nāvi Latvijas Nacionālajā teātrī, taču izrāde ir atcelta. 

Igauņu producente mums rezervējusi viesnīcu Tartu. Tas nozīmē, ka Kaks Garaaži rīt notiks. Izlasīju recenziju portālā kroders.lv un divas vācu lugas, kā arī pāris Grimmu pasakas pirms miega. 

11.11.2021.
Rīga–Tartu. Lāčplēša diena. No rīta aizgāju pakaļ mašīnai uz servisu. Salabota. Iepriekšējais saimnieks ir parūpējies par daudziem «pārsteigumiem». Tā nu ik pa laikam sanāk tos atrast un labot. Piemēram, kad pirmo reizi nācās mainīt riepas, atklājās, ka tās ir pieskrūvētas ar dažādu izmēru skrūvēm. Šoreiz izrādījās, ka akumulators ir ar uz pusi mazāku jaudu, nekā tam oriģināli vajadzētu būt. Šis acīmredzami uzlikts tikai tāpēc, lai mašīnu varētu pārdot… Man ļoti nepatīk pārdot lietotas lietas. Tieši tā iemesla dēļ, ka nākamajam lietotājam varētu sagādāt vilšanos. Labāk pats viļos savās lietās. 

Braucam uz Tartu ar Agra mašīnu. Viņš stūrē. Es stāstu par lugām, kuras iepriekšējā dienā izlasīju. 

Vakarā spēlējam izrādi Igaunijas Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā. To apskatīt atbraucis arī jaunais Kultūras akadēmijas aktieru kurss. Ne viss, taču lielākā daļa. Skaisti, jauni cilvēki. Vēlu viņiem izdošanos un izturību! 

12.11.2021.
Tartu–Rīga.

13.11.2021.
Rīga. Agnese ar Ferencu aizbrauca uz laukiem. Es paliku Rīgā, jo, lai gan pats plānoju savu grafiku, netīšām parūpējos par to, lai man nebūtu brīvdienu. Pārsvarā man tas patīk, bet dažreiz arī kaitina. Piemēram, šoreiz. Pēc darba atnācu mājās kājām. Nogāju 12,47 km. 

14.11.2021.
Rīga. Ir svētdiena. Biju SDI. Ierakstīju trīs Reja Donovana sērijas. Vairāk nebija iztulkotas. Šoreiz braucu ar taksi gan turp, gan atpakaļ. Ja parēķina, tad strādāt svētdienā man īsti nav atmaksājies. 

Producente Anna Ulberte

Strādā pie projektiem Latvijas Kultūras akadēmijā, teātra apvienībā KVADRIFRONS un Dirty Deal Teatro.

Producenta mēnesis burbulī

18.10.2021. 
Viena pirmizrāde (Es atceros šo krūšturi – Dirty Deal Teatro) tikko aizvadīta. Nākamā (B_Ž_S teātra trupā KVADRIFRONS) plānota nedēļas nogalē. Vēl citai (Sēņošanas čempionāts 2021 Dirty Deal Teatro) tikko sākts mēģinājumu process. Dzīve iet uz augšu, tā teikt. Protams, varētu domāt, ka pēdējā pusotra gada laikā man vajadzēja iemācīties nepaļauties uz stabilitāti profesijā un nozarē. To atcerējos, kad tika paziņots, ka no 21. oktobra atkal teātri būs slēgti skatītājiem.

23.10.2021. 
Datums, kad jau atkal ir atcēlusies pirmizrāde. Reiņa Botera izrāde B_Ž_S no šī aspekta ir manas profesionālās dzīves bēdu stāsts. Izrādes pirmā versija tapa Valmieras vasaras teātra festivāla 2019 ietvaros, kad mana saistība ar KVADRIFRONU vēl aprobežojās tikai ar brīvprātīgo darbu un ļoti aizrautīgu fanošanu. 2020. gada decembrī, ārkārtējās situācijas laikā atjaunojām izrādi un pielāgojām to Zeļļu ielas zālei. Vēl viena izrāde bez skatītājiem, bet lai nu būtu. Beidzot gandrīz gadu vēlāk, šodien, bija jābūt pirmizrādei. Kā jau sapratāt – pirmizrādes atkal nebija.

25.10.2021. 
Dirty Deal Teatro notiek mēģinājumi izrādei Sēņošanas čempionāts 2021. Trešā un pēdējā manis producētā izrāde četru teātru (Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātra, Valmieras drāmas teātra un Rēzeknes teātra Joriks) kopprojektā Jauno maiņa. Pirmo reizi strādāju kopā ar Ilzi Bloku, kura ir viena no retajiem Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves katedras 2021. gada absolventiem, ar ko nebiju iepriekš strādājusi kopā. Tad nu šī ir arī sapazīšanās vienai ar otru, ne tikai vienkārši izrādes veidošana.

26.10.2021. 
Ak jā – ir tāda lieta kā lekcijas. Nemelošu, ka aktīvs darbs nozarē savienojumā ar studijām (mācos pēdējā kursā Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas producēšanas programmā) patiesībā ir augstākā mikromenedžmenta pilotāža, ko diemžēl ne vienmēr realizēju tik veiksmīgi, kā vajadzētu vai gribētos. Lai gan man nepatīk attālinātās mācības un bezpersoniski kvadrātiņi nekad neaizstās reālu atrašanos auditorijā kopā ar kursabiedriem, neliegšos, ka šo menedžmentu atvieglo fakts, ka, atrodoties teātrī, var pieslēgties lekcijai. Un vēl kas – ne jau tikai mācības ir attālināti. Šī ir diena, kad attālinātās lekcijās, sapulcēs un sarunās pavadīju 6,5 stundas.

27.10.2021. 
Zoom laikmeta posts – cilvēki nez kāpēc iedomājas, ka tagad visi vienmēr ir pieejami. Es saprotu, ka mana profesija un nozare vispār ar normētu darba laiku nedraudzējas, bet tomēr mēs pirmspandēmijas apstākļos nekad nebūtu tikušies 22.00 vakarā, lai runātu par darbu. Šajā brīdī izsaku rājienu gan tiem, kas sagaida, ka producents vienmēr ir sasniedzams, gan pati sev, kas vienmēr atbild, nevis pēc 22.00 izslēdz savu telefonu.

1.11.2021. 
Sēņošanas čempionāta 2021 mēģinājums. Izrāžu veidošanai šajos apstākļos ir labās un sliktās puses. Labā – zāle ir pieejama daudz vairāk, nekā tas būtu citos apstākļos. Ir iespēja daudz ātrāk mēģināt gatavā scenogrāfijā, jo vakaros nav citu izrāžu. Neskatoties uz maskām un reģistrēšanos sarakstos, ir interesanta brīvības sajūta, ka atrodamies kaut kādā savā burbulī, kam nav sakara ar notiekošo ārpus tā. Sliktā puse – mēģinājumi jābeidz 19.00, pirms komandantstundas iestāšanās. Un ceļš mājup reizēm kļūst par nelielu sprintiņu. Arī bulciņu veikalā nopirkt vakarā vairs nesanāk, jo visi veikali jau ir ciet. Jau atkal – mikromenedžments un pašai savas dzīves producēšana. 

Bet vislielākā problēma ir tas, ka apģērbu veikali nemaz nav vaļā. Nav kaitinošākas sajūtas par to, kad pat ir pieņemams izrādes budžets, bet to vienkārši NAV. IESPĒJAMS. TĒRĒT. Nē, iespējas ir, tikai diezgan nejēdzīgas. Kostīmu māksliniece sēž mājās pie datora, sērfo internetveikalos (kuri arī ne visi der, lai iegādātos apģērbu teātra vajadzībām) un plēš matus par to, cik viss ir ļoti, ļoti tizli. Es arī nedaudz vēlos savus matus paplēst. 

6.11.2021. 
Pirmo reizi strādāju pie digitāla projekta. Dmitrija Gaitjukeviča laikmetīgās dejas performance Atved mani mājās tiek pielāgota zoom platformai. Daudz jautājumu. Gan par to, kā to realizēt, gan par to, kā to mārketēt. Jo diemžēl manā pieredzē digitālās izrādes ārpus Latvijas skolas somas projekta «pārdodas» visai kusli. Arī uz jautājumu, kā ar laikmetīgo deju uzrunāt plašāku skatītāju loku nekā tikai diezgan šauro dejas kopienu, joprojām meklēju atbildi. Zoom problēmas atrisinājām, pārdošanas problēmu ne. Ja kādam ir ieteikumi, es priecātos tos dzirdēt. 

8.11.2021. 
Ir atlikušas astoņas dienas līdz Sēņošanas čempionāta 2021 pirmizrādei. Un joprojām nav skaidrs, vai tā būs publiska pirmizrāde. Jau atkal producenta sapnis – mēģināt kaut ko pārdot pēdējās dienās. It īpaši situācijā, kad ne jau mēs vienīgie ceram, ka uzreiz pēc lokdauna varēs ko pirmizrādīt. Nekas cits neatliek, kā virpināt matus, krāt publicitātes materiālus un domāt «hmmm, vai no šī maz ir jēga?» It kā skarbi skan, bet tā sajūta ik pa brīdim piezogas un nelaiž vaļā. Šis tiešām ir nejēdzīgs laiks, kad būt producentam un vispār nodarboties ar teātri. To neizbēgami jūt arī mēģinājumu procesā, jo, kad nav ticības, ka tiks sasniegts tas galvenais mērķis, ko sauc par publisku pirmizrādi, tad apzināti vai neapzināti iestājas kaut kāds radošais panīkums. 

Ā, un internetveikalā pasūtītais apģērbs joprojām lēni ceļo pie mums.

11.11.2021. 
Uzzinām, ka Sēņošanas čempionāta 2021 pirmizrāde būs! Prieks, prieks, prieks! Pat viena kostīmu kaste ir pienākusi. Piecas citas vēl gaidām. DPD piegādes serviss tuvākajās dienās kļūs vai nu par manu labāko draugu, vai arī lielāko vilšanos.

13.11.2021. 
Trešais un pēdējais vakars ar tiešsaistes izrādi Atved mani mājās. Kopumā jauna un forša pieredze, pēc kuras māku visādas jaunas «fīčas» zoom platformā. Piemēram, «spotlaitot» cilvēkus. Lai gan arī manā apziņā nav nekā brīnišķīgāka par dzīvu teātra izrādi uz skatuves klātienē, es atbalstu iešanu līdzi pandēmijas uzstādītajiem ierobežojumiem un jaunu formu izmēģināšanu. Tikai tā kā šī izrāde tika translēta no rūpnīcas RER (telpas Sarkandaugavā, kur pirms pusotra gada bija iemitinājusies kultūrtelpa TOČKA), es atkal sapratu, ka manā profesijā ļoti, ļoti noder autovadītāja tiesības, kuru man nav. Maršruts Dirty Deal Teatro – rūpnīca RER – mājas centrā ar sabiedrisko transportu vienkārši ir skumdinoši garš. 

16.11.2021. 
Izrādes Sēņošanas čempionāts 2021 pirmizrāde. Ar skatītājiem. Distancēšanās nosacījumu dēļ zāle piepildīta līdz pusei, bet tomēr šķiet, ka pilna. Smieklus var dzirdēt, pat ja aiz maskām nevar redzēt smaidus. Un vispār jau ir labi. Pat ar visiem ierobežojumiem, par kuru adekvātumu katram ir savs viedoklis, ir forša sajūta, ka atkal var normāli strādāt. 

Arī pēdējais kostīmu sūtījums pienāca stundu pirms izrādes.

Aktieris, režisors, dramaturgs Klāvs Mellis

Viens no teātra trupas KVADRIFRONS dibinātājiem un dalībniekiem.

21.10.2021.
20.40. Pirmā lockdown diena. No rīta pat gāja jauki, kaut ko padarījām. Pret vakaru tomēr pamazām sagumu. Lielajā zālē tiksim pēc nedēļas, vēsture atkārtojas apmēram reizi gadā. Rīt jāceļas agri agri un beidzot jāsāk pārrakstīt beigas. Pēc mēģinājuma braucu uz Torņakalnu taisīt keramikas krājkases, tas ir jauki un mierīgi, un nogurdinoši, tikai nevar saprast, vai šobrīd drīkst. Visticamāk, nedrīkst, bet pagaidām darām. Tagad sapulce ar pirmdienas attālināto lasījumu komandu. Mārcis cep vegan lazanju. Juta piedāvā rakstīt šo dienasgrāmatu no šodienas līdz pēdējam lockdown vakaram, es piekrītu. Bēdīgs, apātisks periods. Vispārējs sabļugums turpinās.

22.10.2021.
19.30. Pamodos vēlu un noguris, no rīta neko neizdarīju. Pēdējā laikā galva ir mākonis, kam jāredz cauri. Rīta mēģinājums kaut cik normāls, bet viss notiek par lēnu. Satiku Katrīnu, izdzēru glāzi vīna un parunāju par vasaru. Ļoti garšīgi sautēti kāposti teātra bufetē, bet ātri jāēd. Vakara mēģinājums diezgan drausmīgs, beigās ilgi diskutējām. Man vispār nenāca raudiens, bet vienubrīd zods trīcēja tā, it kā nāktu. Tagad KVFR sapulce. Spriežam par ilgtermiņu, ēku, SWOTu un modeli, uzticību un kapacitāti, Reinis (Boters – red.) rāda prezentāciju. Rīt gan jāceļas agri.

23.10.2021.
18.20. Bija tumšs un slikti, bet palika gaišāks un labāk. Mēģinājumā gāja samērā darbīgi, tikai visi ir diezgan samurcīti. Pēc tam ar (Rūdolfu – red.) Gediņu palikām izdomāt nākamnedēļas plānu, parunāt par to, kas jāizdara, un tā. Vienlaikus – pēdējās dienās es ik pa brīdim atceros un pieminu Nikolu Kidmenu, kura Dogvilā kaut kur pie beigām klāj gultu, bet klājot saprot, ka tai gultā taču neviens vairs negulēs. Ā, vakar vakarā nopirkām biļetes uz Kanāriju salām, tas jauki. Vispār gribas mazāk būt Latvijā. Vēl no telefona izdzēsu tviteri, jo nu bāc. 

24.10.2021.
19.30. Vakarnakt sapnī biju kaut kādā Paulas (Pļavnieces – red.) izrādē. Satriecoša, satriecoša izrāde – pa pusei telpās, pa pusei brīvdabā; ar bērniem, dzīvniekiem, pastaigām un sēdēšanu aplī. Brīžiem šķita, ka tur vispār nav aktieru, brīžiem – ka vispār nav skatītāju. Tad es pamodos. No rīta parakstīju beigas, un bija kaut cik ražīgi, pēcpusdienā TJZK īsa un brīžiem smieklīga piča filmēšana Savādajiem cilvēkiem LJTI kūrētajai skatei. Mēģinu turpināt rakstīt, bet nesanāk. Pazīmēju Dziesmu svētku skapjus. Miegs nāk. 

25.10.2021.
04.50. Tagad es atkal rakstīšu beigas.

08.30. Kaut cik parakstīju, bet samulsu. Tūliņ sāksies KVFR iknedēļas sapulce.

9.30. Sapulce beidzās, šo to izrunājām. Jāskrien uz Liels un mazs attālināto lasījumu filmēšanu. 

12.40. Filmējam. Sāk gribēties ēst. 

19.50. Tikko mājās. Gāja jauki, bet ievilkās un nepaspēju aizbraukt pataisīt krājkases. Mīlīgs noskaņojums, bet nezinu, vai no sirds. 

26.10.2021.
20.00. 15 h darba diena bez pauzēm – no rīta rakstīšana un tad divi mēģi, kuriem pa vidu divstundīgs zoom ar Dziesmu svētku dāmām un kungu. Pareizi esot gan «trejdeksnis», gan «trijdeksnis», gan arī «trīsdeksnis». Kopumā viss kaut cik veiksmīgi, vienīgi beigās drusku aizpeldēju un tagad esmu ļoti izsalcis. 

27.10.2021.
22.00. Visu dienu lasījām jaunās beigas un nedaudz pakritām no skatuves malas. Beigas vēlreiz jāpārraksta un kaut kā pa šīm divām nedēļām arī jāuztaisa. Man liekas, krītot no tās malas, es drusku ietriecu galvu kaklā, tagad sāp mugura. Paulas izrāde nedabūja KKF finansējumu. Uldis (Sniķers – red.) un Ance (Kukule-Sniķere – red.) nolēma, ka, neskatoties uz lockdown, nākamnedēļ precēsies.

28.10.2021.
20.25. Mārcis uzvārīja zupu un cep siermaizītes. Bija rakstīšana, tad divi mēģi, tagad vēl atlicis kāzu zoom, KVFR sarakstes, plānošana, neliela, formāla padirnēšana pie TV, un tad jau jāiet gulēt. Netiku taisīt krājkases. 

29.10.2021.
20.20. Vakar vecmāmiņai nomira brālis un viņas māsas vīrs nonāca slimnīcā. Drausmīgi. Keitai šodien dzimšanas diena. Viņa izklausījās priecīga. Ar Gediņu tikāmies teātrī sešos no rīta, lai izdomātu, kā risināt tās beigas. Neizdomājām. Kopumā ir ļoti slikti – ne izrāde, bet vispār. 

30.10.2021.
20.30. Bija melna trīsceturtdaļu caurlaide, it kā laikam labāk nekā cerēts, bet reizē tā jokaini un nekā vienlaikus. Atnāca Jānis un arī bija samērā neizdibināms un drusku skeptisks. Norādīja uz dažām lietām, kuras mēs zinām, un dažām, kuras nezinām. Pateicu Tīnai, ka šodien nevaru satikties. Pateicu Katrīnai, ka pirmdien netieku uz Valmieru. Aizmirsu piezvanīt onkulim par uzvalku. Vēl viens zoom, pēc tam ēdīsim kūkas un picas, appīpēsimies un tā. Jāaizsūta tā kaut kāda Fake News aploksne uz Tukumu, bet izrādās, ka tur vajag Reiņa parakstus, nevis manus. Jāsagana rokā Reinis. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu piedzīvojis tik spēcīgu vājumu. 

31.10.2021.
10.20 Aktieri iesildās. Skan Prāta vētra. 

1.11.2021.
23.50. Šodien nebija mēģinājuma. Parakstīju, pačatoju, pafotošopēju, pamontēju, papulcējos KVFR sapulcē, pazūmoju, nopirku uzvalku kāzām, Torņakalnā pataisīju krājkases, vēlreiz parakstīju, ieēdu nūdelītes, iedzēru vīnu un atkal parakstīju. Rakstīju trīsreiz, kā var redzēt, bet kopumā tie bija burtiski pieci teikumi. Tagad iešu gulēt, jo atkal sešos tiekamies teātrī. Rīt pieslēdzas Kārlis un paliek pa nakti pie mums. 

2.11.2021.
20.00. Biju n

3.11.2021.
20.00. Vakar sāku rakstīt, bet tiku tieši tik tālu, jo sākās garš zoom ar Dziesmu svētku dāmām un kungu. Šodien notika kaut kas jauks un neticams – es pēkšņi uz brīdi sajutos normāli, varēju pastrādāt un brīžiem pat izjust tādu kā nelielu entuziasmu, gandarījumu un prieku. Nezinu, kāpēc un kā tas notika. Ceru, ka tas turpināsies. Citējot vienu citu izrādi: «Un man kā zvīņas nokrita no acīm, un es atspirgu.» Tas gan izklausās daudz labāk, nekā ir patiesībā, tomēr tas galvas mākonis uz mirkli ir pašķīries.

4.11.2021.
23.00. Drusku izpļekarēta diena. It kā visu ko darījām un pat samērā rezultatīvi, bet vienlaikus radās sajūta, ka varētu arī daudz rezultatīvāk. Man liekas, visiem ir diezgan slikti. Gediņš kaut kad noraksturoja to, kā ir, – ka tā ir tāda lēna, lēna, izstiepta panikas lēkme. Daudzreiz «sawhatsappoju» ar Agnesi. Tikko nedaudz pazūmoju ar dāmām. Tagad maketēju kaut ko kāzām drusku. Rīt vēl viss kaut kas jāpaspēj un pēc tam jāturpina paspēt viss kaut kas cits. Mārcis man ļoti palīdz. Gaidu novembra beigas.

5.11.2021.
23.59. Rīt kāzas. Šodien mēģis un stress, un trauksme Merķeļa drukā. 

6.11.2021.
-

7.11.2021.
23.00. Vakar Uldis un Ance apprecējās. Tas bija jauki un satraucoši, un aizkustinoši, un kopumā ļoti priecīgi. Šodien atkal visu dienu pa teātri. No rīta pakārtojām beigas, vakarā pirmā pilnā caurlaide, tiesa gan, bez skaņas un gaismas – tāda diezgan bremzīga un nedzīva. Bija atnācis Viesturs (Kairišs – red.) un Jānis, pēc tam parunājām. Viņi teica to pašu – ka ir diezgan bremzīgi un nedzīvi. Bet nu to mēs kaut cik iespēju robežās novērsīsim. Vakarējam, fonā ļurinās X-Faktors. Pārsteidzoši neinteresanti.

8.11.2021.
20.00. No rīta KVFR iknedēļas sapulce. Pēc tam ar Kārli un Gediņu deviņas stundas sēdējām teātrī un domājām mūziku. Izdomājām apmēram līdz pusei, un beigās teātris bija piepīpēts. Baigi maz laika tam visam, tas gan, un vēl ļoti daudz jāizdara. Tūliņ sāksies vēl viena KVFR sapulce. Pēdējā laikā mums ir trīs veidu sapulces: ierastā pirmdienās 8.30 no rīta un vēl divas, kas notiek visādos random laikos un vairāk koncentrējas uz dažādiem nākotnes aspektiem. Man tas šķiet patiešām interesanti, vienīgi man ļoti nav laika. Reinis rāda tabulu, kurā visādas atziņas ir apkopotas tādos kā virtuālos līmlapiņu mākonīšos. Uz lielākās līmlapiņas ar lielākajiem burtiem capslock rakstīts «ZUDIS PRIEKS». Mans prieks kusli sāk atgriezties. 

9.11.2021.
21.00. Šodiena bija tāda jocīga. Pēkšņi daļēji parādījās skaņa, drusku gaisma un visi kostīmi. Liekas, ka būs glīti un mirdzēs krāšņi, un skanēs daudz un bieži, un lielā mērā šļūkās kaut kur uz gaumes un krindža robežas, kas, protams, ir forši, vienīgi, nu jā – neskatoties uz to, viss drusku slīd kaut kādā akacī. 

Visādi citādi nekas jauns. Bija ļoti garšīgas pusdienas bufetē. Nopirku Mārcim dāvanu vārda dienā. Rīt sešos teātrī domāsim mūzikas beigas. Mani iepriecināja, ka Niklāvam patika tā mūzika. Joprojām jāaizsūta tā kaut kāda Fake News aploksne uz Tukumu, turklāt izrādās, ka viņa īstenībā jāsūta uz Rēzekni. Kārlis paliek pa nakti pie mums. Tikko sapratu, ka parīt ir Lāčplēša diena – it kā jau vienalga, bet sajutos svinīgi. Tieši pēc nedēļas būs pirmizrāde, un tad mēs brauksim uz Austriju. Tikai jāizdomā, kam tikmēr atstāt žurkas. 

10.11.2021.
20.15. No sešiem līdz desmitiem domājām mūziku izrādes otrai pusei, bet līdz galam neizdomājām. Pēc tam haotisks un nogurdinošs mēģis. Tad gājām pirkt Mārcim brilles, laikam nopirkām. Uzdāvināju viņam dāvanu vārda dienā. Atgriezos teātrī, sākās trauksme, un mēs ar Kārli, Andri, Gediņu un Anci iedzērām pa balzama šotiņam. Tad caurlaide. Man ir lielas aizdomas, ka atkal būs jāpārraksta un jāpārtaisa tās beigas. Noskatījās daži gudrie cilvēki, kaut ko izteicās. Šie cilvēki bija: Justīne, Viesturs, Juris, Matīss. Vēl arī Ance noskatījās, bet tas ir citādi. Tagad KVFR sapulce. Sāp galva, acis. Nāk miegs, vēmiens. Man šķiet, tas ir no tā, ka es visu dienu kaut ko vēroju. Kārlis atkal pa nakti pie mums. 

11.11.2021.
19.45. No rīta atkal pārtaisījām beigas, bet pēc vakara caurlaides nolēmām, ka rīt pārtaisīsim vēlreiz. 

12.11.2021.
Viss pārējais kā parasti (joprojām neesmu aizsūtījis Rēzeknes vēstuli, joprojām no rīta pārtaisām beigas, joprojām nezinām, kur atstāsim žurkas, joprojām bastoju krājkasu taisīšanu), bet šovakar bija ļoti jocīga caurlaide. Bija Paula un Juris, un Viesturs, un Artūrs. Mēs ar Gediņu sēdējām aizmugurē, un mums viss jau no paša sākuma šķita tiešām kataklizmiski slikti, lēni, garlaicīgi, stulbi un nedzīvi pilnīgi visos iespējamajos veidos pasaulē, tāpēc mēs neizturējām un pa vidu to caurlaidi drusku apstādinājām, un tad turpinājām tālāk. Bet pēc tam mēs satikām Artūru, kurš prasīja: «Kāpēc jūs pārtraucāt to caurlaidi?», un tad Juris un Viesturs teica: «Bija ļoti labi» un vēlāk es sazvanījos ar Paulu un viņa teica: «Galīgi nešķita katastrofāli.» Un Andris un Kārlis teica: «Vispār nebija īpaši sliktāk kā parasti.» Un tas ir tā ļoti mulsinoši. Man liekas, mēs ar Gediņu tiešām vairs īsti nefiltrējam, kas notiek. 

13.11.2021.
20.10. Šodien es aizmirsu mājās somu. Tas ir samērā rets notikums. Es gandrīz nekad neizeju no mājas bez mugursomas. Attiecīgi mājās es biju atstājis arī datoru, vakardienas caurlaides pierakstus, kurus nevarēju nolasīt aktieriem, kā arī to Fake News aploksni, kuru šodien biju apņēmies nosūtīt uz Rēzekni, bet galu galā nenosūtīju. No rīta atkal taisījām beigas, bet neuztaisījām. Vakara caurlaide šķita normāla, bet joprojām nav skaidrs, pa kuru laiku kārtīgi iziet cauri gaismām. Tā jau varētu būt, vienīgi rīt ir paredzēts kaut kas līdzīgs iekšējam ģenerālmēģinājumam, pirmdien mēs netiekamies, savukārt jau otrdien ir pirmizrāde. Vārdu sakot, viss ir viskautkā, bet tā nu tas ir. Caurlaidē bija nu jau precētie Ance un Uldis, viņi pateica šādas tādas prātīgas lietas. Kārlis paliek pie mums un pēc Mārča receptes cep vegan lazanju. 

14.11.2021.
23.30. Iekšējais ģenerālmēģinājums pēdējā lockdown vakarā. Nedaudz sadzērāmies upeņu balzamu. Rīt nebūs mēģinājuma, jo teātrī pirmdienas ir brīvas. Toties būs divas KVFR sapulces un krājkasu glazēšana, un es ierunāšu vienu reklāmu un sazvanīšos ar radio, un vēl es satikšu Lāsmu, kas ir ļoti jauki. Joprojām neesmu nosūtījis Fake News aploksni, joprojām kopumā jūtos vairāk slikti nekā labi. Vismaz saorganizējām, kur Austrijas laikā atstāt žurkas. Kopumā viss ir tā, kā tam jābūt. Šovakar pēc mēģinājuma atnācu mājās, un Mārcis, kurš bija bijis skatīties ģenerāli, strādāja. Es ļoti gribēju Hesburgera sojas tortilju, bet, tiklīdz mēģināju pasūtīt, Wolts pateica, ka Hesburgers ir slēgts. Tad es iegāju guļamistabā un diskrēti apraudājos. Pēc kādas pusstundas Mārcis pabeidza darbus un teica: «Ā, vispār man tiešām patika izrāde.» Es atbildēju: «Nu forši.» Tad mēs pasūtījām kebabus un skatījāmies X-Faktoru.