Nenokavēt brīdi

Māra Zemdega. Vēlreiz sakiet: Paulīne vai Malvīne?

Paulīne Kalniņa. Paulīne Kalniņa. Esmu tikko beigusi Mākslas akadēmiju. Kursa vadītāja bija Monika Pormale, un šovasar uztaisīju savu pirmo izrādi telpā, kopā ar Elmāru Seņkovu. Pirmā izrāde bija Irānas konference, kas bija video izrāde. Nu, pavisam svaiga šajā pasaulē.

M.Z. Kā saucās izrāde, kuru nupat uztaisījāt?

P.K. Valmieras vasaras festivālā Elmāra Seņkova α Sapiensi. Par cilvēka evolūciju.

M.Z. Mani ļoti interesē tāds jautājums: jūs pati izvēlējāties vai jūs kāds piespieda mani izvēlēties šai sarunai? Proti, aktrisi, nevis kādu no vecajiem scenogrāfiem?

P.K. Cik saprotu, šim projektam pāri tika salikti. Es tiku nostādīta fakta priekšā.

M.Z. Es arī.

P.K. Jā, bet es nemaz neiebilstu, jo ir ļoti interesanti paskatīties, kā scenogrāfija izskatās no aktiera perspektīvas.

Balts fons lieliski izceļ. Mūs visus tā aizrāva!

M.Z. Jā.

P.K. Jo tomēr tas ir tāds kopdarbs.

M.Z. Tas būs vairāk emocionālais viedoklis. 

P.K. Viennozīmīgi. Kā jūs to saprotat... jā.

M.Z. Ja es pati gatavotu dekorācijas, tad droši vien es aizrautos ar dažādiem mērogiem, skatītos uz to no cita aspekta. Gribu pateikt... kad nācu šurp, domāju par to, kas man ļoti spilgti saistās ar scenogrāfiju. Dabīgi skatuves ietērps ir tikai viena no izrādes komponentēm. Centrā ir jābūt dejotājam, aktierim, dziedātājam, un to scenogrāfs dažkārt aizmirst. Man ir divi piemēri. Ilmārs Blumbergs taisīja dekorācijas operai Aīda. Fantastiskas dekorācijas! Visi bija sajūsmā: «Ak, cik skaistas, grandiozas dekorācijas», un gandrīz neviens nepieminēja, kāda tad bija opera, kādi – dziedātāji. Ja šajās dekorācijās uznāk Aīdiņa, Radamesiņš... viņi it kā pazūd. Manuprāt, tas no Blumberga puses bija egoistiski, vai arī vajadzēja padomāt, kā lai šajās dekorācijās dominē galvenie varoņi. Vai arī Blumberga dekorācijas izrādei Jāzeps un viņa brāļi Dailes teātrī. Atkal fantastiska dekorācija. Es skatos un domāju, kā varēja šo skatuvi tā pārvērst... ko viņš ir spējis izdarīt... un tad garām iet aktieris… Lai gan Blumbergs ir brīnišķīgs mākslinieks, esot viņa izstādēs, var viņu tikai apbrīnot. 

Bet te otrs piemērs, pilnīgi pretējs, par to, ko var izdarīt dekorācija. Tas bija Goldoni Kjodžas skandāls, kuru iestudēja Alfreds Jaunušans. Izdala mums eksemplārus, mēs izlasām un mums liekas stulbi, nu, tik naiva tā komēdija. Viens mēģinājums, otrs, un mēs norunājam, ka iesim pie režisora un lūgsim, lai šim pašam ansamblim meklē kādu citu lugu. Aizejam, bet viņš saka: «Nē, esiet mierīgi!» Viņš vispār bija pietiekami iecirtīgs. Un tā nu mēs turpinām mēģināt. Pienāk ģenerālmēģinājums. Un mēs ieraugam Pāvila Šēnhofa pilno dekorāciju. Mēs bijām mēmi! Viss bija baltā, uzliekot attiecīgās gaismas, likās, ka mēs atrodamies Itālijā, saules pielijušā pilsētā! Balts fons lieliski izceļ. Mūsu visus tā aizrāva! Var teikt, ka tā bija izcila izrāde! Skatītāji nāca, mēs ar sajūsmu spēlējām, un tās dekorācijas! Mēs bijām tik atdevīgi, tik lieliskus raksturus tur daudzi veidoja, kā, piemēram, Uldis Dumpis, Velta Līne, Elza Radziņa. Tie ir tādi ļoti spilgti momenti...

P.K. ...kā scenogrāfija var atbalstīt vai neatbalstīt aktieri…

M.Z. Jā, var atbalstīt, bet izejot no tā, ko režisors grib. Šajā gadījumā izrāde ieguva.

P.K. Jūs pieminējāt Blumberga Aīdu. Vai nav tā, ka tagad mūsdienās ir režisori, kas vēlas absolūti vizuālu teātri, un skaidrs, ka aktierim tādā ir grūti eksistēt?

M.Z. Ne velti ir apzīmējums – režisora teātris. Jūs noteikti saskaraties ar šo problēmu gaismošanā. Dekorators parasti cīnās: «Nē, nē, tā gaisma man paredzēta tā, lai dekorācija izskatītos tā», bet režisors saka: «Bet man aktieris tad paliek tumsā!» jeb «Aktierim tas ir neizdevīgi». Es domāju, ka tas ir egoisms, bet laikam māksliniekam ir jābūt egoistam.

P.K. Ir, ir jābūt, kā jūs teicāt –  nedaudz iecirtīgam. Man liekas, ka tādēļ arī esam saliktas pārī, jo esam temperamentīgas.