Par spīti? – Ar pārliecības spēku!

Tā savādā sezona, kas vispārīgajā juku un apmulsuma laikā iesākās aizgājušās vasaras otrajā pusē, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iesākās koši. Līdzīgi spožām un daudzkrāsainām uguņošanas zalvēm izplatījumā tiecās ilgi aizturēts radītprieks un enerģija, neaptverami milzīgs uzkrājums, kas savākts un glabāts tam līksmajam brīdim, kad skatuves ļaudīm būs iespēja satikties ar skatītājiem. Eksplozija bija spēcīga, tā sajūsmināja un ielīksmoja teātrim uzticamo publiku, uzlādēja to ar enerģijas vitamīniem, kas tik nepieciešami ikdienas gaitās.

Ar personības spēku un suģestiju

Sezonas atklāšanas vakarā, kad notika pirmizrāde labi sen iecerētajam un ilgi gaidītajam Raimonda Paula visa gada garumā izvērstās jubilejas koncertam, skatītāju zāle eksplodēja jau pirmajās minūtēs, kad uz skatuves pie klavierēm pienāca jubilārs. Vēl nebija izskanējusi neviena nots, neviens mūzikas akords, bet skatītāju sajūsma un šābrīža vienreizības apjauta izlauzās varenās ovācijās. Astoņu aktieru ansamblis dziedāja hītus no pieciem muzikāliem iestudējumiem, kas visi ar lieliem panākumiem dzīvojuši uz šiem dēļiem. Šā ansambļa spēks un izteiksmīgums izpaudās ne tikai dziedājumā, bet arī tai uzmanīgajā pulsējumā, ko dziesmu mizanscēnām piešķīra Ingas Raudingas horeogrāfija. Ansambliskums, koleģiālā pleca izjūta un precīzā partnerība gan vokālajā saskaņā, gan visa vakara soļu rakstā koncerta norisei piešķīra iedvesmota skatuves notikuma spožumu.

Mijoties ritmiem, pienāca brīdis, kad skatuve piepildījās ar klusinātas smeldzes skaņām – dziesmu par plaukstošo ķirša koku aiz sētas dziedāja Veronika Plotņikova. Austras Skujiņas vārsmas, Raimonda Paula mūzika – formāli tas bija atgādinājums par izrādi Meitene kafejnīcā. Tā vēstīja par dzejnieces domu un jūtu pasauli, kas kapitulē dzīves realitātes priekšā. Tikai viena pati dziesma, bet tajā grūti aptverams cilvēciskais dziļums – gan dzejas trauslums, gan ilgu sāpes un traģiska bezcerība. Aktrises dziedājums izvērtās par skaļās un teatrāli rotaļīgās izrādes klusināto kulmināciju, kurā tik ideāli sabalsojās komponista jutīgums un aktrises prasme atklāt dziesmas dvēseli.