«Cik viens mēs par otru zinām?»

Esmu sākusi izmantot muzikālas atsauces savos tekstos. Tas laikam tāpēc, ka vairāk par visu kovida laikā ilgojos pēc kārtīga koncerta ar basiem un bungām, kas atbalsotos iekšās. Bet ne par to ir stāsts. Lai gan ilgošanās arī aprakstāmajā izrādē ir viens no būtiskiem atslēgvārdiem. To labāk var pamanīt izrādes nosaukumā angļu valodā – Exercises of (be)longing –, kurā pavisam uzskatāmi redzama vārdu piederība (belonging) un ilgošanās (longing) rotaļa. Latviskojumā diemžēl ilgas ir pačabējušas, bet tās tomēr ir stāstus vienojošs motīvs.

Izrādes radošā komanda ir uzmeklējusi 20 dažādus Latvijas iedzīvotājus un aicinājusi katru dalīties ar kādu stāstu no savas dzīves, kurā tieši piederības meklējumiem būtu galvenā loma. Noklausījos 15 no 20 stāstiem, kas piedāvāja visdažādāko veidu piederības vingrinājumus, sākot ar piederību ģimenei un valstij, turpinot ar seksualitāti un dzimti, beidzot ar nodarbošanos un reliģiju. Statistiski lielākais uzsvars no 15 stāstiem uzgulstas tieši tām tēmām, kuras varētu apvienot zem LGBTQIA+ abreviatūras. Šķiet pilnīgi loģiski, ka teātris pandēmijas laikā atgriežas pie dzīvesstāstiem, jo īpaši šādā – piederības – aspektā. Pēkšņi daudz biežāk esam pakļauti savām domām un emocijām vienatnē, esam nošķirti no ierastajām grupām, kurās iepriekš pavadījām ikdienu, – gan paplašinātais ģimenes loks, gan kolēģi, gan tie, ar kuriem dalām kopīgas intereses un hobijus, ir attālinājušies. Lai gan izrādes stāsti nekoncentrējas uz šodienu un pandēmijas ietekmi, tomēr izrādes uzdevums un virstēma skaidri liecina par to, ka pēdējo nupat jau divu gadu laikā esam paspējuši atsvešināties un aizmirst, ka uz šīs zemes katrs esam vien niecīga daļa no dzīvās radības.